Grilēšanas sezona latvietim ir svarīga. Tiklīdz nokūst sniegs, parādās pirmie siltākie saules stari, tā instinkts velk uz mežmalu, lai atklātu grila sezonu.
Laikraksts “Druva” pavasarīgās noskaņās devās uz atpūtas vietām Cēsu apkaimē, lai pārbaudītu, cik gatavas, sakoptas un labiekārtotas ir publiskās atpūtas vietas grilētājiem.
Viena no iecienītākajām un pilsētai tuvākajām atpūtas vietām ir Gaujas tilta kreisajā pusē, braucot no Cēsīm uz Pārgauju. Tur no četriem galdiņiem palikuši trīs. Līdzās iekārtotas ugunskura vietas, arī atkrituma urnas ir, kas nozīmē, ka atkritumi zemē nebūs jāmet. Tas, kas šajā vietā ļoti nepatika – milzīgais daudzums cigarešu izsmēķu, kas mētājas zemē pie galdiņiem. Tas nozīmē, ka grilēšana daudziem iet roku rokā ar smēķēšanu, bet diemžēl izsmēķi netiek izmesti atkritumu tvertnē, bet turpat zemē. Iedomājos, ka te negribētu pavadīt pēcpusdienu kopā ar bērnu. Citādi šī ir vieta, kas vienlaikus var uzņemt trīs kompānijas, ceturtajai gan nebūtu iespēja atsēsties pie galda, bet uzcept ugunskurā desiņas varētu. Tomēr jāatceras, ka šī ir ļoti iecienīta vieta un klusa pabūšana pie dabas vieniem ar ģimeni nesanāks.
Tālāk dodamies uz Romulas pusi, uz Lenču atpūtas vietu Gaujas labajā krastā. Te nu skats bēdīgs. Ja vēl pagājušā gada augustā ar ģimeni šeit sēdējām pie galdiņa un cepām desiņas, tad šogad galda vairs nav un radās sajūta, ka tas ir nodedzināts ugunskurā. Patiešām žēl, jo šī bija viena no jaukākajām atpūtas vietām pie Gaujas. Palicis tālāk vēl viens pussapuvis soliņš, bet izskatās, ka tā drīz vairs nebūs. Tādēļ, ja kādam rodas vēlēšanās tur vēl pasēdēt un pabaudīt Gauju, ir jābrauc drīz. Var teikt, ka no šīs atpūtas vietas pāri palicis tikai nosaukums.
Ar bažām jau dodos tālāk uz atpūtas vietu “Lenči”, kas atrodas Gaujas kreisajā pusē. Uz to jādodas, braucot gar Cēsu Meža kapiem. Arī “Lenčos” paveras bēdīgs skats. No vairākām savulaik iekoptām atpūtas vietām pāri palikusi viena. Pērējās vai nu pazudušas, vai par tām liecina kāds pussabrucis galdiņš. Apkārt mētājas atkritumi, un vienīgais, kas te priecē, ir skaistās putnu dziesmas. Ko lai saka? Atliek nopūsties un atkal pateikt, ka ir žēl!
Tālāk no Cēsīm ir atpūtas vietas pie Gaujas netālu no Kvēpenes ozola. Šeit laikam tik bieži atpūtnieki neatbrauc, tādēļ kādu galdiņu un iekoptu vietu var atrast. Šeit dabas valdzinājumam un klusumam nododas makšķernieki. Vīri, ķerot zivis, turpat ugunskurā kaut ko nokūpina, viņi nav tie, kas demolētu vai atstātu atkritumus.
Amatas upes krastā ir iekārtotas atpūtas vietas pie Zvārtes ieža. Kamēr darbojās apskates objekta informācijas centrs un bija jāiegādājas ieejas biļetes, atpūta pie galdiņiem sanāca tā kā par maksu. Pašreiz Zvārtes ieža informācijas centrs ir slēgts, tāpat kā apskates vieta, lai gan tas nenozīmē, ka šeit nedēļas nogalē neiebrauktu pa kādam interesentam. Šīs atpūtas vietas – soliņi, galdi, ugunskura vietas – ir vislabākās no redzētajām, tās ir tīras un koptas. Turklāt ugunskura vietas aprīkotas ar metāla stieņiem, kur var ne tikai cept desas, bet vārīt zupu, iekarot stieņos katlu. Te ir pierādījums tam, ja par kaut ko maksājam naudu, tad tā vieta tiek uzturēta kārtībā.
Vēl kaut nedaudz sakopta ir atpūtas vieta Pie Gaujas, Ķūķu klintīm. Te ērti ir vienai grupai, ir galds un ugunskura vieta. Kompānija var būt liela, jo soliņu ir daudz un arī galds gana liels, lai pie tā vietas pietiktu visiem.
Prasās vien pēc kārtīga Eiropas projekta vai jebkāda cita veida finansējuma, kas dotu iespēju visas šīs atpūtas vietas sakopt. Un laikam jau jāatzīst, ka Gaujas nacionālais parks, kas tā kā ir turējis rūpi par šīm atpūtas vietām un kur vēl daudzviet parādās viņu simbolika, nav spējis tikt galā ar saviem pienākumiem. Tas nozīmē, ka ir jāmeklē alternatīva un risinājums, lai šādas vietas tiktu koptas. Un nav jau jāatjauno katra atpūtas vieta ik pavasari. Šobrīd skats ir tāds, ka nekas nav darīts piecus vai pat vairāk gadu.
Secinājums?! Ja ģimenei ir pietiekami liela automašīna, līdzi ņemami krēsli, galds un nepieciešamais iekuram, tad labas atpūtas vietas Cēsu apkārtnē atrast var. Skaistās atpūtas vietas pazudušas nav, tikai infrastruktūra ir izkūpējusi gaisā. Ja vēl ģimene līdzi paņemtu grābeklīti, tad katrs aiz sevis atstātu vienu sakoptu vietu. Bet kopumā ir redzams, ka trūkst pārraugošās institūcijas, kuras turētu rūpi par šo jomu. Trūkst arī kulturālu atpūtnieku, kuri aiz sevis neatstātu izsmēķus un nenodedzinātu galdus vai krēslus, kas atrodas atpūtas vietā. Liene Lote Grizāne
Komentāri