Tā, kā bija pirms gadiem divdesmit pieciem, tagad vairs nav. Un tomēr pāvilostnieks, zvejnieka dēls Jānis Pētermanis turpina piekrastes zvejnieka arodu, un nu jau kopā ar viņu jūrā iet arī dēls, kuram šī nodarbe patīkot. “Savs sudrabiņš no katras zvīņas,” viņš saka. Par to, vai jaunajai paaudzei zivju dotais sudrabs makā būs pietiekams, tēvam gan ir šaubas.
Ienesīgie grunduļi
Zivis, kas apmēram divus mēnešus līdz Jāņiem nodrošina peļņu piekrastes zvejniekam, ir apaļie jūras grunduļi – tie paši, kas faktiski ir invazīva suga un par kuriem vēl tikai pirms dažiem gadiem bija bažas, ka tie iznīcinās vietējās zivju sugas. Tā kā grunduļi izrādījušies laba prece, zvejnieks par tiem drīzāk priecājas, nekā skumst. “Domāju, beigās viņi nemaz tik slikti nebūs, grunduļu daudzums nu jau ir arī noregulējies. Daba tukšumu nemīl,” stāsta J. Pētermanis, “kaut kas nāk vietā, kaut kas iet mazumā. Visiem piekrastes zvejniekiem vienīgais, ar ko pašlaik sanāk bizness un rūpnieciskā zveja, ir grundulis. Ir parādījies tirgus, Liepājā grunduļus pērk, sasaldē. Ja nemaldos, tos sūta uz Ukrainu un Bulgāriju. Arī Latvijā pircēji sāk ēst grunduļus. Pārējais ir tikai tāda piezveja, hobijs un izdzīvošana. Citu zivju faktiski nav. Lielākoties jau zvejnieki vēl strādā citus darbus, lai izdzīvotu, tāda ir realitāte. Bez tiem grunduļiem pārējais paliek tādā hobija līmenī, izpriecas zveja.”
J. Pētermaņa zvejnieku saimniecība “Kaijas” darbojas kopš 90. gadu vidus. Iešanai jūrā ir divi kuģīši: viens 11 metru garš, otrs – 8,5 metrus. Ģimenei un dažiem algotajiem darbiniekiem iztikšanu dod tas, ka nozvejotās zivis paši kūpina un pārdod. 12 gadus arī Liepājā, Pētertirgū, bija stends “Pāvilostas zivis”, bet šogad maijā uzņēmums Liepājas tirgu atstāja – ar katru gadu zivju paliek arvien mazāk, cenas ceļas, bet pārdošanas līkne iet uz leju. Tur arī kovidam sava loma, taču ne tikai: jau vairākus gadus gan zvejošanas, gan tirgošanas rādītāji slīdējuši uz leju. Taču šovasar pieticis darba, zvejas un tirgošanās turpat, savā Pāvilostā, jo zivju ēdāju pilsētiņā beidzot netrūcis. Bet to nevar teikt par zivīm.
No mencas jāmūk
“Pašlaik ķeram buti, bet ļoti minimāli. Šajā vasarā bija trūcīgi ar zivīm, tās kaut kāda iemesla pēc mūsu krastu ir pametušas,” viņš saka, “ja plekstes vienā lomā ir 100–150 kilogramu, tas ir maz. Reizēm ir tikai 50–70 kilogrami, tas ir švaks loms. Citu zivju pašreiz faktiski nav. Lasim no 5. oktobra ir liegums. Mencai vispār liegums, no tās jāmūk, ja viņu jūrā sastop,” stāsta zvejnieks.
Mencu zveju aizliegusi Eiropas Savienība. Mencas neatražojas, “skābekļa ūdens dziļumā tik maz, ka mencai ikri nespēj attīstīties, tās neatražojas”, viņš zina stāstīt. Tomēr piezvejā menca nelielā daudzumā tīklos drīkst būt, un arī gadās. “Ko darīt, ja viņa ielien tīklos? Tajā vietā atkārtoti zvejot nedrīkst. Mums jāmūk no mencas pa gabalu! Mūsu menca ir laba, gaļīga, apaļa, liela. Polijā gan mazas, vājas, tā, it kā viņām nebūtu, ko ēst.” Zvejniekam esot nojauta, ka mencu liegums būs mūžīgs, jo tām nav labvēlīgi nārstošanas apstākļi, un kremt, ka, kamēr ES politika ir mencas saudzējoša, tikmēr krievu zvejnieki tās ķerot “uz pilnu klapi”.
“Rudenī kādreiz visu laiku ķērām mencas, tagad bakstāmies. Mencai un butei kvalitāte rudenī ir laba, bet zivju ir maz. Kas mums ir? Trīs zivis Baltijas jūrā – bute, menca, reņģe. Bet cilvēki grib nopirkt arī lasi. Reņģes pēdējos gados piekrastē ir ļoti maz salīdzinājumā ar to, kā bija pirms desmit gadiem. Kāpēc reņģe nepienāk pie krasta, neviens nevar izskaidrot. Viss mainās. Ziemā ķeram Baltijas jūras lasi, tas sāksies janvārī un ilgs līdz aprīlim. Taimiņš viens otrs ieskrēja tīklos septembrī, oktobrī. Bet ne jau desmitiem vai simtiem. Taimiņš nāk tad, kad tu viņu nevari noķert – daba visu sakārtojusi. Zandartus var uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt. Zuši parādījušies mazliet vairāk nekā pirms dažiem gadiem, tos ķeram ar āķiem un murdiem vasarā gabalos, vismaz dabūjam tos redzēt. Tas vasarā notiek, bet stipri reti. Katrā gadalaikā sava zveja. Iepriekšējos gados arī vimbas bija labas, asari. Pirms pāris gadiem un arī pagājušogad asarus varēja sazvejot tīri sakarīgi. Bet šis ir īpatnējs gads. Šogad kaut kā vēl nekas labs nav parādījies. Ko varam gribēt no zivīm, ja paši arī no laika apstākļiem vairs neko nesaprotam. Bet tā ir bijis arī senāk – vienu gadu ir, otru nav. Ar to jāmācās sadzīvot.”
Uzklāj galdu roņiem
Tā jau zivju maz, bet zvejniekiem dažkārt vēl jānoskatās, kā viņu acu priekšā lomu apēd roņi. No lašiem paliek vien galvas, asakas un astes, no mencām tikai galvas, citreiz vispār nekas. “Uzklājam viņiem galdu – saliekam tīklus, tajos salien zivis, tad atnāk roņi un… ņamm, ņamm, ņamm! Apēd. Mēs – pilnīgi pa tukšo. Katru otro reizi tā noskatāmies. Protams, kā kurā zvejā, jo grunduļi viņiem tik smeķīgi nav, bet mencas, vimbas, visas citas zivis gan der. Ronis vienkārši dživo pie tīkliem. Ja jums algas dienā acu priekšā jūsu algu kāds noēstu, jūs arī šķendētos,” stāsta J. Pētermanis. Roņus jūrā viņi redzot gandrīz katru dienu.
Viņš uzskata, ka piekrastes zvejniekiem jau nu varētu ļaut strādāt brīvi, arī zvejniecības politika varētu būt aizstāvošāka. J. Pētermanis: “Mūsu ir palicis tik maz! Cik tad mēs esam – pa trīs četri Pāvilostā, Liepājā, Jūrmalciemā, Nidā. Laika apstākļi arī dara savu, ir reizes, kad mēnesi vai divus netiekam jūrā. Tagad bija it kā skaists laiks, bet austrumu vējš – bada vējš, kad zivis pazūd un nevaram nozvejot neko. Iedomājieties, ja viens zviedru kuģis, vienā reizē nobraucot gar Latvijas ūdeņiem, reisā paņem uz borta 600 tonnas zivju! Mēs, visa piekraste kopā, nevaram tik daudz nozvejot! Mēs zivju resursus neiespaidojam. Aizstāvot regulas, vienmēr esam pielīdzināti lieliem tralētājiem, pēc pārkāpumiem, sodiem visi esam vienādi.” Citur Eiropā piekrastes zvejniekus “uz rokām nēsā”, bet ne Latvijā, kur “mēs jau tā kā tādi indiāņi te esam palikuši”.
J. Pētermanis arī atzīst – labi, ka piekrastes zvejniekiem tiek dota Eiropas fondu nauda, šogad pirmo gadu maksā arī kompensācijas par roņu nodarīto postu. Kaimiņzemju zvejnieki šādu pāridarījuma segumu saņēmuši jau iepriekš. “Nevar teikt, ka viss ir slikti,” viņš saka, “ienākumi no zvejas sarūk, bet mencu un bušu iztrūkumu tagad kompensē grundulis.”
Jānis Pētermanis atklāj, ka piekrastes zvejnieku ir aizvien mazāk un viņu aizsardzība un atbalsts ir nepietiekami.
FOTO: Valdis Brauns
EKSPERTA KOMENTĀRS
Zivju resursu perspektīva nav laba
Māris Plikšs, Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta “BIOR” vecākais pētnieks
No zivju resursu viedokļa jūrā nekas labāk nepaliek. Piekrastē lielākie nozvejas apjomi un zvejnieku ieņēmumi ir no reņģes un apaļā jūras grunduļa. Rīgas jūras līcī reņģes dod lielāko nozvejas apjomu un ir zvejnieku maize, bet atklātās jūras piekrastē palielinās apaļā jūras grunduļa nozveja. Protams, nozvejā ir svārstības. Pērn nozveja bija mazāka nekā iepriekšējā gadā, bet šogad, šķiet, būs palielinājusies. Grunduļa pamatbarība ir mazizmēra mīdijas, gliemji. Ja barības bāze samazinās, arī grunduļu būs mazāk. Vai grunduļu atklātās jūras piekrastē būs vairāk, stipri šaubos, domāju, būs līdzīgi kā iepriekšējos gados.
Pētījumi ir parādījuši, ka jūras grundulis konkurē ar pleksti un akmeņpleksti. Apaļais jūras grundulis ir invazīvā suga, bet zvejnieki uztaustīja tirgu, un, kamēr tas darbojas, kamēr par zivi samaksā, viņi ir ieinteresēti. Atklātās jūras piekrastē zvejnieki prasa palielināt grunduļu murdu skaitu, dažas pašvaldības pat piedāvā tradicionālos zivju murdus mainīt pret apaļā jūras grunduļa murdiem. Piekrastes zveju limitē ar zvejas rīku skaitu, uz kilogramiem nekas netiek limitēts, izņemot reņģes un mencas, kuru piezveja nedrīkst pārsniegt noteiktu daudzumu.
Nedomāju, ka kādai no pārējo zivju sugām nākotnē būs būtiska loma piekrastes zvejā. Piemēram, reņģes līča piekrastes zvejnieki jau divus gadus nenozvejo tik, cik varētu. Pie mums reņģes tik daudz neuzturas. Turpretī igauņu zvejniekiem Rīgas jūras līča ziemeļdaļā reņģu nozveja ir līdzīga kā iepriekšējos gados, viņi izmanto gandrīz visu savu limitu. Domāju, tas varētu būt saistīts ar klimata izmaiņām.
Vēl piekrastes zveju būtiski ietekmē roņi. Nupat septembrī kļuvis zināms “Helcom” jaunākais vērtējums, ka pašlaik Baltijas jūrā dzīvo ap 38 000 pelēko roņu, bet 2018. gadā bija 30 000. Viņi ir būtiski savairojušies. Pelēkais ronis posta lomus un zvejas rīkus pamatīgi. Latvijas ūdeņos barojas apmēram desmitā daļa no visas Baltijas jūras roņu populācijas. Lielākie roņu postījumi notiek gada otrajā pusē, īpaši stāvvados. Vai roņus vajadzētu medīt? Tā ir diezgan liela diskusija. “BIOR” ir pabeidzis roņu aizsardzības plāna izstrādi, un esam paredzējuši vairākus pasākumus. Ir ieviestas kompensācijas par roņu nodarījumiem – gan par sabojātajiem zvejas rīkiem, gan par apēstajiem lomiem. Kompensācijas lielums ir atkarīgs no nozvejas vērtības un lomos apēsto zivju sugas. Par 2019. gada postījumiem komerczvejnieki saņem “sāpju naudu” pat līdz vairākiem tūkstošiem eiro. Kompensāciju var ieguldīt, piemēram, jaunos zvejas rīkos, var mēģināt izmantot tādus linumus, kādus ronis nevar saplēst, var taisīt murdam dubulto tīklojumu, kas aizsargā pret roņiem. Protams, tas neatrisina visas problēmas. Līča piekrastē zvejniekam burtiski ir jāsēž pie murda, lai atbaidītu roni. Ik pa pāris stundām jāpārbauda, un tikai tā var kaut ko noķert.
Mēs arī ierosinām atļaut lomus aizsargājošas medības. Pret to iebilst Pasaules Dabas fonds un vairākas citas organizācijas, bet zvejniekam ir tiesības zināmā attālumā no sava zvejas rīka to aizsargāt un atbaidīt roni. No zinātnes viedokļa pelēkā roņa populācija ir tādā stāvoklī, ka šādas medības varētu atļaut. Bet ir cita problēma: Rīgas līcī ir arī pogainais ronis, kura populācija nav labvēlīgā situācijā, līcī ir tikai ap 1000 šo dzīvnieku, un, tā kā šīs sugas vairošanās ir atkarīga no ledus apstākļiem, pogaino roņu populācija ar laiku varētu izzust klimata pārmaiņu dēļ. Dabas aizsardzības organizācijas bažījas, ka roņu medībās varētu ciest pogainie roņi, tāpēc vajadzētu izslēgt viņu nogalināšanas iespēju. Daži zvejnieki roņus vēlējās medīt jau iepriekš, bet viņiem tas netika atļauts. Uz ūdens šaut nav vienkārši.
Ir viedoklis, ka roņi ietekmē arī mencu populāciju, jo roņa organisms ir saimniekorganisms aknu nematodei, kas nonāk arī mencās, bojā to aknas un izraisa lielas izmaiņas zivju organismā. Tā ir zināma problēma. Bet nav jāraizējas par to, ka mencas izzvejos Krievijas zvejnieki. Krievijai Baltijas jūrā zvejošanas zona ir maza. Baltijas jūrā mencu nārsta rajons ir Bornholma, kas ir ES valstu zvejas teritorija, un šis nārsta rajons ir jānosargā. Bet ļoti samazinās mencu barības, piemēram, grēvju, daudzums.
Lielā mērā jūra ir izzvejota. Zivju resursus iespaido arī cilvēka uzvedība un rīcība uz sauszemes. Agrāk mūsu piekrastē aļģu daudzums nebija problēma, bet tagad arī pie mums attīstās lauksaimniecība, tā ir pamatīgi intensificējusies, barības vielas nonāk jūrā un veicina aļģu attīstību. Tās patērē skābekli. Nevaru apgalvot, ka šis process tieši ietekmē zivis, taču zvejnieki sūdzas, ka tīkli apaug. Pabijuši vienu dienu jūrā, tie jau ir pilni ar jūras mēsliem. Resursus ietekmē arī klimata pārmaiņas. Parasti rudeņos bija kārtīgas vētras, tās atmirušos mēslus izmeta krastā, notika ūdens pašattīrīšanās. Kādreiz Baltijas jūrā ūdens atjaunojās – kad to iepūta no Ziemeļjūras, ienāca ar skābekli bagātāks un sāļāks ūdens. Tagad tādu spēcīgu vēja pūtienu ir maz, tie ir reti. Ūdens dzidrība Rīgas līcī ir krietni vājāka nekā pirms gadiem 20, 30. Upju notece jūrā ir diezgan liela, Baltijas jūras ūdens kļūst saldāks, kā ezerā. Pagājušā gadsimta 20.–30. gados Latvijas zvejnieki ar stipri primitīvākiem zvejas rīkiem piekrastē nozvejoja 12–13 tūkstošus tonnu zivju gadā, tagad – tik tikko 3000 tonnu. Toreiz zivju bija vairāk, piesārņojuma mazāk. Tādas sugas kā raudas, pliči, plauži, ķīši jūras piekrastē bija reti, tagad – kā ezeros. Ir arī konkurence no invazīvo sugu puses. Ar to visu zvejniekiem jārēķinās un jāmeklē līdzāspastāvēšana apstākļos, kādi ir. Domāju, ka turpmākajos piecos gados nekas krasi neuzlabosies, bet turpināsies iesākušās tendences.
Materiāls tapis ar Latvijas vides aizsardzības fonda atbalstu.
Komentāri