Pirms kāda laika Latvijas kinoskatītājiem tika dota iespēja redzēt krievu režisora Vitālija Manska dokumentālo filmu “Saules staros” , kas vēsta par pasaulē noslēgtāko valsti – Ziemeļkoreju. Satriecošie kadri rietumnieciskajai sabiedrībai rada kultūršoku, bet postpadomju cilvēkiem – asociācijas ar neseno pagātni pirms trīsdesmit četrdesmit gadiem.
Lai gan pasaulē izolētāko valsti nav iespējams tik viegli apmeklēt, tomēr arī latvieši ir pabijuši eksotiskajā zemē. Cēsniece Marika Bukacinska saka: “Tas bija kaut kas tāds, ko nekur citur pasaulē nebiju redzējusi.Un pati gatavošanās ceļojumam jau bija ko vērta. Džinsus un saulesbrilles vajadzēja atstāt mājas. Neko “amerikānisku”, pat košļenes nevarēja līdzi ņemt. Tad vēl centīgā vingrināšanās paklanīšanās “mākslā” 90 grādu leņķī. Ja neizrādīsi pienācīgu cieņu vietējām kulta vietām un pieminekļiem ar dziļu paklanīšanos , tad labāk uz Ziemeļkoreju nebraukt, jo izvairīties no pakloniem nav iespējams.”
Ceļojumu organizēja tūrisma aģentūra “Jēkaba ceļojumi”.Lai nokļūtu Ziemeļkorejā, ir divas iespējas – doties uz turieni no Vladivostokas Krievijā vai no Ķīnas galvaspilsētas Pekinas. Cēsniece Marika ar vīru Leonu kopā ar citiem grupas biedriem -10 cilvēkiem no Latvijas, kurus pavadīja gide Ieva Lūkina , – izvēlējās Pekinu, pāris dienu pavadot arī tur, lai tālāko ceļu mērotu ar vilcienu. Jau Latvijā ceļotāji bija informēti, ka bijušo vadoņu Kima Ir Sena (tagadējā vadoņa vectēva) un Kima Čen Ira (tagadējā vadoņa tēva) mauzoleja apmeklējuma laikā tūristiem jābūt tērptiem formālā apģērbā. “Tas nozīmē – sievietēm piedienīga garuma kleitas īsām piedurknēm bez kādiem dekoltē, bet vīriešiem auduma uzvalki, nekādi džinsi!” stāsta ceļotāja.
Šķērsojot robežu turpceļā,vilcienā bija jāiziet pamatīga pārbaude, visas līdzpaņemtās mantas akurāti izkrāmējot apskatei. “Vislielāko vērību pievērsa fotoaparātiem un mobilajiem tālruņiem, to saturam. Svarīgākais ir, lai uz mobilo tālruņu vai klēpjdatoru ekrāniem nebūtu norādes uz GPS. Īpašu uzmanību pievērsa arī grāmatām un žurnāliem. Kāds no mūsu grupas atvadījās no žurnāla “Klubs”, jo erotiskās fotosesijas kadri nekādi neiederējās ziemeļkorejiešu priekšstatos par tikumību,” smej Marika.
Milzīgi kontrasti, bet pāri visam kontrole, nemitīga uzraudzīšana un komunistiskā disciplīna – tāda ir Ziemeļkoreja. Ziemeļkorejieši dzīvo tādā kā dzimtbūšanas režīmā. Viņi nedrīkst bez atļaujas mainīt dzīvesvietu un pārvietoties uz citām apdzīvotām teritorijām. Pat īslaicīgai vizītei jābūt saskaņotai. Galvaspilsētā drīkst iebraukt tikai tās iedzīvotāji. Citām personām jāuzrāda iebraukšanas atļaujas. Uz visiem galvaspilsētas pievedceļiem izvietoti militāristu posteņi, kas stingri kontrolē katru garām braucošo transporta līdzekli.
Milzīgas augstceltnes galvaspilsētā Phenjanā, tajā pašā laikā bedrainas ielas, uz kurām tikpat kā neredz automašīnu (likums Ziemeļkorejā aizliedz privātpersonām iegādāties automašīnu). Lielākā daļa iedzīvotāju pārvietojas kājām vai uz velosipēdiem. Velosipēds ir viens no vērtīgākajiem Ziemeļkorejas ģimenēm piederošajām lietām. Lielu naudu iegulda jauno tehnoloģiju attīstībā un būvniecībā, jo mājas slienas pat 40 stāvu augstumā, bet citādi eksistē primitīvs roku darbs – zālienu pat Phenjanā pļauj ar šķērēm. Roku darbs visā tautsaimniecībā – kolhozā, ko Latvijas tūristi apmeklēja, dzīvo ap 2500 cilvēku, no kuriem 1700 nodarbināti tieši lauksaimniecībā – lielākoties rīsa audzēšanā. Apkopjamā zeme – tūkstotis hektāru. Taču Ziemeļkorejā praktiski nav nekādas tehnikas – visu padara ar rokām.
Phenjanā vakaros tiek atslēgta elektrība, līdz ar to viesnīcā lifts nestrādā un karstā ūdens arī nav. “Bija mulsinoši vēlā vakara stundā redzēt uz ielām bērnus, kas mācījās laternu gaismā. Tātad apgaismojums lielajās ielās netika izslēgts,” stāsta cēsniece.
Protams, tūristiem paredzētā programma tika strikti ievērota un instrukcijas izpildītas burtiski. “Fotografēt tikai to, kas atļauts, jautājumus labāk neuzdot, jo atbildes būs formālas, no viesnīcas tālāk par 100 metriem neiet. Ja citās valstīs tūristu vēlmes tiek respektētas, pieļaujot atkāpes no iecerētā, tad ne šeit,” tā Marika.
Vadoņa kults valstī redzams ik uz soļa – pieminekļi, plakāti, sienu gleznojumi. Un tad obligātā paklanīšanās. Tā ne vienreiz vien jādara mauzolejā, kura apmeklējums nenoliedzami bija viens no spilgtākajiem šīs zemes apmeklējuma piedzīvojumiem. “Ļeņina mauzolejs Maskavā ir nieks, salīdzinot ar šo,” saka Marika un turpina: “Visapkārt neiedomājama greznība un cienība. Cilvēki pat neiet ar kājām, bet pārvietojas pa slīdošo lenti. Lai taupītu enerģiju – mums paskaidroja. Un tad seko klanīšanās. Atnācējus nostāda ierindā pa četriem, un uz priekšu! Vispirms jāpaklanās abu iepriekšējo vadoņu statujām. Un tad jau vadoņa – vectēva – mirstīgās atliekas. Atkal klanīšanās no trīs pusēm: kājgalī un abiem sāniem.”
Arī pie vietējā akvaparka ieejas ceļotājus sagaida vaska Kims uz brīnišķīgas mākslīgas pludmales fona. “Par spīti pludmales fonam Kims gan bija tērpts uzvalkā. Akvaparks diezgan moderns. Daudz apmeklētāju. Uz šejieni izklaidēties ar autobusiem tiek vesti darba pirmrindnieki no provinces,” skaidro Marika.
Valsts daudz cietusi no karadarbības, tajā praktiski nav vēsturisku apskates objektu, tomēr daži ir – kāda ietekmīga 15.gadsimta valdnieka un viņa sievas kapenes un sena bibliotēka – izglītības iestāde. Phenjanā ceļotāji apmeklēja bibliotēku. “Tajā pieejama arī plaša fonotēka, kurā mums par godu tika atskaņota latviešu mūzika – dziesma “Pūt, vējiņi!” kora “Ave sol” izpildījumā, kurai visa grupa aizrautīgi vilka līdzi,” teic Marika.
Taujāta par vietējo ēdienkarti, ceļotāja smaida: “Suņa zupa garšoja līdzīgi teļa zupai. Korejieši tic, ka gada laikā apēsts suns viņiem nodrošina dzīvi bez slimībām. Pagaidām tas ir eksotiskākais ēdiens, ko nācies baudīt.” Leons piebilst: “Arī alus garšīgs, un rīsu degvīns – labāks nekā Ķīnā.”
Iespaidu gūzma krāsaina kā kaleidoskops, un redzētais vedina pārdomāt atkal un atkal. “Citi no mūsu grupas teica, ka nevēlas otrreiz te būt, taču es gan kādreiz atgrieztos, lai redzētu pārmaiņas šajā noslēgtajā valstī. Ziemeļkorejā redzētais noteikti ir manu ceļojumu eksotiskākā sastāvdaļa, jo pabūt Orvela valstībā (Lato Lapsas vārdus citējot) ir gana sirreāli un tomēr aizraujoši,” tā cēsniece un ceļotāja Marika Bukacinska.
Komentāri