Kārlis Krieviņš vāc ābolus. Ābeles pilnas sīkiem augļiem. “Ābolu raža liela, bet augļi nekam neder. Jūnijā bija
auksts, nebrieda. Katru dienu no rīta un vakarā novācu, lieku komposta kaudzē,” norūpējies saka “Paparžu” saimnieks un ar smaidu piebilst, ka lauku sētā darba daudz.
Kārlis uzmeistarojis darba rīku ābolu savākšanai – kādreiz bijis lēzens kausiņš ar kātu, ielicis garāku, un nu ābolus ērti var savākt no zemes, nav jāliecas pēc katra mazā ābolīša.
“Viss cits izaudzis labi, gurķi tikai beidzot sāka augt, bet jau sola salnas. Gurķi aug naktī, tiem vajag siltumu un mitrumu. Sīpoli, burkāni, kāposti saauguši labi. Upenes bija tikai dažos krūmos, bet jāņogu, ērkšķogu nebija. Tāda vasara, ” domās dalās stalbēnietis.
“Papardēs” saimnieko abi ar dzīvesbiedri Zentu, dēls ar ģimeni dzīvo Rīgā, ciemojas brīvdienās. Kūtiņā ir kāda vista, barojas pāris cūku, Kārlis atzīst, ka turētu arī govi, bet ganības tālu, arī sienu sagādāt nebūtu viegli. Kādreiz, kā jau visiem, bija lielāka saimniecība.
“Gadi liek sevi manīt, visu mūžu nostrādāju par traktoristu. Tagad skatos, kādos traktoros jaunie braukā, salonā mūzika spēlē. Tad dzirdēja tikai dārdoņu, caurvējš svilpoja,” saka Kārlis, kuram jau 77 gadi. Visu mūžu daudz strādāts, bijis lepns, ka sev uzticēto prot padarīt godam. “Skatos un nesaprotu, kā jaunie ar, tikai traktoru stūrē, viņus neinteresē, kāds arums. Ar šo tehniku varētu tīrumu kā galdu uzart, tikai nedaudz jāpapūlas. Vai nu nemāk, vai trūkst atbildības. Liekas, ka kādreiz cilvēkus vairāk interesēja, kā viņi savu darbu padara,” domās dalās stalbēnietis. Savulaik strādājis Straupē, Raiskumā, pēdējos gados Stalbē. No “Agroķīmijas” ģimene saņēmusi māju, ko vēlāk izpirkusi. Kādreiz māja atradusies Parka ielā, tad visām doti vārdi, Krieviņi to nosaukuši par “Papardēm.” Kārlis piebilst, ka “Papardes” bijušas kādā romānā par agrāko laiku saimniekiem. Iepaticies, tāpēc arī šo vārdu izvēlējušies.
Dzīvesbiedre visu mūžu nostrādājusi par pavāri. Tagad, kad dārzā vācama raža, Zenta gādā ziemas krājumus.
“Stalbe pēdējos gados līdz ar novada izveidošanu ļoti mainījusies. Ne tikai Stalbe, arī Straupe un Raiskums. Mums tepat viss, kas vajadzīgs, ir uz vietas. Arī ūdens ļoti labs, agrāk brūns tecēja no krāna. Dzīvojam ceļu krustojumā – brauc, uz kuru pusi gribi,” domās dalās Kārlis un pastāsta, ka gribētu gar ceļa malu sastādīt tūjas, lai saaug dzīvžogs un aizsargā no trokšņiem un putekļiem, bet nākamgad paredzēts vilkt jaunu ūdensvadu.
“Pensionāriem jau vienmēr laika trūkst. Šovasar nav iznācis aizbraukt pamakšķerēt. Parasti braucu uz Riebiņu Straupē,” bilst stalbēnietis.
Komentāri