Rektoru aicina uz pirātu kuģīša

Latvijas Radio sestais kanāls, kura saturu veido Latvijas Universitātes studenti, Pils parkā Cēsīs bija ieguvis “laupījumu” – ekskursiju kuģīti. Tas bija pielāgots radio studijas darbībai brīvā dabā. Notikušais bija ar Latvijas Universitātes rektora Indriķa Muižnieka ziņu, viņš arī aizvadītās sestdienas rītā viesojās šajā studijā.

Sarunas tēma – mūsdienu “pirātisms”, izmantojot zinātnes sasniegumus. Tehnoloģijas attīstījušās jau tik tālu, ka cilvēks var “iešūt” čipu zem ādas, lai tehnisks vadības centrs pieņem lēmumus viņa vietā. “To gan es pats nedarīšu!” studentiem par zinātņu izgudrojumu pielietošanu ikdienā sacīja I.Muižnieks.

Pēc intervijas radio rektoru uz Pils parka taciņas sāka intervēt arī “Druva”.

– Agri gan sestdienas rītā esat izbraucis no Rīgas. Ar kādām domām mērojāt ceļu no galvaspilsētas?

– Pamodies nodomāju, cik gan žēl, ka sestdienas rītā tik agri jāceļas. Taču citas iespējas nebija, lai pabūtu Cēsīs, sarunu festivālā “Lampa”. Pēcpusdienā man jau jābūt citur.

– Jūs jau labi zināt, ka festivāls noskatīts no skandināviem. Vai pirms gadiem pieciem, kad pirmo reizi notika “Lampa” un Universitāte sāka tajā piedalīties, jau iztēlojāties, ka arī Latvijā, parkā sanākuši, cilvēki nevis atpūtīsies vien, bet vairāk runās un arī diskutēs par to, kas sabiedrībai svarīgs?

– To nevarēju iztēloties. Atšķirībā no mūsu universitātes pasniedzēja Rolanda Tjarves un vēl citiem, kas arī nākuši no Cēsīm, man nebija priekšstata, ka šis parks var kļūt par sarunu vietu tik daudziem cilvēkiem.
Atklāti sakot, uzzinot, ka ārpus Rīgas gatavojas rīkot festivālu sarunām, tas likās neticami. Nebiju domājis, ka Latvijas sabiedrībā ir tik daudz domās dalīties gribošu cilvēku.

– Nu jau piektais gads. Vai esat patīkami vīlies sākotnējā spriedumā par sabiedrību?

– Esmu patīkami vīlies, ka manas skeptiskās prognozes nav attaisnojušās. No gada gadā redzu, ka tā lieta – sarunāties, diskutēt – iet tikai plašumā. Festivāls sagādā aizvien interesantākus pavērsienus.

– Vai nu viss ir tik gludi, kā jūs sakāt?

– Jūs domājat, ka varbūt esmu arī vīlies? Jā, esmu. Šajos gados tā arī neesam noorganizējuši, ka studentu uzņemšana varētu notikt festivālā, jo tieši tagad Rīgā tas notiek. Ceru, ka citu gadu festivāla laikā mēs to īstenosim, jo tagad Latvijas Universitātei Cēsīs taču ir filiāle. Domāju, citu vasaru jaunieši taisni no “Lampas”, kā teikt, ar “taloniņu un bez rindas”, varēs ieiet un iesniegt dokumentus mācībām Universitātē.

-Kad pedagoģijas akadēmijas Cēsu filiāle pārtapa par Latvijas Universitātes filiāli, jūsu pirmā saruna ar tā brīža studentēm izvērtās ļoti asa. Saņēmāt dusmīgas domas un replikas par Universitātes iecerēto darba stilu filiālē. Kā šo aso saķeršanos ar studentiem vērtējat tagad?

– Jā, sākotnēji studentiem pret Universitātes ienākšanu Cēsīs bija izteikti negatīva attieksme. Kad apbraukājām visas mums pienākošās filiāles Latvijā, iepazīstinot ar Universitātes iecerētajām perspektīvām tajās, diskusija ar studējošiem Cēsīs patiešām izvērtās visskarbākā. Kā jau tas dzīvē gadās bieži, laikam mums bija komunikācijas kļūda. Lai­kam no Rīgas bija nosūtīti nepārdomāti rīkojumi, kas Cēsīs būs jādara obligāti, citādi būšot sliktas sekas. Tas bija nepareizi.

– Kāda atmosfēra valda tagad pret lēmējiem, kas strādājat Rīgā, Raiņa bulvārī?

– Tāda, par kādu jau teicu un solīju toreiz, kad Cēsīs ar studentiem tikos. Komunikācija nu ir laba. Pati augstskola attīstās, arī Cēsu filiāle. Mums pat ir lieli nodomi saistībā ar nākotni Cēsīs – daudz plašāks studiju klāsts, ēkā uzlabota infrastruktūra.

– Cēsu mazpilsēta ir interesanta ar to, ka Universitāte nav vienīgā, kas pārstāvēta, ja nu vienīgi ienāca par citām vēlāk.

– Jā, te augstskolu filiāļu netrūkst. Ir pat tāda sajūta, ka filiāles šeit ir visām Latvijas augst­skolām. Nezinu kā citas, bet mēs te esam uz palikšanu.

– Sporta akadēmijai nav, tāpēc esat nolēmuši šoruden te sākt mācīt sporta pedagogus. Dīvaini. Treneru augstskola gan nebija Cēsīs paredzēta.

– Kas tur dīvains? Universitāte ir par veselu miesu, ne tikai garu. Tas ir labi, ka ar savu jautājumu mazliet pavelkat mūs uz zoba. Zināt, Universitāte citādi attiecas pret sporta studijām, jo mēs attīstām tieši sporta zinātni. Sporta pedagoģijas akadēmija vairāk ir vērsta uz pedagoģiju.

– Būtu jauki, ka Universitāte piepildītu cēsnieku vēlmi kultūras pilsētā dot iespēju apgūt mūzikas zinātni vai vismaz pedagoģiju.

– Zinu, ka Cēsis to vēlas. Universitāte jau labprāt, bet tas mums prasītu lielus ieguldījumus. Ja šajā lietā mēs sametīsimies kopā ar Mūzikas akadēmiju, tad gan!

– Vai jau notiek abu augstskolu sarunas par šo ideju?

– Kā Mūzikas akadēmijai, tā Universitātei nepietiek patstāvīgu spēku, lai Cēsīs noorganizētu mūzikas izglītības studijas. Kopā mēs to varētu – mūsu infrastruktūra, viņu programmas. Taču tā gan nenotiks, ka, Cēsīs vien studējot, taps gatavs mūzikas skolotājs.

– Tātad tomēr jāstudē arī Rīgā?

– Studiju laikā būs jābrauc arī uz Romu, Itālijā. Ar Rīgā dzirdēto vien nepietiks.

– Vai ārzemju zinātniekus neaicināsiet pastudēt Cēsīs? Studentiem paredzētais viesnīcas numurs augstskolas ēkā Rožu laukumā jau sen kā iekārtots.

– Aicināsim. Mums patīk, ka to Cēsīs jau dara Vides risinājumu institūts, aicinot ārzemju zinātniekus. Cēsīs varētu apmesties arī mūsu pašu zinātnieki, piemēram, no Zemes zinātņu fakultātes vai arī topošie datoriķi.

– Vai Cēsis jums saistās tikai ar darbu?

– Cēsis man mīļi iekritušas sirdī no tiem tālajiem laikiem 60. gados, kad sāku iet skolā un mani senči caur Cēsīm braukāja uz lauku mājām Mazsalacā. Atceros, ka reiz apmetāmies pilsētas viesnīcā. Tas man atstājis milzu iespaidu, jo, iespējams, tā bija pirmā viesnīca, kurā esmu palicis. Skolas gados pēdējā klasē šeit biju ekskursijā un tad te ne pa jokam arī uzdzīvojām. Kā jau jaunieši. Tagad Cēsīs man ir daudz draugu un paziņu, tāpēc šī arī ir viena no foršākām vietām, kur atbraukt.

– Garš ceļš jāmēro.

– Nē, Cēsis taču ir tuvu! Stunda un desmit minūtes paiet ceļā. Maskavā vai Tokijā tā pārvietojas, neizbraucot no pilsētas.