Jau senie romieši ziemas vidū varēja pasmaržot izplaucētas rozes un lilijas, arī savas labākās vīnogas viņi audzēja speciālās augu mājās, kuru logos gan nebija stikls, bet vizla. Vidusjūras reģionā ziema ir nieks, salīdzinot ar mūsējo, tomēr Latvijas muižu oranžērijas savulaik sniedza pilnu dienvidu augļu spektru.
Tā mana kaimiņpagasta Stalbes savulaik populārā muiža, kura ir piederējusi ne tikai Kampenhauzeniem, bet arī tādam slavenam cilvēkam kā Krievijas armijas feldmaršalam Barklajam de Tolli, tika pārbūvēta 19. gs. 20. gados. “Pēc lielās pārbūves māja bezgala daudz ieguva, piektās telpas galā lieliski izcēlās ziemas dārzs, kuru apgaismoja lauru kokos iekārtās krāsainās lampas… Arī dārzs ar dārznieka Zandberga veiklo roku pakāpeniski bija ļoti mainījies uz labo pusi, bija iekārtotas lielākas siltumnīcas. Tik brīnišķīgus firziķus un tādos daudzumos vēlāk vairs neesmu redzējusi,” rakstīts vēsturē.
Arī es esmu bijusi sajūsmā, klausoties gida stāstījumā ziemeļos aiz Polārā loka, Baltās jūras salā Solovkos, kur mūki jau viduslaikos prata izaudzēt visu, ieskaitot vīnogas. Viņi bija ierīkojuši siltuma pievadi zem zemes, un tas kopā ar polārās vasaras ilgo gaismu deva izcilus rezultātus. Jā, mēs Latvijā siltumu jau varam dabūt, bet vienmēr nedaudz pietrūkst gaismas, un ziedu steidzināta ziedināšana mūsu platuma grādos tā pa īstam varēja uzņemt apgriezienus tikai pēc elektrības atklāšanas. Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā kā īpaši dārga dāvana bija neliels maijpuķīšu pušķītis ārpus sezonas, bet ceriņi ziemā! O, tā jau bija nenovērtējama dāvana, tomēr operas prīmas, aktrises un bagātnieku mīļās dāmas tādus saņēma. Tā tas turpinājās arī padomju laikos, kad puķu veikalos pārdošanā bija ne tikai jau pieminētie baltie ceriņi, bet arī skaistās, baltās kallas (zantedešijas), frēzijas, neļķes, un vesels klāsts podiņos nopērkamu ziedošu kalceolāriju, alpu vijolīšu, prīmulu. Taču, tikai sākot ar 20. gadsimta deviņdesmitajiem gadiem, kad pašmāju ziemā uzziedinātām puķēm pievienojās no Holandes aukciona Alsmērā taisnā ceļā ar lidmašīnu atceļojušās rozes, narcises, alstromērijas, neļķes un citi ziedi, puķu veikali uzplauka kā vasarā. Tad Latvijā izputēja daudzas lielās siltumnīcas, jo ražošanā bija jāpatērē daudz elektrības. Rozes, audzētas Nigērijā, alstromērijas un neļķes Izraēlā, nepatērē ne elektrību, ne siltumu, līdz ar to importa ziedi bija lēti, bet mūsu pašu – dārgi. Tikai maz pamazām atspērās mūsu rožu audzētāji, iegādājoties modernas audzēšanas ierīces, tad parādījās arī krizantēmas… Lai arī nesezonas puķes manī vienmēr izraisa divējādas jūtas, kur dominējošā ir viegls žēlums, tomēr ir jau skaisti, ka jubilejā gaviļnieks slīgst ziedu klēpī. Un šis pārejošais skaistums sirdi uztur jaunu un jūtas svaigas, tieši tāpēc, ka ir pārejošs.
Japāņiem mūsu pārbagātie ziedu pušķi, iespējams, izraisa šausmas, jo viņi gadsimtiem ilgi mācījušies saskatīt skaisto vienā ziedā, neparastā akmenī, nolīkušā priedē vai sūnu klājumā. Šobrīd gan floristika ir sasniegusi tādu absurda līmeni, ka iztiek vispār bez ziediem – pāris sagrieztas stieples, kāda sūna, koka gabaliņš. Man intensīvi riebjas, jā, pilnīgi riebjas puķu pušķu aptīšana ar sintētiskiem materiāliem, pielipinātiem kukainīšiem un stieplītēm. Bet visvisriebīgāko pušķi esmu saņēmusi, kur vidū starp ziediem bija uz stieples uzdurti tulpju sīpoli. Izcili, brūni kā nolakoti, bet caurdurti. Tā nu reiz ir ne tikai necieņa pret dabu, bet pat tās ienīšana. Tur taču varēja uzplaukt brīnumskaists zieds, bet to nogalināja.
Ikviens ir maigi uzskatījis pirmo sniegpulkstenīti stikla trauciņā, priecājies par tulpes ziedu. Un kuram gan nepatīk vāze, pilna ar pļavu ziediem! Mūsu bērni mīl likt mazos pušķīšos dažnedažādas puķītes un tad dāvināt tās māmiņai. Tas ir silts un intīms brīdis, kad ieraugi mazajās rociņās ar mīlestību veidotu pušķi. Bet tagad pietiek fantazēt, ir taču februāris. Kādi ziedi un kompozīcijas ir nopērkamas mūsu veikalos?
Ieejot ziedu salonā “Ina”, vispirms acīs iekrīt ziedošie rožu klēpji, tad ieraugām uzziedinātās kompozīcijas traukos. Sev par lielu prieku uzzinu, ka tās nāk no mūsu pašu “Kliģeniem”. Lielākā kompozīcija sastāvēja no prīmulām, otro stāvu veidoja muskares, bet augšā, savas mazās ziedu sejiņas izslējušas, smaidīja miniatūrās narcises. Pieņemami, taču labāks rezultāts bija atsevišķos podiņos iestādītām hiacintēm, kuras tieši Valentīna dienā būs pašā plaukumā. Kā atzina pārdevēja, nekāda īpašā piekrišana šai dienai neesot, toties Sieviešu dienā gan kuplāk tiek pirkti mīlestības un cieņas apliecinājumi ziedos.
Lielajā “Maximā” Cēsīs labi izskatījās fenelopši un citas sīkākas orhidejas, košās ciklamenas, bet uzziedinātās tulpes bija izstīdzējušas un ziedi tādi kā saguruši. Stendā bija palabs istabas puķu klāsts par pieņemamām cenām. Taču tā nebija Latvijas prece, un tā gribas atbalstīt savus ražotājus, lai vismaz mana sīkā monētiņa ir neliels atbalsts arī šajā jomā.
Komentāri