Trešdiena, 3. jūlijs
Vārda dienas: Benita, Everita, Verita, Emerita

Puišu vidū tagad arī meitiņa peciņa

Kristīne Lāce
22:54
26.11.2020
26
Darta Celmina1 1

Dārtas un Aleksandra dzīvē sācies jauns posms – septembrī kopīgi sagaidījuši savu otro bērnu – meitiņu Odriju. Kaut gan Aleksandram darba nolūkos bieži jābrauc ārzemju komandējumos, viņš izbauda ikvienu mirkli kopā ar savām ģimenes sievietēm.

Dārta Celmiņa ar savu dzīvesbiedru iepazinusies pirms četriem gadiem caur kopīgiem draugiem un paziņām. Protams, sākotnēji bijis randiņu laiks, Dārta atceroties pasmaida: “Kad Alek­sandrs brauca ciemos, vienmēr veda manu iecienītāko gardumu – siera kūku.” Baudot viens otra sabiedrību tikšanās reizēs, laikam ritot, nolēmuši dzīvot kopā. Dārtas dzimtā vieta ir Cēsis, bet Aleksandrs, mīlestības vadīts, pārcēlies uz Cēsīm no Jēkabpils. Dārtai no citām attiecībām ir divi dēli – Markuss (10) un Hugo (5), kurus Aleksandrs pieņem kā savējos, un Dārta viņam par to ir ļoti pateicīga. Vēl ģimenē dzīvo abu kopīgais jaunākais dēls Kār­lis (2,5 gadi).

“Kādam tur augšā bija savi plāni, un viņš deva man iespēju būt par meitenītes māmiņu,” ar smaidu sejā teic Dārta. Par savu ceturto grūtniecību māmiņa papildina: “Tas laiks ritēja ļoti labi. Bija, protams, nelabumi, jūtams nogurums un muguras sāpes, bet šādas organisma izpausmes ir raksturīgas. Mēs, sievietes, esam īpašas, jo spējam ar savu ķermeni pielāgoties jauniem apstākļiem. At­zīšos, kamēr gaidīju Odriju, ļoti izjutu vēlmi pēc kaut kā salda. Kūkas varēju ēst katru dienu, pat nedomāju par to, cik pieņemšos svarā.”

Par bērniņa dzimumu Dārta uzzinājusi pēdējā brīdī. “Bērniņš vēderā bija sagriezies, gulēja tā, ka dzimumu slēpa līdz pēdējam brīdim. Esmu triju puišu mamma, saprotams, ka klusībā cerēju uz meitiņu. Tā kā skaidras atbildes nebija, līdz bērniņa nākšanai pasaulē drēbītes un visu citu nepieciešamo iegādājos neitrālos toņos,” teic Dārta.

Ceturtdienas, 10.septembra, rītā, dažas dienas pirms pašas Dārtas dzimšanas dienas, sākusi just sāpes, teikusi Aleksandram, lai ved viņu uz slimnīcu. “Kad devāmies Valmieras virzienā, atminos, ka sāpes kļuva aizvien spēcīgākas. Bet Vidzemes slimnīcā kopā ar dakteriem secinājām, ka tā bija viltus trauksme un par bērniņa nākšanu pasaulē nekas neliecināja. Ja jau bijām Val­mierā, ar dzīvesdraugu izdomājām pastaigāties un apskatīt pilsētas rudens ainavas. Staigājot pa Valmieru, sāpes kļuva aizvien stiprākas, pastiprinājās velkošā sajūta vēderā. Devāmies atkal uz slimnīcu, šoreiz viss bija pa īstam un nopietni. Visi mani bērni pasaulē nākuši dabiskā ceļā, arī Odrija. Dzemdības noritēja bez starpgadījumiem, un 54 cm mazo peciņu visai ātri sagaidījām sev blakus,” atminas Dārta. Papil­dinot sacīto, Odrijas māmiņa bilst: “Aleksandrs piedalījās dzemdībās, bija man blakus. Abi bijām satraukušies, bet priecājos par dzīvesbiedra klātesamību un atbalstu šajā vīrusa laikā.”

Par pirmajām sajūtām, turot rokās bērniņu, Dārta teic: “Nespēju noticēt, ka turu rokās savu meitiņu. Sajūtas bija neaprakstāmas. Vispirms Odriju rokās turēju es, pēc tam Aleksandrs. Arī dzīvesdraugs bija priecīgs un gandarīts, ka piedzimis mazais lolojums – meitiņa peciņa,” ar smaidu sejā atminas Dārta.

Nu jau Dārta varēja iegādāties arī rozā krāsas drēbītes, lai izbaudītu prieku tērpt meitiņu. Odrijas māmiņa atklāj, ka dienas un naktis ar mazulīti aizrit dažādi, bet visnotaļ mierīgi. “Šobrīd grūtākais ir tikt galā ar visiem darbiem, kad Aleksandrs ir prom. Prie­cājos, ka vecākais dēls Markuss palīdz.” Papildinot sacīto, viņa teic: “Liels prieks, ka savā starpā visi bērni sadzīvo labi. Brāļi mazo māsu ļoti mīļo, velta daudz uzmanības, reizēm pat šķiet, ka pārāk daudz. Markus cenšas man palīdzēt un izklaidē mazākos brāļus otrā istabā. Tā kā Aleksan­dram bieži jābrauc komandējumos uz ārzemēm, ļoti palīdz mana mamma, tētis un brālis. Tagad esmu pieradusi pie situācijas, vēlos savai ģimenei pateikt lielu paldies, ka darbadienu rītos paauklē Odriju, kamēr es aizvedu lielākos bērnus uz skolu un bērnudārzu. Ģimene ir ļoti liels atbalsts, un brīžos, kad nepieciešams laiks, varu lūgt pieskatīt bērnus un viņi nekad man neatsaka.”

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *


The reCAPTCHA verification period has expired. Please reload the page.

Saistītie raksti

Veido namiņu, kur vecļaudis jūtas labi

07:32
30.06.2024
68

Cēsu pilsētas pansionātam 12. jūlijā apritēs 30 gadi. Vairāk nekā pusi no šī laika sociālās aprūpes un rehabilitācijas iestādes direktore ir Inga Gunta Paegle. -Pansionātam ir 30 gadu jubileja. Kā tas šo gadu laikā mainījies? -Es kā šodien atceros 1994. gada 12. jūliju, kad pansionāts no Glūdas kalna Cēsīs ienāca šeit, Cīrulīšos. Glūdas kalnā istabiņās […]

Mērķis - cilvēkiem palīdzēt atgūt veselību, dzīvesprieku un enerģiju

10:24
27.06.2024
659

Saruna ar holistiskās medicīnas eksperti Ingrīdu Mergupi – Leitlandi -Jums ir interesants uzvārds. Tāds rets – Mergupe. -Manas saknes ir no Mālpils. Tur ir upe Mergupe, un šo uzvārdu nes arī mana dzimta. 1928. gadā vectētiņš Jānis Mergups lika pirmo akmeni dzimtas mājai. Un tā nu arī es izceļojos pa pasauli, apgūstot zināšanas, un vēlāk ar […]

Dzīve enerģētiski spēcīgā vietā – kalna galā

10:12
25.06.2024
275

“Jau četrdesmit gadus strādāju Krimuldas vidusskolā par skolotāju, esmu tur kopš skolas dibināšanas brīža. Man jau ir pensionāres statuss, bet darbu turpinu, pēc diviem gadiem gan došos pavisam pensijā,” tā par sevi stāsta Edīte Kanberga, saimniece Drabešu pagasta Kārļu “Eglainēs”. “Eglaines” ir arī viesu nams un atpūtas bāze, bet Jāņu laiku ģimene aizvada savā lokā. […]

Jāņuzāles klimata pārmaiņās

09:54
25.06.2024
52

Par ziedošām pirmsjāņu pļavām, par trejdeviņu ziedu vainadziņu un dabas norišu izpratni saruna ar zālāju biotopu eksperti Maiju Medni. -Jāņi klāt, brienam pļavās, lai no trejdeviņām puķītēm pītu vainadziņu. Vai to var izdarīt?    -Ar katru gadu to izdarīt ir aizvien grūtāk. Lielāka iespēja saplūkt trejdeviņas jāņuzāles ir bioloģiski vērtīgos zālājos, bet tādi Latvijā ir mazāk […]

Balto ceriņu smarža gadu desmitu garumā

06:30
19.06.2024
123

Dace un Alfrēds Jurciņi izstaigā dārzu. Puķes šopavasar steidzas ziedēt, arī rozes pie namdurvīm. Karstās dienās paēnu un spēku dod nelielā birzīte. “Dzīvojam šo dzīvi, kaut reizēm gadās dzelkšņi vai iekož asa nātre. Dzīvojam kopā jau 50 gadus. Visi saka, ka pamatā ir mīlestība, bet šis vārds tāds novalkājies, reizē dziļš un skan dvēselē. Visjaukāk […]

Maza vieta ar lielu sapni

06:13
17.06.2024
88

Pasaules latviešu mākslas centrs darbu Cēsīs sāka pirms desmit gadiem. To vada Čikāgā dzimušais Kārlis Kanderovskis, kurš jau vairākus gadus dzīvo Cēsīs. Mākslas centra galvenais mērķis ir veicināt mākslas vērtību saglabāšanu, ko radījuši Otrā pasaules kara laikā trimdā devušies latviešu mākslinieki, kā arī ārzemēs dzīvojošā jaunā paaudze. Centrs bez maksas ir atvērts ikvienam un darbojas, […]

Tautas balss

Pļauj, ka putekļi pa gaisu

10:12
02.07.2024
19
Priekulietis A. raksta:

“Priekuļu centrā pagājušajā nedēļā pašvaldība pļāva zāli, putekļi vien gāja pa gaisu. Zā­līte tik īsa un nīkulīga, ka tur nav, ko pļaut. Bet laikam jau noteiktie kvadrātmetri jāno­pļauj, citādi nesaņems naudu. Manuprāt, pļaušanu nevajadzētu organizēt pēc grafika, bet gan tad, kad tas nepieciešams,” pārdomās dalījās priekulietis A.

Zāļu ražotāji negodprātīgi

12:29
28.06.2024
18
Lasītāja raksta:

“Re nu! Eiropā ražotāji zāļu cenas valstīm nosaka slepeni, mazākās un nabadzīgākās valstis maksā vairāk. Tāpēc jau arī mums ir tik dārgi medikamenti un jauno zāļu maz. Te būtu gudri, ja, piemēram, Baltijas valstis vienotos un iepirktu vajadzīgo kopā. Bet varbūt jautājums jārisina Eiropas Savienības līmenī?” sprieda lasītāja.

Autobusu pieturā lietū un vējā

12:29
28.06.2024
59
Vilma raksta:

“Ikdienā diezgan bieži nākas ar autobusu braukt no Valmieras un Cēsu autoostas. Autobusa gaidīšanu abās pilsētās nevar salīdzināt. Valmierā nojume pasargā pasažierus no lietus un saules, Cēsīs pa bedrainu laukumu no stacijas ēkas var aizklunkurēt līdz pieturai, sēdēt uz soliņa, lai kādi laikapstākļi, un skatīties uz apdrupušo mūra sienu,” pārdomās dalījās Vilma un piebilda, ka […]

Pasaki, kas ir tavs draugs…

10:01
25.06.2024
26
Politikas vērotājs raksta:

“Kā gan Krievijas sabiedrība var nejusties pazemota, ja viņu valsts līderim jāslēdz vienošanās ar visu citu pasaules valstu ignorēto un nosodīto Ziemeļkoreju? Tas taču ir kauns, ka par sabiedroto jāizvēlas kas tāds!” pauda politikas vērotājs.

Vai tiešām ietaupīja

10:01
25.06.2024
22
Zaubēniete raksta:

“Zaubē vairs nav pagasta pārvaldes. Nezinu, cik daudz paš­valdība ietaupīja, bet cilvēkiem gan tagad grūtāk. Nav speciālista, kas var pastāstīt par visiem jautājumiem pagastā, par katru jāiet pie cita darbinieka. Kad bija pārvalde, bija tā kā drošāk, zināji, ka ir, uz kuru paļauties, arī kam prasīt atbildību,” pastāstīja zaubēniete.

Sludinājumi