Dārtas un Aleksandra dzīvē sācies jauns posms – septembrī kopīgi sagaidījuši savu otro bērnu – meitiņu Odriju. Kaut gan Aleksandram darba nolūkos bieži jābrauc ārzemju komandējumos, viņš izbauda ikvienu mirkli kopā ar savām ģimenes sievietēm.
Dārta Celmiņa ar savu dzīvesbiedru iepazinusies pirms četriem gadiem caur kopīgiem draugiem un paziņām. Protams, sākotnēji bijis randiņu laiks, Dārta atceroties pasmaida: “Kad Aleksandrs brauca ciemos, vienmēr veda manu iecienītāko gardumu – siera kūku.” Baudot viens otra sabiedrību tikšanās reizēs, laikam ritot, nolēmuši dzīvot kopā. Dārtas dzimtā vieta ir Cēsis, bet Aleksandrs, mīlestības vadīts, pārcēlies uz Cēsīm no Jēkabpils. Dārtai no citām attiecībām ir divi dēli – Markuss (10) un Hugo (5), kurus Aleksandrs pieņem kā savējos, un Dārta viņam par to ir ļoti pateicīga. Vēl ģimenē dzīvo abu kopīgais jaunākais dēls Kārlis (2,5 gadi).
“Kādam tur augšā bija savi plāni, un viņš deva man iespēju būt par meitenītes māmiņu,” ar smaidu sejā teic Dārta. Par savu ceturto grūtniecību māmiņa papildina: “Tas laiks ritēja ļoti labi. Bija, protams, nelabumi, jūtams nogurums un muguras sāpes, bet šādas organisma izpausmes ir raksturīgas. Mēs, sievietes, esam īpašas, jo spējam ar savu ķermeni pielāgoties jauniem apstākļiem. Atzīšos, kamēr gaidīju Odriju, ļoti izjutu vēlmi pēc kaut kā salda. Kūkas varēju ēst katru dienu, pat nedomāju par to, cik pieņemšos svarā.”
Par bērniņa dzimumu Dārta uzzinājusi pēdējā brīdī. “Bērniņš vēderā bija sagriezies, gulēja tā, ka dzimumu slēpa līdz pēdējam brīdim. Esmu triju puišu mamma, saprotams, ka klusībā cerēju uz meitiņu. Tā kā skaidras atbildes nebija, līdz bērniņa nākšanai pasaulē drēbītes un visu citu nepieciešamo iegādājos neitrālos toņos,” teic Dārta.
Ceturtdienas, 10.septembra, rītā, dažas dienas pirms pašas Dārtas dzimšanas dienas, sākusi just sāpes, teikusi Aleksandram, lai ved viņu uz slimnīcu. “Kad devāmies Valmieras virzienā, atminos, ka sāpes kļuva aizvien spēcīgākas. Bet Vidzemes slimnīcā kopā ar dakteriem secinājām, ka tā bija viltus trauksme un par bērniņa nākšanu pasaulē nekas neliecināja. Ja jau bijām Valmierā, ar dzīvesdraugu izdomājām pastaigāties un apskatīt pilsētas rudens ainavas. Staigājot pa Valmieru, sāpes kļuva aizvien stiprākas, pastiprinājās velkošā sajūta vēderā. Devāmies atkal uz slimnīcu, šoreiz viss bija pa īstam un nopietni. Visi mani bērni pasaulē nākuši dabiskā ceļā, arī Odrija. Dzemdības noritēja bez starpgadījumiem, un 54 cm mazo peciņu visai ātri sagaidījām sev blakus,” atminas Dārta. Papildinot sacīto, Odrijas māmiņa bilst: “Aleksandrs piedalījās dzemdībās, bija man blakus. Abi bijām satraukušies, bet priecājos par dzīvesbiedra klātesamību un atbalstu šajā vīrusa laikā.”
Par pirmajām sajūtām, turot rokās bērniņu, Dārta teic: “Nespēju noticēt, ka turu rokās savu meitiņu. Sajūtas bija neaprakstāmas. Vispirms Odriju rokās turēju es, pēc tam Aleksandrs. Arī dzīvesdraugs bija priecīgs un gandarīts, ka piedzimis mazais lolojums – meitiņa peciņa,” ar smaidu sejā atminas Dārta.
Nu jau Dārta varēja iegādāties arī rozā krāsas drēbītes, lai izbaudītu prieku tērpt meitiņu. Odrijas māmiņa atklāj, ka dienas un naktis ar mazulīti aizrit dažādi, bet visnotaļ mierīgi. “Šobrīd grūtākais ir tikt galā ar visiem darbiem, kad Aleksandrs ir prom. Priecājos, ka vecākais dēls Markuss palīdz.” Papildinot sacīto, viņa teic: “Liels prieks, ka savā starpā visi bērni sadzīvo labi. Brāļi mazo māsu ļoti mīļo, velta daudz uzmanības, reizēm pat šķiet, ka pārāk daudz. Markus cenšas man palīdzēt un izklaidē mazākos brāļus otrā istabā. Tā kā Aleksandram bieži jābrauc komandējumos uz ārzemēm, ļoti palīdz mana mamma, tētis un brālis. Tagad esmu pieradusi pie situācijas, vēlos savai ģimenei pateikt lielu paldies, ka darbadienu rītos paauklē Odriju, kamēr es aizvedu lielākos bērnus uz skolu un bērnudārzu. Ģimene ir ļoti liels atbalsts, un brīžos, kad nepieciešams laiks, varu lūgt pieskatīt bērnus un viņi nekad man neatsaka.”
Komentāri