Līgatnes dabas takās, stāvlaukumā, jau kādu laiku apmeklētāji var satikt lapsu. Droša, draudzīga – tā interesējas par tiem, kuri atbraukuši.
Līgatnes dabas taku vadītāja Inta Lange pastāsta, ka lapsēns nav izmucis no voljēra, ir meža dzīvnieks, kurš vasarā sācis ieklīst taku teritorijā. “Ceļotāji mēdza nakšņot pārvietojamajos tūristu auto. Diemžēl nepadomājot nevērīgi nometa vai konteineros atstāja pārtiku. Lapsēns saprata – cilvēks, tas nozīmē ēdiens,” stāsta Līgatnes dabas taku vadītāja Inta Lange.
Lapsēns ātri apķēra, ka izdevīgāk un vieglāk ir iet un prasīt pārtiku, nevis pašam medīt. “Saprotu, ka kādam tas šķiet piedzīvojums – pacienāt lapsiņu ar sviestmaizi, tas ir kā jauks notikums, ko, aizbraucot mājās, var aizmirst. Un ir cilvēki, kuri baidās, jo savvaļas dzīvnieks uzvedas neadekvāti, nemūk no cilvēka, diedelē pārtiku. Uzreiz varu teikt, ka bailēm nav pamata, jo dzīvnieks nav agresīvs, neskrien virsū un nekož, ja vien cilvēks tam nedara pāri. Arī uztraukties par slimībām nav pamata,” pastāsta I.Lange.
Katrs, kurš bijis dabas takās, zina, ka pie katra voljēra ir brīdinājumu uzraksti – dzīvniekus nebarot. Diemžēl tos ne visi ievēro. Vadītāja stāsta, ka ar apmeklētājiem regulāri tiek runāts, lai nebaro dzīvniekus. “Parastā atbilde – es jau tikai divus burkānus vai kādu našķi. Taču pa dienu ir daudz apmeklētāju, ja katrs iemet tikai divus burkānus… Un dzīvnieki iemācās diedelēt našķus, viņu ierastā dzīve tiek izjaukta,” skaidro I.Lange.
Ko darīt ar lapsēnu? Viens no risinājumiem būtu slēgti atkritumu konteineri, lai lapsa netiek klāt izmestai pārtikai. “Aizdzīt uz mežu, lai gan lapsa jau ir mežā, nevaram, jo tā pieradusi pie cilvēkiem. Pati barību atrast vairs nemāk. Izskanējis, lai noķeram un ieliekam nožogojumā pie citām, bet voljēros dzīvojošie tur dzimuši, auguši. Dzīvnieki savvaļā netiek ķerti, lai ievietotu voljēros. Lapsēnu noķert un aizvest mežā uz citu vietu nav jēgas, jo lapsa ies uz mājām, pie cilvēkiem,” stāsta dabas taku vadītāja.
I.Lange min vairākus piemērus, kur līdzīga situācija izveidojusies arī citās valstīs un tūristu apmešanās vietās visur ir brīdinājumi, lai pārtiku neatstāj, neizmet, jo tā tiks pievilināti savvaļas dzīvnieki.
Daudzviet arī pilsētās lapsas nav retums. “Lapsai daudz nevajag – pārtiku un vietu, kur izrakt alu,” bilst I.Lange un atzīst, ka pagaidām lapsēns turpina uzturēties dabas taku stāvlaukumā. Iespējams, tam ierādīs kādu vietu, kur to baros. Ar laiku dzīvnieks sapratīs, ka pārtika ir tur un uz stāvlaukumu diedelēt nenāks. Protams, tikai tad, ja te neviens tam neko nedos.
“Par to, ka lapsēns diedelē stāvlaukumā, ir atbildīgi cilvēki. Dzīvniekam ir jādzīvo sava dzīve,” atgādina dabas taku vadītāja un piebilst, ka “Mazajā princī” tieši Lapsa runā par pieradināšanu un atbildību.
Līgatnes dabas taku voljērā ik dienu apskatāmi divi lapsu puikas – jau gados cienījamais Lapsis un šīgada jauneklis Henrijs. Mazais lapsēns uz dabas takām tika atvests, jo bija atrasts iekritis kādā caurulē, bija pavisam novārdzis. Tagad izaudzis par skaistu puisi.
Komentāri