Lai tiktu pie Baibas, jākāpj uz trešo stāvu. Durvis atver īsa auguma kundze gados. Viņas vienistabas dzīvoklis remontēts sen, to var redzēt pēc vecmodīgajām tapetēm, kas saules gaismā krietni pabalējušas.
Pensionāre ir tīrīga, cik spēka, māju cenšas uzkopt pati. Gulta pārklāta ar tautisko segu, bet pie sienas pielikts jaunas sievietes portrets. Skaista meitene, izrādās, tā ir Baiba jaunības gados. Vecmodīgā sekcijā saliktas mazbērnu bildes, daži trauki un pāris grāmatu. Galds apklāts ar galdautu, un vienā tā galā uz avīzes izklāti nenogatavojušies tomāti. Klusumu šķeļ sienas pulksteņa tikšķēšana un Baibas kāju šļūkāšana.
Baibai nesen palika 85 gadi. Viņas trīs bērni sarīkoja dzimšanas dienas pasākumu ģimenes lokā, jo par savu pensiju viņa jubilejas svinības nevarētu atļauties. Baiba uzskata, ka viņai vēl paveicies, jo pēc visiem aprēķiniem un indeksācijas esot tikusi pie labas pensijas. Baiba mēnesī saņem 283 eiro. Tiesa gan, dzīvot vienai un vienai maksāt visus maksājumus ir pagrūti: “Vinnētāji jebkurā gadījumā ir tie pensionāri, kas vienistabas dzīvoklī dzīvo divatā. Es gāju uz pašvaldību lūgt atbalstu, un man piešķīra kompensāciju vienas pensijas apmērā, to es noglabāju savam mūžības ceļam. Katru mēnesi atlieku kādu summu, jo par divām manām pensijām mūsdienās pieklājīgas atvadas cilvēkam nevar sarīkot. Manā vecumā vairs neko nevar zināt, tās lietas var notikt negaidot.”
Baiba tur kārtībā savu saimniecību, jo daudzie rēķini reģistrēti un iešūti sarkanā mapē: “Augustā, savelkot visus maksājumus, par vienistabas dzīvokli samaksāju 29,78 eiro. Vēl atsevišķi klāt jāpierēķina elektrība 10,31 eiro, tālrunis 5,22, vienīgais logs uz ārpasauli (kabeļtelevīzija) – 5 eiro un 15,13 “Swedbankai” par kredītu, kas ņemts visiem kopīgi par mājas remontu. Gāzi es maksāju vienā piegājienā uzreiz par visu gadu, tur man aiziet 25,12 eiro, bet nekustamā īpašuma nodoklis manam vienistabas dzīvoklim sanāk 21 eiro uz gadu.” Baibai pienākas atvieglojumi sabiedriskajam transportam, taču tos viņa tikpat kā neizmanto: “Ar katru gadu man kļūst arvien grūtāk pārvietoties, tāpēc kustos maz. Tik, cik dēls mani izvadā pa ārstiem. Kad saņemos, aizeju līdz tuvējam veikalam, bet piemājas mazajā bodē vairs neiepērkos, jo tur pārdod sastāvējušos pārtiku.”
Kundzes veselība nav vairs kā jaunai meitenei, viņai konstatēts cukura diabēts. Šāda slimība prasa rūpīgu ārstēšanos un regulāru zāļu lietošanu. Zāles kompensē valsts, tomēr par recepti un ārsta vizīti jāmaksā pašai: “Nezinu, kā būtu, ja viss jāsedz pašai. Man bija acu operācija, kuru pilnībā apmaksāju no savas kabatas. Ārsti atklāja glaukomu. Gulēju Rīgas slimnīcā, par operāciju samaksāju 231 eiro. Tagad man ik pa trim mēnešiem jāiet pie acu ārsta atrādīties, par vizīti jānoliek 5 eiro, bet mēnesī zālēm tērēju 25 eiro. Cenšos, cik iespējams, izvairīties gan no saslimšanām, gan pārmērīgas zāļu lietošanas,” stāsta kundze.
Viņai sen vairs nav sava dārza, toties dēlam esot paliela saimniecība, kurā audzējot dažādus dārzeņus, vedekla katru gadu taisot dažādus konservus ziemai. “Kad dēls brauc pie manis ciemos, vedekla vienmēr saliek kaut ko no saviem pagraba krājumiem – ziemā tie ir ievārījumi un kompoti, bet vasarā viss, kas aug dārzā. Tā pārtikai izdodas nedaudz ietaupīt, bet lopu gan dēlam nav, tāpēc pēc gaļas, zivju konserviem, piena un maizes jāiet uz tuvējo veikalu, tur katru reizi iztērēju 12 eiro. Cik parēķināju, tad mēnesī pārtikā tērēju 140 eiro,” pastāsta Baiba.
Baiba atzīst, ka sen nav apmeklējusi nevienu publisku pasākumu. Pēdējo reizi bijusi cilvēkos, kad mazmeita beigusi augstskolu, tomēr nav arī tā, ka kundze itin nemaz netiek laukā no četrām sienām. “Dēls mani izvadā pa mazbērnu un mazmazbērnu jubilejām, braucam arī pie tālākiem radiem Latgales pusē. Joprojām cenšos apkopt tuvinieku kapu kopiņas Litenes kapos, kur guļ mans vīrs,” atmiņās dalās sirmā kundze.
Baiba ir ārkārtīgi pateicīga Dievam, ka viņas cienījamā vecumā viņai saglabājies gaišs prāts un viņa spēj sekot līdzi informācijai medijos, kā arī labi atceras visus faktus: “Citi manā vecumā sāk izbalēt un vairs nespēj atšķirt lietas. Kāds nemitīgi zaudē mantas un aizdomu pilns vaino radiniekus. Ar mani vēl viss ir kārtībā. Cenšos pieskatīt savas mantas, it īpaši dzīvokļa atslēgas. Zinu, kurp dodos, un apzinos, ko daru. Tā kā ar mani viss vēl labi.”
Baibas kundze atzīst, ka reizēs, kad iet uz veikalu, nopērk arī pa kādam žurnālam vai avīzei. Viņas dzīvokļa kāpņu telpā esot vairāki pensionāri, lai preses izdevumos neaizietu pārāk lielas summas, viņi ar žurnāliem un avīzēm draudzīgi mainās.
Katram pensionāram, pat ja viņš dzīvo tikpat lielā dzīvoklī kā Baiba, būs atšķirīgi apstākļi, atkarīgi no dzīvesveida, veselības stāvokļa. Tomēr no Baibas stāstītā var gūt nelielu priekšstatu par pensionāra dzīvi.
Komentāri