Guntars Zicāns pavisam noteikti ar automašīnām ir uz “tu”. Viņš ir Latvijas un Igaunijas čempions autorallijā, kā arī daudzu starptautisku autoralliju uzvarētājs Latvijā, Lietuvā, Igaunijā un Krievijā.
“Druva”, viesojoties viņa mājās, devās aplūkot, kādas automašīnas sportistam stāv garāžā, un mūs sagaidīja vairāki pārsteigumi. Pirmkārt jau, bijušā sportista automašīnas, turklāt vairākas no tām gana vēsturiskas. Otrkārt, pārsteidza attieksme pret auto kā tādu. Diezin cik vīriem garāžās ir gaiša grīda, kas telpā rada īpašu auru.
“Piekrītu, šī telpa ir īpaša, un, tiesa, arī grīdas segums te ir dārgāks nekā labas kvalitātes flīzes vai parkets. Bet, kad būvēju māju, zināju, ka man būs viena šāda garāžas telpa, kurā stāvēs nevis ikdienas automašīnas, bet īpašās. Tā te ikdienā tiek turētas divas īpašas automašīnas – vecā “Volga”, bobiks – un mocis, rāda G. Zicāns un bilst, ka viņam patīk vecās automašīnas. Tās tiek iegādātas, restaurētas un pēc tam pašam priecē sirdi.
“Šī gaiši zilā ir PSRS autobūves viens no labākajiem auto – 1969. gada “GAZ 21” jeb tautā saukta par “Veco Volgu”. Ar šo auto pats kādreiz izbraucu, arī draugiem mēdzu aizlienēt uz kādu īpašu pasākumu. Man patīk, ka man pieder tāda automašīna, jo cik tad daudziem Latvijā vispār tādas ir?” saka auto īpašnieks. Viņš rāda arī otru auto – 1967. gada GAZ 69 jeb veco bobiku, no kura oriģinālā izskata gan palicis pavisam maz. Šī mašīna ir pilnībā pārbūvēta. Arī sēdvietas izvietotas citādāk.
“Tiešām var sacīt, ka tajā teju nekas nav palicis no oriģināla, tikai nosaukums. Ar šo mašīnu varbūt pāris reizes gadā izbraucu, bet ikdienā tā stāv garāžā un priecē acis. Taču ar to patiešām ir prieks braukt. Uzreiz visi uz ceļa atskatās, signalizē. Forši,” saka G. Zicāns un atklāj, ka viņam ir arī vēl otrs bobis – 1965. gada “GAZ 69”, tas gan nav restaurēts un izskatās ļoti sens.
“Ar šo auto gan pārvietojos diezgan bieži, piemēram, dodoties uz medībām,” stāsta auto īpašnieks un atklāj, ka labprāt vēlētos vēl kādu vecu auto, bet saprot, ka šādu automašīnu restaurēšana, uzturēšana un kopšana prasa daudz līdzekļu.
Ar Guntaru Zicānu runājam par atšķirīgo starp mūsdienu modernajām automašīnām un tām, ko saucam jau par senām. Viņš teic, ka, nenoliedzami, ir grūti salīdzināt jaunos auto ar vecajiem. “Mūsdienās ir pavisam cits komforts un ērtības. Taču vecajām automašīnām ir īpaša aura,” saka Guntars. Ikdienā bijušais sportists brauc vai nu ar Subaru Impreza WRX STI 2,0l Turbo, vai Dodge RAM 1500 5,7 l HEMI. “Abas man ir supermīļas mašīnas. Dodge mani uzrunāja ar masīvo, lielo izskatu. Arī ar īpašo skaņu, kad motors iedarbināts. Man vīri smej, ka pa gabalu jau dzird, kad es braucu. Savukārt 2004. gada Subaru, lai arī jau morāli novecojusi un daudz nobraukta, bet tā ir mana mīļākā un pat sapņu mašīna vēl joprojām. Es pagaidām labāku un atbilstošāku auto sev vispār neredzu. Tas tādēļ, ka tā oriģināli būvēta kā sporta mašīna. Tai ir rallija dvēsele. Savam Subaru esmu bijis vienīgais īpašnieks un nobraucis ap 370 tūkstošus kilometru. Pats arī visu laiku sekoju auto tehniskajam stāvoklim. Viss laikus tiek mainīts un uzturēts kārtībā. Tā ir klasiskās rallija mašīnas modelis, ar to arī Peters Solbergs 2003. gadā vinnēja Pasaules čempionātu. Lielisks autiņš,” domās dalās Guntars. Vaicāts, vai atceras, kad sācis aizrauties ar auto, viņš pastāsta: “Nav tā, ka mani no bērnības būtu aizrāvušas automašīnas. Vecākiem auto pat nebija. Daudz pārvietojos ar vilcienu, autobusu. Atnācu no armijas un tikai 24 gados nopirku pirmo auto. Bet arī tad nebiju no tiem džekiem, kas paši skrūvē un darbojas ar eļļainām rokām. Arī tagad automašīnu remontu uzticu profesionāļiem, pats neko neskrūvēju. Laikam īstā pavilkšanās bija 1996. gadā, kad mani viens draugs paņēma līdzi uz ralliju. Sākumā gadus piecus cītīgi braukāju uz visām sacensībām, skatījos. Tad 2002. gadā pats sāku braukt rallijā. Tagad saprotu, ka manā dzīvē lielu lomu spēlē automašīnas,” saka bijušais sportists Guntars Zicāns.
Komentāri