Par “zaļu” attieksmi pret vidi un bezatkritumu dzīvesveidu sabiedrībā un plašsaziņas līdzekļos tiek runāts arvien biežāk, plašāk un skaļāk.
Vienu brīdi šī informācijas plūsma rada iespaidu, ka visa cilvēciskā eksistence ir kaitējums videi, ka katrs mūsu dzīves laikā spertais solis ir vairojis piesārņojumu, pieprasījis liekus dabas resursus vai mazinājis bioloģisko daudzveidību. Tomēr nav jāmaina radikāli sava dzīve, lai kaut nedaudz mazinātu savu “ekoloģisko pēdu” jeb to negatīvo iespaidu, ko vides un klimata stabilitātei nodara mūsu ikviena dzīvesstils.
Vēl nepierasti
Vismaz jaunākās paaudzes pārstāvji – tie, kam ceturtais gadu desmits vēl nav pārkāpts , – manā draugu un paziņu lokā tur zem sava goda veikala pirkumus iekravāt pie kases nopērkamajos plastikāta maisos, viņi ik dienas somiņā nēsā kaut vienu auduma tarbu. Tas kļuvis teju par beznosacījuma refleksu.
Tomēr, lai darītu ko vairāk dabas resursu saudzēšanas un vides aizsardzības labā, arī divdesmitgadniekiem un trīsdesmitgadniekiem vēl nākas krietni piepūlēties. Galu galā mēs visi tik ļoti esam pieraduši pie patēriņa ērtībām, ka mazākais mēģinājums sagādāt savai ikdienai tik nepieciešamo proviantu videi kaut nedaudz draudzīgākā formā rada ne tikai praktiskas neērtības, bet joprojām arī psiholoģisku slodzi. Bez tā, ka no rīta jāatceras paķert mājās dažādu izmēru tīkliņus, burciņas un kastītes, kas savukārt jānēsā līdzi visās darba gaitās, jautājums pārdevējam par iespēju iesvērt kaut ko pircēja līdzi ņemtajā trauciņā joprojām izraisa negribētu uzmanību – visas acis tuvāko desmit metru rādiusā pavēršas pret jautātāju, un vai nu veikala darbinieka vaibstos saskatīsi pretestību un šaubas par trauka higiēniskumu, vai rindā gaidošie cilvēki nogurumā nenoturēsies izteikt kādu īdzīgu komentāru, jo šāds pircējs aizņem nedaudz vairāk laika un rinda virzās lēnāk.
Līdz ar to kautrīgajam, introvertajam latvietim, arī cēlāko domu motivētam, tuvināties tā saucamajam “zero waste” (ang. – nulle atkritumu) dzīvesveidam apgrūtina reizumis pat vairāk psiholoģiskie aspekti nekā fiziskās grūtības ikdienas skrējienā.
Specializēti veikaliņi neatrisina iepirkšanos
Pēdējos pāris gados, pasaules ideju vēsmām atceļojot līdz mūspusei, arī Latvijas pilsētās viens pēc otra durvis vēruši viens otram visai līdzīgie bezkritalu veikaliņi. Jau stāstījām, ka šovasar arī Cēsis kļuva par vienu šādu vietu bagātāka, kur zaļi domājošie iedzīvotāji var bez kautrēšanās pārdevējam pasniegt savas burkas, burciņas un kannas, lai uzpildītu tajās sausos beramos produktus, eļļas un pat sadzīves ķīmiju. Tas, protams, ir apsveicami un vērtīgi.
Tomēr pircējs “parastais” joprojām pret šo formātu ir visai rezervēts – vecākai paaudzei tik ļoti tas atgādina no prāta un sirds izstumtos trūkuma periodus. Savukārt filozofa un publicista Ilmāra Šlāpina savulaik ironiski definētajam “vidējam latvietim” ārkārtēji sveša ir vegānu kultūras aura, kas nemanāmi apdvesusi gan šīs bodītes, gan bezatkritumu kustību kopumā. Tāpat mazajām un idejiski no sirds atbalstāmajām tirgotavām nebūt ne tik viegli sokas ar cenas konkurenci – mājsaimniecībās, kur kritiskāk jāuzrauga ikmēneša budžets, nav vienaldzīgi tas, ka kāda pamatprodukta kilograma izmaksas bez iepakojuma izrādās pat dārgākas nekā ar iepakojumu. Pēc šiem atsevišķajiem produktiem tad tomēr nākas doties uz iepirkšanās meku – lielveikalu – un savu sirdsapziņu remdēt, taru šķirojot.
Arī lielveikalos var
Taču neaizmirsīsim, ka viss jaunais ir labi aizmirsts vecais. Tādēļ “Druva” veica eksperimentālu iepirkšanās tūri pa Cēsu lielveikaliem, lai izzinātu, cik viegli vai sarežģīti ir iegādāties izsveramo pārtiku līdzi ņemtos traukos.
Kopiespaids ir ļoti pozitīvs – viss ir iespējams, ja tikai protam ieraudzīt jēgu vairāk piepūlēties un atmest dažas vides veselībai kaitīgās ērtības. Lai varētu nodrošināt ģimeni ar daudzveidīgu produktu klāstu, pēc iespējas atsakoties no iepakojuma, ir “jāupurē” nedaudz vairāk laika trauku mazgāšanai un pašam iepirkšanās procesam, un vēl būtiskāk – sava iepirkšanās jāplāno, jo katrā veikalā nesafasēta ir nedaudz cita produkcija. Taču tas var palīdzēt teju pilnībā atteikties no impulsīviem tēriņiem.
Visos lielveikalos – “Rimi”, Raunas ielas “top!”, J.Poruka ielas “Solo”, kā arī abos tīkla “Maxima” veikalos – pārdevējas pie izsveramajiem produktiem, tāpat arī kasieres “Druvai” atzina, ka pagaidām vēl ļoti maz manāmi pircēji, kuri ņemtu līdzi savu taru. Vienīgi Valmieras ielas “Maxima XX” veikala gaļas nodaļā pēdējās nedēļas laikā apkalpoti vairāki pircēji, kuri vēlējušies gaļas izstrādājumus un svaigo gaļu saņemt savos iepakojumos. Gaujas ielas “Maxima X” veikalā gan pārdevēja atzina, ka bažas ir, vai, ieliekot produktu nezināmā un, iespējams, inficētā traukā, pircējs vēlāk nevirzīs pretenzijas veikalam, taču aizliegts šādi apkalpot klientus nav. No tiem, kas aktīvāk izrādījuši vēlmi mājās nest produktus pašu sagādātajos iepakojumos, vairāk bijušas ģimenes ar bērniem, tas novērots “Solo”.
“Druvas” korespondentei lielveikalos laipni atsaucās lūgumam ij kupātus iesvērt plastmasas kārbā, ij malto gaļu spainītī, kā arī gatavo silto ēdienu un salātus ielikt kārbiņā un stikla burciņā. Kad buljona kauls izrādījās par lielu, lai to ievietotu jebkurā no līdzpaņemtajiem traukiem, “Maxima XX” darbiniece laipni piedāvāja “zaļi apsēstajai” pircējai iesaiņot liellopa lāpstiņu dubultā papīrā, kas arīdzan šķiet ļoti apsveicams risinājums.
Tāpat nevajadzētu aizmirst par iespēju apmeklēt tirgu un arī mazos izbraukuma tirdziņus – šādās vietās ne tikai daudz vieglāk saskaņot iesvēršanu jebkurā sev ērtā iepakojumā, bet arīdzan produkti ir vietējas izcelsmes. Jo īpaši tas attiecas uz piena produktiem, kurus lielveikalos vairs reti kur var atrast izsveramus. “Druva” šo iespēju redzēja vien Gaujas ielas “Maximā X”, kur līdzi ņemtajā traukā iegādājās krējumu un biezpienu.
Pirkumi jāplāno un paradumi jāveido
Protams, tas nenozīmē, ka pilnīgi viss ir tik vienkārši – pie katra pirkuma ir nedaudz vairāk jāpiedomā, kā arī jāuzņemas savs risks par iepakojuma tīrību. Var nākties vairāk pastaigāt, jo katra tirdzniecības vieta izsveramu piedāvā citu produktu spektru. Bezatkritumu veikals ir lieliska vieta, kur iegādāt ne tikai putraimu krājumus, kurus pagaidām nekur citur izsveramus netirgo, bet arī nopirkt nelielu apjomu vēl neiepazītu produktu degustācijai.
Jāņem vērā, ka lielveikalā augļiem un izsveramajiem riekstiem tomēr nederēs kastītes vai burkas, šeit piemērotāki būs plāni, vēlams caurredzami maisi. Īstenie bezatkritumu entuziasti iesaka sadiegt tarbiņas no veciem dienas aizkariem vai izmantot pat nederīgās zeķubikses īpaši mazu sveramo apjomu maisiņu pagatavošanai, ja turza smagāka, būs lieka maksa, jo pie kases tās svars papildinās produkta svaru.
Komentāri