“Jo dabīgāks uzturs, jo dabīgāka domāšana. Ģenētiski modificētais uzturs rada virkni problēmu, tāpat kā cilvēku psihe pāriem, kuri plāno mazuļus,” saka reiki skolotājs un pirtnieks Gvido Apšenieks, kurš atzīst, ka pieprot arī dziedniecību un buramvārdus. Viņš esot pirmais, kurš Latvijā 1994.gadā sāka mācības tradicionālajā reiki un tagad esot meistara kārtā. Pasaulē daudz redzējis, vairākās vietās dzīvojis, tomēr, pirmo reizi ieraugot Pārgaujas novada Stalbes pagasta “Āsterus”, esot bijis pilnīgi skaidrs, ka šī ir svētnīca. Īstā vieta, kurp pārcelties uz dzīvi, ieguldīt savu darbu un laimīgi gaidīt vecumdienas.
Mūsu saruna notiek pirtiņas priekštelpā, ko, pēc viņa sacītā, esot cēluši prasmīgi cilvēki bez alkohola dzīslās un lamuvārdiem uz mēles. “Cilvēkam tīrību vajag ne tikai miesai, bet arī garam,” pārliecināts G. Apšenieks, “jau mūsu senči zināja, ka pirts ir tā vieta, kur attīrīties. Mans uzdevums ir palīdzēt atbrīvoties no sārņiem – gan fiziskiem, gan mentāliem un garīgiem. Ir tikai viens noteikums, šajā pirtī nedrīkst lietot alkoholu. Alkohols ir agresors, vai otrādi – stresam, dusmām, aizvainojumam prasās grādīgos dzērienus, kad iekšējā negatīvā enerģija vēlas izreaģēt, izlauzties brīvībā. Pirtī notiek daudz enerģētisko procesu, un katrs cilvēks ir pilnībā atšķirīgs. Vienam ir vairāk piesārņojumu (negatīvās enerģijas sabiezējumu astrālī), citam mazāk- es to redzu un jūtu, tāpēc pirts reize var aizņemt no divām līdz pat astoņām stundām. Iepriekš neko nevar paredzēt, taču, kad pirtošanās beigusies, man nepieciešamas pāris dienas, lai atkoptos. Nestrādāju pēc pieraksta,” stāsta reiki skolotājs.
Atgriežoties pie pārtikas un bērnu radīšanas, reiki skolotājs saka, ka lielu postažu dara kontrolējošs prāts, bet radīšanas procesā bērns ir tas, kurš izvēlas vecākus un apstākļus, kādos piedzimt. “Mums māca domāt par pensijas fondu. Kas par muļķībām! Tas ir apzināti izdomāts mehānisms. Kādreiz pensiju fonds bija ļoti vienkāršs. Ģimenē bija pieci seši bērni, kad vecāki novecoja, bērni palīdzēja, un viss “pensiju fonds” bija dzīvelīgs. Vecāki mīlēja savus bērnus, bērni cienīja savus vecākus un sasniedza vairāk, nekā sasniedza viņu vecāki. Tagad “pensiju fonds” ir izbraucis, pametis valsti un mēs cīnāmies ar sekām, “ uzskata G. Apšenieks, piebilstot, ka mūsdienās cilvēki grib tikai saņemt, nevis dot. “Cilvēki izceļo, domādami, ka tur ir tie lielie naudas maki, taču arī izdevumu ir vairāk, un lietderības koeficients ir viens pret vienu kā šeit tā tur. Saikne ar vietu pazūd, saikne ar tautu pazūd, un pazūd arī saikne ar rasi. Beigās latvietis tur ir tas pats, kas arābs šeit – svešinieks. Šie jautājumi ir mākslīgi radīti un darbojas tikai, kristieši teiktu, – sātana interesēs,” domā reiki skolotājs.
“Visvienkāršāk ir patiesi lasīt Svētos rakstus, nevis klausīties, ko par tiem stāsta citi. Ja fizikā māca, ka pluss pievelk mīnusu, tad Visumā ir otrādi – vienāds pievelk vienādu. Es bieži cilvēkiem uzdodu jautājumu, vai viņi grib tikt Paradīzē? Bet Paradīzē var tikt pie viena nosacījuma, ja to dabū gatavu zemes virsū. Ar to es domāju – savā ģimenē, savā mājā, dzīvoklī, savā sētā. Uz to cilvēkam ir jāiet, tas pats klāt nenāk,” tā G. Apšenieks.
Taujāts par cilvēces nākotni, pirtnieks saka, ka gaidāma dabīgā atlase, tomēr norāda, ka uz planētas pārapdzīvotības nav: “Uz Zemes var būt piecas reizes vairāk iedzīvotāju. Visi būs paēduši, visiem visa kā pietiks. Tas, ka brēc par resursu trūkumu, tā ir tikai tukša salmu kulšana, jo braukt var ne tikai ar benzīnu vai dīzeli, braukt var ar ūdeni, māju var apsildīt ar malku, elektrību var iegūt alternatīvā veidā, un, ja jums pieder kāds zemes gabaliņš, būsiet arī paēdis.”
Saku, ka ne jau visiem ir zeme un daudzi dzīvo pilsētās, taču G.Apšenieks turpina, skaidrojot, ka pārapdzīvotība nav iespējama, jo Zeme pati attīrīsies: “Jau tagad pastāv kartes, kuras atspoguļo, kas Latviju sagaida 2060. gadā. Proti – Liepājas, Ventspils un Jelgavas vairs nebūs. Tas viss paliks zem ūdens. Otrs aspekts, cilvēks piedzimst konkrētā vietā, tā vieta atrodas noteiktā augstumā virs jūras līmeņa. Ja cilvēkam ir tendence dzīvot un strādāt zemāk, nekā viņš ir dzimis, enerģētiski viņš iet degradācijā. Ja cilvēks paliek turpat vai augstāk, viņš iet attīstības ceļu. Rīga jau tagad praktiski atrodas vienādā augstumā ar jūras līmeni, bet te, Cēsu apvidus, Straupes puse, Gaiziņš, mēs būsim pasargāti. Cilvēki ar savu neiecietību, nežēlību un agresiju šos iznīcības procesus tikai veicina, bet izmaiņas būs tā vai tā.
Latvijai ir praktiski tikai viens ceļš ejams, un tā ir bioloģiski, ekoloģiski tīra vide, ar to var pārspēt jebko un jebkuru valsti. Lai tik bioloģiski tīru pārtiku dabūtu Vācijā, viņiem ir jānomaina viens metrs zemes virskārtas. Holandē un Dānijā tas pats. Mūsu valstī ķīmijas visvairāk ir Zemgalē.”
Pieturoties pie apgalvojuma, ka enerģētikai ģimenē ir būtiska nozīme, lai mēs, cilvēki, radītu Paradīzi zemes virsū, G.Apšenieks atgriežas pie ģimenes un skaidro, ka jāpievērš uzmanība pirmsākumam, nevis jācīnās ar sekām. “Pirmos septiņus gadus bērns ir mātes enerģētikā, otrie septiņi tēva neatkarīgi, vai vecāki dzīvo kopā vai ne, tālākajos septiņos bērns iepazīst, kas ir ģimene, un veidojas ģimenes enerģētika, pēc tam viņš ir sasniedzis pilngadību un var sākt dzīvot savu dzīvi. Visbūtiskākie ir tieši pirmie septiņi gadi. Tajos mammai jābūt blakus, bet kā ir mūsdienu sabiedrībā? Tikko bērns sasniedzis gadiņu, pusotru, mamma dodas darbā.
Zinot enerģētikas uzbūvi un mijiedarbību, sieviete pilnīgi bez raizēm var dzīvot mājās. Bieži vīrieši domā, ka tas, ko viņi dzīvē sasniedz, ir viņu nopelns, taču patiesībā tas ir sievietes nopelns. Ja, ejot darbā, sieviete šo enerģētiku atdod uzņēmumam, tad vīram ienākumi sarūk,” uzsver G.Apšenieks, sarunu nobeidzot ar mierinājumu, ka Visumā ir savi likumi un, tiem sekojot, mēs varam dzīvot mierā, saticībā un pārpilnībā.
Komentāri