Pirmajā kaut nedaudz siltajā pavasara pēcpusdienā dodos uz Līgatni, kur Šveices mazpilsētas cienīgajā ainaviskumā mans mērķis ir pilsētas bibliotēka. Tās nelielajās, bet mājīgi apdzīvotajās telpās nu saimnieko enerģiska un koša jauna dāma – Madara Židaua, kuru iepriekš biju pamanījusi vien saistībā ar fotomākslu.
Kā 28 gadus jaunas sievietes dzīvē paspējusi savienoties profesionāla fotogrāfija un vietējā literatūras tempļa vadīšana, lūdzu pastāstīt pašu Madaru.
“To, ka man tiešām interesē fotografēt, laikam īsti sapratu, mācoties 2.vidusskolā Siguldā, kur sastapu domubiedreni šajā lietā,” vēlajos pusaudžu gados atklāto atceras jauniete. Skolas laikā foto pulciņus gan nav apmeklējusi un visas tā brīža prasmes apgūtas eksperimentos un pašmācības ceļā.
Madarai tuvākais un iedvesmojošākais “fotomodelis” ir daba, tas varētu būt saistāms ne tikai ar viņas kreativitāti un dzīvesprieku, bet arī Augšlīgatnē pavadīto bērnību. “Jā, esmu gan sienu mīdījusi, gan ar omīti dārzu ravējusi, vecvecākiem bija arī govis,” ar lepnumu teic pilsētas bibliotēkas vadītāja, taču noraida pieņēmumu, ka ģimenes pārcelšanās uz Siguldu, kur meitene sāka mācības piektajā klasē, būtu bijis traumatisks piedzīvojums lauku bērnam. Tagad, kad Madarai jau pašai ir ģimene un divi mazi bērni, pavēries iepriekš neizbaudīts lauks – savu mīļo cilvēku notveršana “īstajos” kadros. “Fotoaparāts man palīdz arī iziet ārā. Visās nozīmēs – tas mani gandrīz izdzen pastaigā, un tad es vēroju, ieklausos,” saka Madara, apstiprinot, ka ārpus darba laika gandrīz vienmēr ņemot līdzi fotoaparātu.
Tuvojoties vidusskolas izlaidumam,bijis jāizšķiras par dzīves tālāko ceļu. Lai gan meitene nopietni apsvērusi studijas komunikāciju jomā, tomēr pēc svārstīšanās izšķīrusies par labu sirds aicinājumam, iestājoties Latvijas Kultūras koledžā, lai mācītos kultūras menedžmentu ar fotogrāfa specializāciju. Kaut studijas sākusi par maksu, jau pēc neilga laika izdevies iekļūt budžeta grupā. Ar atzinīgi novērtēto diplomdarba izstādi “Rudens spoguļi” Līgatnes kultūras namā Madara pēc divarpus gadu mācībām koledžu absolvēja, iegūstot pirmā līmeņa profesionālo augstāko izglītību.
Kultūras darbinieka kvalifikācija pavēra viņai iepriekš neapsvērtu perspektīvu. Pēc studijām jaunā speciāliste neilgi meklējusi dzīvesvietai iespējami tuvu un saistošu darbu, bet tad saņemts Līgatnes pašvaldības piedāvājums strādāt pagasta bibliotēkā Augšlīgatnē. “Ielēcu pilnīgi nezināmajā,” uz notikušo atskatās Madara, piemetinot, ka iepriekš pat nebija regulāra lasītāja kādā no bibliotēkām, izņemot studiju laiku. Tomēr iegūtais kultūras darbinieka diploms bija devis šādu iespēju, un jaunietei licies – to nedrīkst neizmantot. Sākotnēji gan viņa tikai aizvietojusi bibliotēkas pastāvīgo darbinieku ilgstošas prombūtnes laikā, praksē ātri apgūstot nepieciešamās pamata zināšanas un prasmes, taču jau pirmajos soļos sajutusi, ka “patīk tā lieta”, jo īpaši – kontaktēties ar apmeklētājiem. Madara arī nereti saņemot komplimentus par jauko atmosfēru, pozitīvo attieksmi un smaidu, kas ļauj ikvienam lasītājam justies šajā vietā ļoti gaidītam.
Kad aizvietošanas termiņš beidzies, atrasts pusslodzes darbs bērnu un jauniešu dienas centrā, kas apvienots ar darbu Cēsu bibliotēkas Bērnu literatūras nodaļā. Tad sagaidīts ģimenes pieaugums, drīz arī otrs, un pēc šī dzīves posma Madara labprāt būtu arī atgriezusies strādāt nu jau atjaunotajās bibliotēkas telpās Cēsīs, taču redzēja, ka darbinieku tur tobrīd netrūkst un jau laikus sāka apzināt citas iespējas. Kad parādījusies vakance vadīt Līgatnes pilsētas bibliotēku, viņa nolēmusi pieteikties, lai gan būtu varējusi vēl baudīt bērna kopšanas atvaļinājumu.
Tagad Madara ar pilnu pārliecību jūt bibliotēku kā savu vietu un aicinājumu. Līdz ar to viņa arī nupat pieņēmusi lēmumu akadēmiski nostiprināt savu pieredzi, piesakoties pieaugušo profesionālās tālākizglītības programmai “Bibliotēku zinības”. “Tā teikt, darbs man neļauj stāvēt uz vietas, bet domāt par attīstību un iegūt papildu profesiju!” priecīgi uzsver enerģiskā jauniete.
Jautāta par citām dzīves kaislībām, Madara nosauc – dziedāšana. Pirms vairākiem gadiem viņa dziedājusi Rīgas Gospeļkorī, izmantojot iespēju arī smelties krāšņus iespaidus koncerttūrēs, tostarp arī Amerikas Savienotajās Valstīs. Jaunā dāma joprojām izjūt vilkmi kādā kolektīvā nodoties mūzikai, tomēr vēl nav atrasts piemērotākais praktiskais risinājums, lai to savienotu ar darbu un ģimenes dzīvi. Pagaidām viņa priecājas par katru iespēju muzikāli izpausties – vai tas būtu darba kolektīva svētku pasākums vai sarīkojums kultūras namā.
Līga Salnite
Komentāri