Cēsniece Biruta Mežale vienmēr aktīvi iesaistījusies notikumos, ko piedāvājusi dzīve. Rīkoties pamudinājusi vēlēšanās palīdzēt citiem, lai kādas būtu situācijas. Šodien viņai dzimšanas diena. Un tā jau 30 gadus ir īpaša. Allaž atmiņā atsauc Barikāžu laiku.
– Tas bija trauksmains laiks. Togad janvāris bija auksts, sniega daudz nebija. Strādāju rajona Lauksaimniecības pārvaldē, biju arodbiedrības vadītāja. Latvijas Tautas fronte organizēja Vislatvijas manifestāciju, lai izteiktu atbalstu Augstākajai Padomei un Ministru Padomei, kā arī protestētu pret bruņotajām akcijām Lietuvā, kuras satricināja pasauli. Sapratu, ka arī mums jābrauc, bet no kolēģiem īpašas atsaucības nebija. Domāju, viņi šaubījās, es ne. Mēs daži braucām kopā ar Mācību ražošanas uzņēmuma cilvēkiem.
Man līdzi bija sešgadīgais dēls. Pat neiedomājos, ka kaut kas slikts varētu notikt. Mēs braucām atbalstīt savu valsti. Pirmoreiz redzēju tik daudz Latvijas karogu. Helikopteri lidoja, meta skrejlapas ar aicinājumiem pret Latvijas valsti. Bet sajūta bija brīnišķīga. Arī tagad, par to runājot, skrien skudriņas. To aizmirst nevar, lai cik gadu pagājis. Pēc mītiņa Daugavmalā atgriezāmies mājās.
Sākās Barikāžu laiks. Nevarēju palikt malā, pašsaprotami bija palīdzēt tiem, kuri bija Rīgā. Tur bija daudzi no mūsu rajona kolhoziem, arī mans tēvs no “Alauksta” Vecpiebalgā. Aprunājos ar kolēģiem, vai viņi būtu ar mieru saziedot naudu, lai nopirktu maizi, sviestu, sieru, kas nepieciešams maizītēm. Atsaucība bija liela, man uzticējās. Domājām, kā varētu aizvest tēju, jo lielu termosu mums nebija. Piezvanīju padomju armijas daļai, labprāt aizdeva. Zāļu tējas bija mājās.
Togad man palika 41. Nedomāju svinēt, bet iepriekšējā vakarā, kā tas pieņemts laukos, neaicināti atnāca daudzi cilvēki. Ne svinēt, bet sanāca kopā parunāties. Stāstīju, ko zināju. Vēl bija atbraukuši radi, kuri sen nebija redzēti. Istabā izvilkām galdu, saliku uz tā, kas jau nu mājās bija. Cilvēkiem bija vēlēšanās padalīties domām, parunāties, un mana dzimšanas diena bija iemesls satikties.
Nākamajā dienā, tieši dzimšanas dienā, bija jābrauc uz Rīgu. No rīta agri braucu uz pārvaldi, ciemiņi vēl palika mājās. Kopā ar pārvaldes darbinieci Viju Kārkli sasmērējām maizītes, uzvārījām tēju. Pārvaldes priekšsēdētājs Roberts Ruķis iedeva busiņu. Kopā ar Viju un šoferi Ēriku Daini braucām uz Rīgu. Pie visiem tiltiem bija posteņi. Pie katra apstājāmies, pacienājām ar maizītēm un tēju. Tikām līdz Ministru Padomei. Tā bija dīvaina sajūta. Baiļu nebija, bet bija nezināma trauksme. Apkārt ēkai trīs rindās lielās mašīnas. Līdām pa apakšu, lai tiktu pie cilvēkiem. Dega ugunskuri. Tāda vienotība, cits pret citu izturējās ar, nebaidos šī vārda, – mīlestību. Apkārt valdīja nezināmais, bet mērķis visiem bija viens – aizstāvēt savu valsti, tās valdību. Visi bijām kopā. Mēs jau nevedām maizītes kādam konkrēti. Izdalījām un vēl atstājām. Zināju, ka tēvs Rīgā ir pie telefona un telegrāfa centrāles, māsa Doma baznīcā. Atpakaļceļā radio dzirdējām, ka sākusies šaušana. Līdz tam nebija nevienas domas, ka kaut kas tāds var notikt. Kad atbraucu mājās, vīrs atgriezās no darba un teica: “Tu saproti, ka tur jau šauj!”
Man visiem bija jāstāsta, ko esmu redzējusi, ko satikusi, dzirdējusi. Tad iegūt informāciju varēja vien no radio, tas mājās skanēja visu diennakti. Katrs sekoja līdzi. Vēl vienu reizi pēc dažām dienām vedām maizīti uz Rīgu.
Protams, bija cilvēki, kuri Barikāžu laikā šaubījās. Kāpēc – tas jājautā viņiem. Laucinieki nešaubījās, pilsētnieki, šķiet, bija vēsāki. Daudz bija atkarīgs no tā, kurš vadīja kolhozu, kurš kādu uzņēmumu vai
iestādi, vai kāds uzņēmās organizēt. Cilvēki bija gatavi aizstāvēt savu valsti.
– Atmiņās par to laiku teju ikviens piemin vienotību – domās un rīcībā par savu valsti. Kur tā pazudusi?
– Tad neviens nedomāja, vai valdība slikta, visi brauca to aizstāvēt. Tā ir mūsu valsts vara. Tagad sāpīgi, kad internetā lasu lādēšanos par Latviju, par Saeimu un valdību. Lādējot valdību, neko nepanāksim, tikai nomelnojam savu valsti. Mūsu tautas gars toreiz bija tik spēcīgs, ka, pārliecības vadīts, uzdrošinājās nostāties pret karaspēku. Tagad ir sāpīgi dzirdēt tik daudz slikta. Dažkārt domāju, vai, ja tagad būtu jāaizstāv Latvijas valstiskums, Daugavmalā būtu tikpat daudz cilvēku? Vai apkārt Ministru kabinetam atkal sabrauktu mašīnas, sapulcētos cilvēki, lai aizstāvētu valdību? Es tikai jautāju. Pārdomām. Jā, mums ir daudz problēmu, taču gan jau tiksim arī tām pāri. Šis laiks mums iedots, lai pārdomātu, izvērtētu, kas mums ir un kā pie tā esam tikuši.
-Vai jaunā paaudze izprot šo laiku?
– Mēs paši, vecāki, vecvecāki, esam vainīgi, ka nestāstām. Es mazbērniem stāstu. No bildītēm vien to laiku nevar izprast. Dzīvās atmiņas ir kas pavisam cits. Un jauno paaudzi uzrunājot, viņus var ieinteresēt par notikumiem. Ar dēlu un meitu kopā bijām Baltijas ceļā. Viņi visu redzēja, dzirdēja sarunas. Tas jau neaizmirstas.
– Kas jums sagādā vislielāko prieku?
– Protams, mazbērni – Anna un Matejs. Priecājos, ka Dievs man viņus devis. Tagad reizēm sažņaudzas sirds, ka nevaru ar viņiem tikties. Stāvu uz mājas kāpnēm, viņi piebrauc, bet nedrīkstam apskauties. Abas ar mazmeitu raudam. Fiziskā tuvība ir ļoti vajadzīga, taču izturēsim.
– Šodien jums dzimšanas diena.
– Šogad dzimšanas dienu svinību nebūs. Pērn nosvinēju godam. Gan jau nākamgad savā jubilejā atkal tikšos ar draugiem, tuvajiem cilvēkiem. Kad dzimšanas dienā no rīta dodos uz darbu un Cēsu centrā, Vienības laukumā, redzu ugunskuru, vienmēr domāju, ka mana dzimšanas diena ir kas īpašs. Ne tik daudz svinu dzimšanas dienu, bet to mirkli, kad biju tur, Rīgā, starp barikāžu aizstāvjiem. To gribas izdzīvot vēlreiz. Protams, katram, kurš tur bija, ir savas atmiņas, pārdomas. Nedrīkstam nenovērtēt to, kas mums ir – sava valsts. Un to taču veidojam ikviens no mums. Arī ar savu attieksmi.
Komentāri