Piektdiena, 22. novembris
Vārda dienas: Zeltīte, Andis

Nepazaudēt dzīves garšu un mācīt bērniem vērtības

Iveta Rozentāle
15:44
15.12.2020
12
Carinafoto 28 1

Ivetas un Oļega Jermolājevu ģimenei decembris vienmēr ir bijis ļoti īpašs, un jau otro gadu tam ir vēl viens iemesls – jaunākā dēla Hugo ienākšana ģimenē 28. decembrī – mēnesi ātrāk, nekā plānots. Jaunāko atvasi mīļi gaidīja Baiba, Roberts un Patriks, kuriem šobrīd ir 21, 17 un 13 gadi.

Iveta ir Betas nama mākslas terapeite un jaunatnes lietu speciāliste, bet Oļegs ir Nacionālo bruņoto spēku kapelāns. Viņu ģimenē katrs bērns ir personība ar savu raksturu un viedokli, kur līdz ar iespēju izpausties svarīga ir arī cieņa, mīlestība un viedokļa pamatotība, lai caur diskusijām nonāktu pie visiem pieņemama kopsaucēja. Ar Ivetu un Oļegu runājām par laiku, kurā dzīvojam, par ģimenes vērtībām un viņu laulību 18 gadu garumā. Ģimene nesen pārcēlusies uz māju, ko Oļegs un Roberts kopīgi atjaunoja. Tagad katram ir stūrītis, kur pabūt vienatnē, bet arī lielais saimes galds, pie kā sanākt kopā.

Iveta teic, ka viņai tīri labi patīk, ka šobrīd visi vairāk ir pa māju, tikai meita lielāko daļu ir prom studijās. Mācību ziņā bērni ir vecumā, kad paši tiek galā, turklāt arī audzināti būt patstāvīgi. Oļegs piebilst, ka tagad vairāk novērtē to, kas iepriekš tika uzskatīts par pašsaprotamu: “Kad atkal varēsim sanākt kopā ar tuviniekiem un draugiem, tikšanās būs piesātinātākas, ar dziļāku saturu un vērtību. Vienmēr ir, par ko pasūdzēties, bet vienmēr ir arī, par ko pateikties, to cenšos atcerēties. Ja skaties ar pateicību, tad ir vieglāk pārvarēt arī izaicinājumus. Šajā laikā var atcelt daudzas lietas, bet ne saullēktu, mīlestību, cerību. Šis laiks tieši māca domāt par to, kas nav atņemams nekādos apstākļos. Mēs dzīvojam laikā, kad katrs pēc savas pārliecības un apziņas brīvības var ielikt saturu jebkuros svētkos, bet manā un mūsu ģimenes kontekstā decembris ir kristīgās Adventes laiks.”

Cits laiks un citi mēs

Hugo ienākšana ģimenē vecākus rosinājusi pārvērtēt viņu veltīto laiku ģimenei. Iveta teic: “Kad lielie bērni dzima, vairāk koncentrējāmies uz dzīvi kopumā – bija ne tikai bērnu, bet arī mūsu personiskās vajadzības, izglītošanās, profesionālā izaugsme, sapņi par karjeru, tajā brīdī likās, ka visa pasaule vaļā, ka mums tā ir jāglābj, un likās, ka kaut ko var nepaspēt. Tagad ar Hugo uz to skatos citādi, ilūzija par pasaules izglābšanu ir pazudusi, individuālās vajadzības nav tik izteiktas, pamatvajadzības nodrošinātas, ir māja, un negribas koncentrēties uz ārējo, bet vairāk uz ģimeni. Turklāt Hugo ieguvums, ka viņam ir arī brāļi, kas lutina, mīl, izklaidē un nēsā uz rokām. Ja salīdzinām, kā audzinājām pirmos bērnus un kā paši dzīvojām, kā jutāmies, kad Roberts un Patriks bija maziņi, tas bija citādāk, jo mēs paši bijām citādi. Ar Hugo sapratu, ka esmu bijusi daudz par daudz darbā, viņš man palīdzēja atgriezties pie sapratnes, kas ir patiesās vērtības. Ir svētīgi piedzīvot, ka tas, kam esi veltījis laiku un enerģiju, kādam citam nav bijis svarīgi, jo arī tas palīdz piebremzēt, kā arī ieraudzīt, ka ieguldītajam ģimenē nekad netiks pārvilkta svītra.” Oļegs piebilst: “Mūsu abu profesijas zināmā mērā saistītas ar ieguldīšanos citu cilvēku dzīvēs, bet, “glābjot” citus, ir būtiski neaizrauties tik ļoti, nepazaudēt tuvākos ap sevi. Es mācos pārkārtot dzīvi tā, lai nevis atteiktos no tā, kas darīts līdz šim, bet darītu to tā, lai tas ir veselīgā līdzsvarā. Mācos dzīvot šodien, jo, skrienot uz mērķi un domājot par dzīvošanu kaut kad vēlāk, var pazaudēt dzīves garšu, ko var izbaudīt esošajā mirklī.”

Iveta gan vērtē, ka lielākie puikas droši vien vecāku atziņām nepiekristu, īpaši pusaudzis, jo “tīņi visos laikos ir jutušies, ka viņi dzīvo citā laikmetā un vecāki viņus nesaprot”. Viņa atzīst, ka tagad laiks ir citāds tehnoloģiski, dod daudz resursu, bet arī ļoti daudz paņem cilvēciskajās attiecībās. Tomēr problēmās, ko risina pusaudži, nekas būtisks nav mainījies, visas rakstura un personas iezīmes, viss ir tuvu līdzīgs, to Iveta var teikt kā profesionāle, kas strādājusi ar šāda vecuma bērniem: “Un tāpat kā pusaudzis deviņdesmitajos jutās neviena nesaprasts, tāpat arī šodien. Reizēm, kad bērni cīnās par savu vietu un tiesībām, vecākiem ir grūti, jo viņiem liekas, ka bērns pieaugušos nerespektē, bet būtībā tas ir ieguvums, ka bērns spēj par sevi cīnīties, viņam ir savs viedoklis. Visiem mūsu bērniem ir spēcīgs raksturs, ir bijis, ko turēt, tomēr jebkurā brīdī svarīgāk par atzīmēm vai sarkaniem matiem ir nepazaudēt emocionālo kontaktu, jo pusaudžu vecumā attiecības sabojāt neatgriezeniski var ļoti viegli. Lai kāds ir bērns, viņa saprāts atgriezīsies, un visbiežāk tas ir ap devīto desmito klasi, un tad ir svarīgi, ka pa to laiku nav pazaudēta emocionālā saikne.”

Iveta atzīst, ka līdz ar vecāko dēlu spēcīgajām personībām vajadzēja laiku, lai saņemtos vēl vienam bērnam. Starp Patriku un Hugo ir vairāk nekā desmit gadu: “Sen par to runājām, bet nevarējām saņemties, vienmēr bija kāds arguments, kāpēc ne tagad. Bet laiks gāja uz priekšu.” Oļegs uzsver: “Man ļoti patīk bērni, kad uzzināju, ka pieteicies vecākais dēls, tā bija laimīgākā diena manā mūžā. Katrs bērns ir gaidīts, katrs ir kā dāvana.” Vecākiem ir arī īpašs stāsts par Baibas ienākšanu ģimenē. Iveta teic: “Baiba mūsu ģimenē ienāca, kad viņai bija desmit gadi. Mums toreiz likās, ja ir divi bērni, tad viens vairāk vai mazāk neko nemainīs, bet, ja varam palīdzēt kādam, tad izlēmām to darīt. Kad uzzināju Baibas stāstu, zvanīju Oļegam, arī viņš uzreiz piekrita. Tas man dod pārliecību, ka tāpat kā bērni sēž uz mākoņa maliņas un gaida īsto brīdi, kad nākt pasaulē, tā bija arī ar Baibu. Augšā tas jau bija izlemts.” Un arī Oļegs norāda, ka viņš tic Dieva vadībai, pat ja šķiet, ka lēmums ir pēkšņs.

Vērtības nevar uzspiest

Ģimenes tētis vērtē, ka cilvēki bieži bārstās ar nepamatotiem apgalvojumiem, turklāt viedokļi bieži ir emocionāli uzlādēti, bet ir svarīgi diskutēt cieņpilni, argumentēti un emocionāli neuzlādēti: “Ceru, ka mūsu bērni savus lēmumus nepieņems pēc copy-paste (kopējot) principa, bet gan spējot domāt, kritiski vērtēt un tādējādi ne laiks, ne citi procesi nevarēs ar viņiem tik viegli manipulēt.”

Arī Iveta piekrīt: “Gribētos redzēt savus bērnus domājošus, lai viņi neietu svešu vērtību pavadā, bet pieņemtu lēmumu, balstoties uz savām vērtībām un uzņemoties atbildību par pieņemtajiem lēmumiem.” Oļegs vērtē: “Ar laiku es varēšu būt vien vērotājs un cerēt, ka tad, ka bērni izdarīs savu izvēli, viņi balstīsies arī uz to, ko redzējuši no mums. Man gribētos, ka viņiem piemistu mūsu vērtības un būtu līdzīgs pasaules redzējums, bet es to nevaru uzspiest. Nevaru iedot savas vērtības tikai tāpēc, ka tās ir manas. Protams, lielākā vēlme ir, lai bērni savus lēmumus izdara tā, ka viņi sevi neievaino un, veidojot savu ģimeni un izvēloties karjeru, akcentu liek uz attiecībām, ir līdzsvaroti un ģimene viņiem būtu vērtība, protot rūpēties un uzņemties atbildību. Ar zēniem esmu runājis, ka cilvēks kļūst pieaudzis nevis tad, kad tie gadi pienāk, bet kad viņš iemācās uzņemties atbildību.”

Sadzirdēt vienam otru

Vecāki atzīst, ka, bērnus audzinot, kamēr bērns vecāku atbildībā, vecākam kādreiz ir jābūt kategoriskam un ir vajadzīgas mīlestībā balstītas robežas, kas nevis kaitē, bet pasargā. Ja vispār nav robežu, bērns aug haosā un viņam nav izpratnes, kas ir labs un kas ļauns, taču ir jāskaidro savi lēmumi. Iveta teic: “Ir lietas, par kurām uzstājam un atrunas nepieņemam, bet kopumā gribam, lai bērni saprastu, kāpēc mēs no viņiem kaut ko prasām. Izpratnes veidošana ir svarīgākais.” Savukārt Oļegs norāda, ka vienmēr ir meklējis robežu starp veselīgu spiedienu un to brīdi, kad ar to jau cilvēku salauz un ievies nepatiku. Turklāt Iveta arī uzsver, ka noteikti nestrādā taktika ieviest bērnos bailes, ja viņi dara baiļu vadīti, tas nav efektīvi vai ir efektīvi tikai līdz noteiktam vecumposmam: “Bet, kad bērnam rodas sava nostāja, drosme pateikt nē, viņš jau vairāk neklausīs.”

Iveta uzsver: “Bērnam nav jāļauj spēlēties ar uguni, lai viņš saprastu, ka uguns dedzina, kādu postu tā nodara. Jo ne vienmēr pēc kādu muļķību izdarīšanas no tām var izkļūt ārā bez kādām noteiktām sekām.”

18 laulības gadi

Ģimenes pamatu veido vecāku attiecības. Iveta un Oļegs laulībā aizvadījuši jau 18 gadus ,un Oļegs teic, ka šie gadi paskrējuši ātri. Iveta atklāj, ka vienmēr saka, ko domā, jo dzīve ir pārāk īsa, lai izliktos. Abi viens otru uzklausa, diskutē, protams, tiek risināti arī sadzīviski jautājumi. Oļegs atzīst, ka viņam ir kaitinošs raksturs, bet būtiski, ka ģimenē viens otru ciena, mīl, atbalsta un respektē: “Laulība mums ir vērtība, tā ir īpaša, jo esi devis solījumu būt kopā nevis līdz brīdim, kamēr apniks, bet visos dzīves brīžos. Laulība ir tā, kur ne tikai ņem, bet esi gatavs dot. Zinu vienu – jebkuras attiecības zaudē, ja tajās ir kontrole, bet iegūst, ja abi pilnveidojas un, viens otru atbalstot un papildinot, var darīt arī to, kas sagādā radošu vai profesionālu prieku.”

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Viens bez otra nevaram nekādi

10:41
21.11.2024
248

Straupes pagasta bioloģisko zemnieku saimniecību “Eicēni” divi skoloti dārznieki Elita un Jānis Reinhardi nodibināja pagājušā gadsimta deviņdesmitajos, drīz pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Sāka tā romantiski – ar mazu siltumnīcu pie Elitas dzimtas mājām, kurā koši izauga izjukušās kopsaimniecības pamesti rožu stādi. Veidojot saimniecību, piedzīvota gan ziedēšana, gan ērkšķu dūrieni, un nu jau abi dārznieki ar […]

Katrā augā ir kas vērtīgs. Jāprot to izmantot

11:32
20.11.2024
20

Pastāv uzskats, ka kaut kur tālās zemēs ir tie vērtīgie augi, kas veselību var ļoti pozitīvi ietekmēt. Patiesībā viss, kas ir vajadzīgs mums, aug tepat tuvumā, atzīst dabas velšu vācēja, aktīva ārstniecības augu pētniece un augu valsts izzinātāja ELITA MELNE. “Savs jaukums ir būt dabā arī šajā nosacīti drūmajā laikā, tas ļauj izjust zināmu pirmatnību. […]

Militārā tehnika – stāsts par Latvijas vēsturi

11:04
18.11.2024
19

Cēsniekam Lūkasam Matutim bija pieci gadi, kad televīzijā redzēja, kā brauc tanki. “Tas šķita kas tik liels un interesants,” ar smaidu atceras Lūkass. Jau padsmitnieka gados viņš sāka izgatavot dažādas tehnikas modeļus. Un, protams, arī tanku. Līdztekus arī izzināja Latvijas militārās tehnikas vēsturi. Cēsu muzejā šomēnes apskatāma viņa veidoto modeļu    izstāde “Latvijas militārās tehnikas […]

Kā ikdienas paradumi var uzlabot zobu veselību

19:03
16.11.2024
30

Ikdienas paradumi spēlē būtisku lomu zobu veselības uzturēšanā un var novērst daudzas mutes dobuma problēmas. Regulāra un pareiza zobu kopšana palīdz ne vien uzturēt skaistu smaidu, bet arī izvairīties no biežām zobārsta vizītēm saistībā ar infekcijām, kariesu un smaganu iekaisumu. Aplūkosim trīs vienkāršus ieradumus, kas var ievērojami uzlabot zobu veselību. Regulāra un pareiza zobu tīrīšana […]

Vai plastiskā ķirurģija patiesi ir ceļš uz pārliecinošāku ārieni?

19:00
16.11.2024
26

Šis jautājums, kas sākotnēji var šķist vienkāršs, patiesībā slēpj sevī vairākus aspektus, kas saistīti gan ar fiziskajām, gan psiholoģiskajām izmaiņām. Plastiskā ķirurģija ne vienmēr nozīmē tikai ārējas pārmaiņas – tā bieži ietekmē arī cilvēka pašpārliecību un kopējo dzīves kvalitāti. Daudziem pacientiem šīs izmaiņas ir ceļš uz harmoniskāku dzīvi, kurā viņi izjūt gan iekšēju, gan ārēju […]

Forma izceļ sievišķību

15:32
13.11.2024
96
1

Lāčplēša dienā zemessargi visā Latvijā uz savām darbavietām devās formas tērpā. Tādējādi godinot Brīvības cīņu varoņus, kuri nosargāja mūsu valsti pirms vairāk nekā simts gadiem, un apliecinot šodienas valsts sargu vadmotīvu – mana Latvija, mana atbildība! Zemessardzes 27. kājnieku bataljonā Cēsīs militārās prasmes apgūst arī sievietes. Par to, kāda bija viņu motivācija, pievienojoties zemessargiem, un […]

Tautas balss

Vai svarīgākā ir domes vadība

11:01
21.11.2024
20
J. raksta:

“Pagājušajā “Druvas” numurā bija ziņa, ka Cēsu novada pašvaldība par labu darbu valsts svētkos apbalvo 50 darbiniekus. Neviens pagodinātais vārdā nebija nosaukts, bet domes priekšsēdētājs un viņa vietnieki gan minēti pilnībā. Vai tad tikai viņi pelnījuši tādu godu, citi ne,” neapmierinātību ar publikāciju izteica J.

Sveiciens glābējiem un policistiem

11:01
21.11.2024
8
2
Seniore raksta:

“Noskatījos dokumentālo filmu par ugunsdzēsēju glābēju darbu. Tajā bija uzskatāmi parādīti Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta darbinieku pienākumi, reālas situācijas, kādās viņi strādā, ar kādu bīstamību jāsastopas un cik profesionāli viņi atrisina situācijas. Gribu novēlēt visiem, kas strādā šajā dienestā, veselību un izturību un visus sveikt svētkos. Paldies vēlos teikt arī Valsts policijai. Arī tas […]

Kur novilkt robežu

11:39
20.11.2024
24
Lasītāja raksta:

“Lasu, ka Cēsīs Leona Paegles ielai atjaunots Ģimnāzijas ielas nosaukums. Nosaukumā, protams, nav nekā slikta, taču, manuprāt, nav pareizi, ka mēs cenšamies aizslaucīt visu mūsu vēsturi. Šoreiz varbūt ne tik daudz par Cēsīm, bet kopumā. Nav jau neviens cilvēks ideāls, arī rakstnieki, mākslinieki. Katram savi un varbūt daudziem nepareizi uzskati, bet vai tāpēc viņu vārdi […]

Pilsoniska atbildība

11:39
20.11.2024
24
M.N. raksta:

“Paldies priekulietim Gundaram Muceniekam, kurš Lāčplēša dienas rītā Priekuļu birzītē pie piemiņas zīmes Kārlim Ulmanim nopļāva kūlu. G.Mucenieks nežēloja savu laiku un izmantoja arī savu trimmeri,” pastāstīja M.N.

Nevar atrast tualetes

14:54
13.11.2024
64
Seniore no kaimiņu novada raksta:

“Mēs, trīs kundzes astotajā gadu desmitā, no kaimiņu novada bijām ciemos Cēsīs. Izstaigājām pilsētu, vēsturiskās vietas. Kā jau ekskursijā, katrai bija līdzi ūdens pudele. Pienāca brīdis, kad, kā mēdz teikt, daba sauc. Tā kā man Cēsis zināmākas, vedu draudzenes uz Rožu laukumu, atceros, tam līdzās bija pārvietojamās tualetes. Aizgājām, bet nekā, to vairs nav. Un […]

Sludinājumi