Jau gandrīz gadu Rietumāfrikas valstī Mali atrodas Latvijas karavīri, kuri pilda uzdevumus Eiropas Savienības (ES) apmācības misijā, lai sagatavotu Mali armiju kārtības uzturēšanai valsts nemierīgajos ziemeļos. Misijā ir arī divi latvieši, viņu vidū cēsnieks, štāba virsseržants Vilnis Karlsbergs. Eiropas Savienības misijas bāzē Koulikoro pilsētā kopumā ir apmēram 560 karavīru un virsnieku no 23 Eiropas valstīm.
Pavisam īsi par to, kāpēc ES nolēma doties palīgā Mali. 2012.gadā šajā Āfrikas valstī notika militārs apvērsums. Valsts ziemeļos tūlīt savu kārtību iedibināja tuaregu nemiernieki, kas gadiem cīnījās par šīs valsts daļas atšķelšanu. Taču drīz tur iniciatīvu pārņēma radikālā islāma grupējumi un ziemeļu daļas iedzīvotāji nonāca drausmīga režīma apstākļos. Jaunie saimnieki ieviesa visnežēlīgākos šariata likumus, kas paredz nāvi un asiņainus sodus par nepakļaušanos. Tika aizliegta mūzika, māksla, izglītība. Pasaule sacēla trauksmi, norādot, ka Mali var kļūt par otro Afganistānu ar spēcīgām radikālā islāma un terorisma saknēm. Un pērnā gada sākumā Eiropas Savienības ārlietu ministri oficiāli vienojās sākt ES Apmācības misiju Mali, kurā piedalītos dalībvalstu karavīri. Šobrīd valstī atkal valda likumīgi ievēlēts prezidents, bet Mali ziemeļos stāvoklis ir nemierīgs. +50 grādi
V. Karlsbergs ir pirmais latvietis, kurš darbojas kā instruktors, strādājot tieši ar topošajiem karavīriem. Viņš stāsta, ka pirms došanās misijā nācies atsvaidzināt zināšanas par Padomju Savienībā un Krievijā izstrādātajiem ieročiem, jo Mali bruņojumā ir kalašņikovi, RPG un citi, tiesa, galvenokārt Ķīnā ražoti.
Pēc četriem misijā pavadītiem mēnešiem Vilnis gadu mijā bija atbraucis uz dzimteni. Uz jautājumu, vai pēc Āfrikas te nav pārāk vēsi, viņš stāsta, ka Mali zemākā temperatūra, ko fiksējis, bijusi +20, bet augstākā – apmēram + 50 grādu: „Kad nolaidāmies Mali un atvērās lidmašīnas durvis, bija sajūta, ka esmu nonācis pirtī. Ieradāmies tur lietus sezonā, kad gaisā milzīgs mitrums. To vieglāk iztēloties, iedomājoties siltumnīcu karstā vasaras dienā. Ja tajā zemi pamatīgi salies un aiztaisīs visus caurumus ciet, klimats būs kā Mali. Novembra beigas, decembris ir karsts un sauss, bet mitrajā periodā izmazgātas drēbes nežūst, kaut ārā +40 grādu. Sausuma periodu raksturo šāda situācija. Blakus bāzei ir upe kā Daugava, varbūt pat vēl platāka, kas sausuma periodā kļūst kā mūsu Vaivīte. Vietējie šo situāciju izmanto biznesam, smeļ upes smiltis un pārdod. Sausuma periodā upe viņiem ir grants karjers.”
Pēc ierašanās pirmās desmit dienas atvēlētas aklimatizācijai, un tad sācies tiešais darbs – jauno karavīru apmācīšana. Mali ir profesionāla armija. Tā kā bezdarbs valstī milzīgs, dienests armijā ir iespēja tikt pie darba un naudas.
Stāstot par mācību procesu, V. Karlsbergs atzīst, ka sākumā bijis jāpierod pie vietējo mentalitātes, apstākļiem: „Iepriekšējās maiņas instruktori stāstīja, ka būs problēmas, jo vietējie vienmēr kavēs. Jā, kavēšanās sākumā bija, bet ar to tiku galā. Izrādījās, jāatrod tikai pareizā pieeja. Teorētiskās mācības tur notiek nevis telpās, bet kāda koka ēnā. Koku nav daudz, katrā ziņā mazāk nekā grupu, kas mācās, tāpēc tiem, kas uz nodarbībām atnāk pēdējie, var nākties mācības pavadīt saulē. Sākumā viens pats gāju krietni ātrāk ārā, lai aizņemtu vietu ēnā un nodarbībās varētu domāt par konkrēto tēmu, nevis par to, kā izvairīties no saules. Kad mana grupa kārtējo reizi atnāca ar kavēšanos, pajautāju, vai viņi ievērojuši, ka mums mācības vienmēr notiek ēnā? Jā, tas esot labi. Tad nu stāstīju, ka tas tāpēc, jo es atnācu agrāk, aizņēmu vietu, bet jūs savukārt nokavējāties par stundu. Ja turpmāk gribat sēdēt ēnā, nāciet laikus, ja ne – sēdēsim saulē. Turpmāk problēmu nebija, karavīri bija sapratuši – lai būtu ēnā, jānāk laikus.”
Atrast pareizo pieeju Saziņa mācību laikā notiek ar tulku palīdzību, jo apmācāmie runā vai nu vietējā valodā, kas saucas bambara, vai arī franciski, kas ir šīs valsts oficiālā valoda. Vilnis atzinīgi izsakās par saviem apmācāmajiem. “Druva” uzzināja, ka arī vietējie karavīri savu skolotāju vērtē atzinīgi, devuši pat iesauku – “moge tamatama”, kas varētu nozīmē – vecais vīrs staigātājs, jo viņš karavīriem daudz liekot kustēties un iet tālus gabalus.
V. Karlsbergs norāda, ka militārās zināšanas, ko māca Mali karavīriem, ir līdzīgas tām, ko apgūst karavīri Latvijā, bet katrā valstī sava specifika un jāpielāgojas vietējiem apstākļiem: „Tur aktīvā darbība notiek klajākā laukā vai tuksnesī, tātad mazās grupas, kā pie mums, īsti neder. Tur bīda rotas un bataljonus.
Mācības procesā jācenšas pielāgoties viņiem. Ja redzi, ka stāstītais nedarbojas, jāmeklē cita pieeja. Piemēram, mācāmies riņķveida aizsardzību, kad karavīri izvietojas aplī, lai aizsargātu teritoriju vidū. Kad viņiem klajā laukā to izstāsta, visi saprot. Bet atliek aiziet uz vietu, kur kāda māja vai klints, veidojas interesanta situācija. Ja viņiem pateikts, ka jāizvietojas pa apli, viņi tā arī dara. Tas nekas, ja kādam metru priekšā klints. Viņš sēž pret to, notēmējis ieroci, un jūtas visu izpildījis pareizi. Nedrīkst viņu lamāt, jo izdarījis taču, kā likts. Jāmeklē pieeja, un mums notiek saruna: – Tu ienaidnieku redzi? – Neredzu. – Kāpēc? – Klints priekšā. – Ko tu vari darīt, lai ieraudzītu ienaidnieku? – Varbūt paiet nedaudz uz sā-niem. – Pareizi, lieliska doma!
Tā teikt, ar jautājumiem jāpalīdz rast pareizo risinājumu, lai viņš jūtas lepns, ka pats to izdomājis. Jāteic, malieši savā līmenī, saviem apstākļiem ir ļoti attapīgi. Sākumā, kamēr komplektējās grupas, sarīkoju vadības vingrinājumus nodaļu vadītājiem. Saņemot kādu uzdevumu, sāku-mā viņi savā starpā klaigā, līdz saprot, ka ar to nekas nebūs panākts. Tad barā uzrodas kāds, kurš sāk kušināt, sak, varbūt padomājam mierīgi. Rezultātā vienam uzdevumam viņi atrada tādu risinājumu, kādu Latvijā neviens līdz šim neviens nebija piedāvājis.
Mums jāprot viņiem pielāgoties, tā ir arī pareizā skolotāja metodika, kuras varbūt pietrūkst mūsu vispārizglītojošajās skolās. Ja tu kaut ko nespēj bērnam iemācīt, vaina pirmām kārtām jāmeklē sevī, nevis jāatmet ar roku, sakot, ka tam bērnam grūta galva vai vēl kāda vaina. Un jāmeklē cits risinājums.”
Prezidenta inaugurācija
Latvijā mācības bieži notiek mežā, Mali ir tikai krūmāji, kuros mīt dažādi indīgi mošķi. Vietējiem jau kopš bērnības mācīts tajos nelīst, un nav jēgas mēģināt iestāstīt ko citu. Vilnis atceras 90.gadu sākumu, kad uz Latviju brauca citu valstu instruktori, lai mācītu izdzīvot mūsu mežos, un stāstīja, ka nepieciešamības gadījumā var ēst vaboles: „Kādas vaboles, ja ir ogas, sēnes, kāds meža lops skraida. Tāpat tagad jāapzinās, ka ir lietas, ko viņi savā zemē zina labāk par mums. Ja viņi neguļ krūmos, būtu pilnīgi aplam mēģināt par varītēm viņus tajos iedzīt. Tā vietā pareizāk izstāstīt, kas jāievēro, ierīkojot nometni klajā vietā.”
Karavīru mācībām atvēlētas desmit nedēļas, pēc tam divu nedēļu atvaļinājums, pēc tam viņi dodas uz nemierīgajiem ziemeļiem. Instruktors atzīst, ka gribētos iedot vairāk zināšanu, taču
esot cerība, ka dzīve iemācīs. Ja arī mācībās kaut ko neņēma pretī, konkrētās situācijās atcerēsies, kas mācīts, un liks to lietā. Karavīriem pārsvarā tiek mācīta patrulēšana un darbība pret teroristiem, jo ziemeļos nav frontes līnijas, bet netālu ir ekstrēmistisko grupējumu perēkļi, ik pa laikam ziņās stāstot, ka kaut kur šauts, spridzināts.
„Eiropas kontingenta karavīri karadarbībā neiesaistās, nemierīgais apgabals ir apmēram 1000 kilometru attālumā. Jūtamies diezgan droši, ja neskaita visādas sērgas, kas uzglūn, jo tā tomēr ir Āfrika. Tāpēc pirms braukšanas nedēļas četras potējāmies ne pa jokam. Arī tur uz vietas katru rītu pēc brokastīm ir jāiedzer noteikta tablešu deva,” saka V. Karlsbergs.
Īpaši neaizmirstams piedzīvojums bijis vienā no pirmajām nedēļām pēc ierašanās Mali. Tobrīd valstī bija ievēlēts jauns prezidents, Eiropas valstu karavīri uzaicināti soļot inaugurācijas ceremonijā. Tas bija ne tikai neaizmirstams pārdzīvojums un piedzīvojums, bet arī pamatīgs pārbaudījums, jo nācies sešas stundas pavadīt stadionā apmēram 50 grādu karstumā.
„Taču tas bija tā vērts,” saka Vilnis. „Redzēt to krāšņumu un, galvenais, pabūt notikumā, kādā savu mūžu nekad vairs nebūšu. Sajūtas, ieejot piepildītā stadionā, bija neaprakstāmas. It kā olimpiskajās spēlēs mājinieku komanda iesoļotu. Tas pierādīja, ka šajā reģionā eiropieši ir mīļi un gaidīti. Jo ja atnāktu tie no ziemeļiem, vairs nebūtu deju, dziesmu, krāsaino tērpu. Viņi saprot, ka mēs viņu zemē pildām labu darbu, arī mums ir laba sajūta, nav jādomā, ko mēs darām tur – svešā valstī.”
Tagad jau V. Karlsbergs atgriezies Mali, kur vēl divus mēnešus mācīs jaunos karavīrus. Jānis Gabrāns
Komentāri