Straupieša Tomasa Jaunzema vārdu zina daudzi Latvijā. Un ne tikai. Video, kā viņš kopā ar kolēģi glābj sievieti, kura izlec pa ceturtā stāva logu, redzējuši daudzi tūkstoši. Brīvdienās Rīgas ugunsdzēsējs glābējs ir dzimtajā Straupē.
– Daudzi jautā, kā tur bija?
– Žurnālisti prasa. Kurš gribējis pārliecināties, noskatījies video.
– Tagad daudz tiek runāts par varonību.
– Neesmu par to domājis. Nezinu, kas mūsdienās ir varonība. Agrāk, kad karoja, kaujās bija varoņi. Nezinu, ko tagad var saukt par varonību.
-Ikdienas darbā pēc zināmā notikuma nekas nav mainījies?
– Nē. Līgo vakarā strādāju. Bija jādodas uz ugunskuriem. Cilvēki zvanīja, mums bija maldinoši izsaukumi, laikam kāds nezināja, ka Jāņi. Aizbraucām, ugunskuri dega, līgotāji blakus. Vispār dežūra bija mierīga.
– Vērtējot notikuma situāciju tagad, kāds bija izšķirīgais brīdis, kurā kļūdīties nedrīkstēja?
-Aizbraucām izsaukumā. Sieviete sēdēja uz ceturtā stāva palodzes, kājas pāri. Viņa pateica, ja kāds nāks klāt, lēks. Dzīvokļa durvis bija vaļā. Istabās radinieki, bet, ja kāds ies pie viņas, izlēks. Domājām variantus, kā rīkoties, ja tiešām iedomājas lēkt. Sapratām, ka no jumta neko izdarīt nevarēsim. Iegāju dzīvoklī trešajā stāva, neuzkrītoši paskatījos uz augšu, sieviete jau bija mainījusi pozu. Ar rokām turējās logā, dzirdēju, kā viņa skaita sekundes no desmit līdz viens. Tad noteica, ka vēl nelēks, un sāka skaitīt no pieci. Kolēģis Boriss vēl bija uz jumta. Sapratu, ka būs jāķer, un domāju, ka nevar būt, ka viņa lēks. Tas bija tāds jocīgs brīdis, apsvēru iespēju, kā ar vienu roku varētu ķert sievieti, ar otru pats turēties, lai neaizrauj līdzi. Atskrēja kolēģis, ātri mani nodrošināja, un varēju ķert ar abām rokām un liekties ārā pa logu. Redzēju, kā sieviete atlaiž rokas… Viss notika tik ātri, ka šķita, nepagūstu savas rokas satvert. Jutu, kā sieviete aizslīd gar manām drēbēm. Tas mirklis likās tik ilgs. Tad attapos, ka viņa ir manās rokās. Iecēlām dzīvoklī un nodevām mediķiem. Slīdēšanas sajūta un ķēriens notika kā palēlinājumā.
Negribas domāt, kā būtu, ja nenoķertu. Viņa taču, iespējams, juta, ka mēs apakšējā dzīvoklī darbojamies… Atbildība neizsakāma. Izdarījām savu darbu. Tad bija nākamais izsaukums. Pēc maiņas vispirms piezvanīju sievai. Viņa jau zināja no sociālajiem tīkliem.
Izrādījās, kāds mājas iedzīvotājs bija nofilmējis, kā strādājam. Tad jau visi uzzināja. VUGD feisbukā vien šim video bijuši 7,5 tūkstoši skatījumu, bet daudzi video pārsūtījuši.
– Biežas ir dežūras, kad nav izsaukumu?
– Vidēji dienā pieci izsaukumi. Varbūt gadā viena diena ir, kad nevienai mašīnai nav jāizbrauc.
– Kādas situācijas, kur jāsteidzas cilvēkiem palīgā, aizvien pārsteidz?
– Ēdiena piededzināšana. Aizbraucam, kāpņu telpa dūmos. Dūmi ceļas augšā, un, ja dzīvoklī guli, pat nejūti. Tas ir ļoti bīstami. Kāpņu telpās mēdz aizdedzināt kādu miskasti.
– Kaķis uzkāpis kokā, saimnieki sauc palīgā glābējus.
– Braucam celt kaķus no kokiem. Manai daļai nav glābšana uz ūdens, bet braucam uz autoavārijām. Aizbraucam un darām savu darbu, nedrīkst domāt par cilvēku, kuram sāp, viņam jāpalīdz. Nedrīkst laist klāt domu, ka ir bail, žēlumu, ka kāds aizgājis bojā. To var apgūt tikai ar gadiem.
– Esat straupietis un arī brīvās dienas pavadāt tēva mājās, nevis Rīgā.
– Līdz 5.klasei mācījos pamatskolā Straupē, tad vidusskolā Rīgā. Aizgāju studēt Sporta akadēmijā. Tēvs teica, ka jāiet, pats nezināju, kur studēt. Esmu šaušanas treneris un sporta skolotājs. Skolotājs gan biju tikai praksē. Gribētu bērniem visu iemācīt, bet viņiem nav intereses ņemt pretī. Arī pats bērnībā mācījos to, kas patika. Ja futbols nepatika, tad nepatika. Man kā skolotājam jāiemāca viss, vieni grib, citi ne, un viss iznāk tā viduvēji, gribas, lai ir labi.
Pabeidzu augstskolu, vajadzēja darbu. Biju pastrādājis celtniecībā. Sapratu, ka gribas darīt kaut ko fizisku, domāju tā kā par policiju, armiju. Viens ieteica, lai pamēģinu ugunsdzēsējos. Brīva vieta bija, pieteicos. Gadu nostrādāju, lai saprastu, ko tas nozīmē. Sākumā nedrīkst strādāt augstumā un maskās, šļūtenes jāizritina, vēl kas jāpadod, sūknis jāpienes. Kad esi sapratis, kas jādara, tad koledžā ir kursi. Ugunsdzēsējs glābējs esmu piekto gadu.
– Un arī šaušanas treneris, mednieks un medību vadītājs.
– Mācīties šaut uz Straupes šaušanas sporta klubu “Mārkulīči” brauc tie, kuri tiešām grib iemācīties. Mācu šaut ar bisi un karabīni, lai mednieki var nokārtot eksāmenus. Jauno mednieku nometnē arī mācu šaušanu. Man patīk šaušana, bet sacensībās nepiedalos, jo nav laika trenēties. Lai profesionāli nodarbotos, vajag daudz naudas. Šaušanas sacensībās esmu tiesnesis.
– Kad pats pirmoreiz paņēmāt rokās medību ieroci?
– Dzinējmedībās sāku iet, kad mācījos 4.klasē. Ar brāļiem, man viņi ir trīs, gājām pa mežu un klaigājām. Kad vecums ļāva, kļuvu par mednieku un medību vadītāju. Biju Straupes klubā jaunākais medību vadītājs. Parasti jau par vadītājiem kļūst pieredzējuši vīri.
– Kā pats raksturotu jaunos medniekus?
– Tie, kuri grib kļūt, ir tādi kā es – no bērnības iet medībās un daudz zina, ir interese. Draugs Edgars, kurš agrāk neko nezināja par medībām, atbrauca uz medībām, viņam iepatikās, kļuva par mednieku, tagad interesējas par visu, kas saistīts ar medībām. Arī sieva Inese nāk līdzi medībās. Pirms iepazinās ar mani, par medībām neko nezināja. Katram savs stāsts, kā kļuvis par mednieku.
– Kas pašam medībās patīk?
– Aizej uz mežu, gaidi. Apkārt miers. Kad lapas sāk kustēties, suņi riet, tās ir tās sajūtas un adrenalīns, ko dod medības. Man ir arī dažas trofejas.
– Brīvdienas paiet tēva mājās?
– Jā. Atpūsties neiznāk, “Mārkulīčos” darba nekad netrūkst.
Ikdiena paiet Rīgā. Inese strādā uz kuģa, ir ilgāku laiku prom. Tad man jāpieskata kaķi. Mums patīk izbraukt ar velosipēdiem, patīk ceļot. Pērn bijām Ēģiptē, tikko atgriezāmies no Bulgārijas, kur izbaudījām ķiršu laiku. Tagad domājam, ka gribam aizbraukt uz Vjetnamu.
– Ar kolēģi Borisu Rutkovski par profesionālu un pašaizliedzīgu rīcību saņēmāt Iekšlietu ministrijas apbalvojuma zīmi “Par pašaizliedzību”.
– Darbā ieradās iekšlietu ministrs un VUGD priekšnieks. Pasniedza mums abiem apbalvojumus un prēmijas, komandierim prēmiju. Tas ir novērtējums. Apbalvojums atgādinās par tās dienas notikumiem. Pirms dažiem gadiem saņēmu apbalvojumu “Par drosmi”. Toreiz sociālā mājā bija aizdedzies dzīvoklis un sadūmojums bija bīstams dzīvībai. Tāds ir mūsu darbs, palīdzēt cilvēkiem, darīt to, kas tajā brīdī jādara.
– Vai apbalvojumu svētkos spraudīsiet pie formas tērpa vai uzvalka?
– Ugunsdzēsējiem glābējiem nav tāda parādes formas tērpa, pie kura drīkst piespraust lielo apbalvojuma zīmi. Tāds ir tikai, ja esi vismaz majors, bet es esmu kaprālis. Ir arī mazā apbalvojuma zīme, kuru drīkst piespraust pie uzvalka.
Tēvs Vilnis Jaunzems:
– Tomas dzimis 11. novembrī, Lāčplēša dienā. Negribējās vārdu kā visiem. Dzirdēju par Veco Tomasu Tallinā. Viņš sargāja torni un arī pilsētas. Man iepatikās vārds. Arī mans Tomas sargā. Palīdz un glābj cilvēkus. Cēsu Dzimtsarakstu nodaļas darbiniece šādu vārdu dzirdēja pirmoreiz un nepiekāpās – jāraksta ar vienu s.
Neviens mans dēls negāja bērnudārzā. Kad sāka iet skolā, satika vienaudžus. Tomasam bija savi principi par taisnīgumu, un viņš tos aizstāvēja. 1.klasē klasesbiedru vecāki zvanīja, lai savācu savu bandītu, viņš skolā kaujas. Sarunās sapratu, ka ne nu bandīts, nekā. Saskatījies filmas, un, ja kas netaisnīgs, jācīnās. Pie skolas visi pirmklasnieki stāvēja rindā, gaidīja, kad atvērs durvis. Viens otrklasnieks aizgāja garām, nostājās priekšā. Ko Tomas? Kā filmās, piekāva, puikam asinis pa degunu. Kauties, protams, nedrīkst, bet viņš cīnījās par taisnību. Autobusā atbrīvoja vietu vecākam cilvēkam, bet tajā iesēdās nedaudz vecāks skolasbiedrs. Atkal konflikts. Ja sabiedrībā kas nepareizi, viņš aizstāvēja. Biju pieradis, ka par Tomasu zvana. Taisnībai jābūt, uz blēdībām dēlus nemācīju. Lepojos ar dēlu.
Sieva Inese Jaunzeme:
– Kad ieraudzīju video, biju šokā. Sākumā domāju, ka Tomas ķer manekenu. Tā kā draugs gatavojās precēties, puiši droši vien ko traku izdomājuši. Noskatījos otrreiz, sapratu, ka tā ir īstenība. Uzreiz Tomas darba dēļ nepiezvanīja. Tad piezvanīja un pats izstāstīja. Esmu ļoti lepna par vīru.
Komentāri