Mīle Šleija mūžā saķērusi 180 meitenes un 200 puikas. Nav bijis neviena nelaimīga gadījuma
Katrā novadā agrākos laikos dzīvojušas stipras sievas. Tādas ir arī tagad, iespējams, arī par viņām nākamās paaudzes stāstīs leģendas. Amatas pusē ne viens vien vēl atceras dziedinātāju un vecmāti Mīli Šleiju, tautā dēvētu par Mīļmāti.
Kultūrvēsturniece Indra Čekstere apkopojusi ziņas par viņu. “Interese par Mīli man radās, tiekoties ar Melāniju Vanagu, kura bija radiniece. Melānijas vectēva tēvs un Mīļmātes tēvs bijuši brāļi. Melānijas meitas uzvārds arī bija
Šleija. Ir Mīļmātes mazdēla meitasmeitas Elīnas Elekses savāktās atmiņas par viņu. Mīle bija vārdotāja, bērnu ķērāja. Kādreiz katrā desmitajā, piecpadsmitajā mājā bija kāda stiprāka sieva, kura zināja, kāda zālīte vajadzīga, ja piemetusies liga,” pastāsta kultūrvēsturniece un uzsver, ka Mīlei bijušas izcilas, Dieva dotas spējas.
“Mīles dzīve nav bijusi viegla, bet visi, kuri par viņu stāsta, teic tikai tos labākos vārdus. Tādas spējas ir tikai atsevišķiem, īpašiem cilvēkiem,” saka Indra Čekstere un piebilst, ka Andreja Pumpura vecomāti, kura dzīvoja Kokneses pusē, arī sauca par Mīļmāti, viņas spējas bija līdzīgas. Par Mīļmāti kuru katru vārdotāju vis nesauca.
Mīle Šleija dzimusi Ieriķu muižā 1857.gada Miķeļdienā, mūžībā aizgājusi 1951.gada 27.gada janvārī, apglabāta Āraišu Vanagu kapos. Pie viņas kapa aug balta peonija, kaps apstādīts ar baltām atraitnītēm.
Mīles māte pie baroneses bija preilene, ģērbēja un palīdze, tēvs bija vagars. Kā rakstījusi Melānija Vanaga – Mīlīte vienmēr staigājusi baltās šircēs, spēlējusies kopā ar barona bērniem. Viens no barona dēliem teicis, kad izaugs, precēs Mīlīti, kas bijusi mīlīga un runīga. Par to dabūjis pērienu, tomēr neesot atteicies no nodoma.
Dzīvē viss notiek citādi. Mīle saskatījās ar pastmeistaru Mārci Pētersonu un gribēja precēties. Aizbrauca pie mācītāja rādīties, bet viņš nepieņēma, jo Mīle nebija pilngadīga, bet vīrs desmit gadus par viņu vecāks. Tēvs deva svētību, tad arī abi salaulājās, kopā nodzīvoja garu un saskanīgu mūžu. Kad Mīle kādreiz dusmojusies, vīrs vienmēr viņai uzvilcis kādu ziņģi un sieva sākusi smaidīt.
Melānija Vanaga raksta: “Runāja, ka ar savu skatu vien vārdotāja varot izdedzināt dažas slimības. Mīļmātes skats tiešām dedzināja, lai gan tajā pašā laikā seja smaidīja un sirds bija labvēlīga. Mīļmātei bija ass skats, bet ne ļauns, tomēr jūtīgākiem cilvēkiem grūti izturams. Mīļmāte saņēma visus apkārtnes bērnus tik labi, ka neatceros neviena nelaimīga gadījuma. Viņa bija nemācīta vecmāte, vārdotāja, lika ragus, iestiepa izmežģītus locekļus. Mīļmātei visā garajā mūžā laimējās vismaz nekādu ļaunumu nenodarīt, bet rozes, zobu sāpes un zirgiem vīveles vienmēr atņēma kā ar roku. Manī nešķirami sadzīvo šodienas ātrā palīdzība ar Mīļmātes ātro soli, kad tā, nolēkusi no droškas, ar grabošiem ragiem baltā lakatiņā nesās pāri pagalmam uz istabu pie slimnieka. Bērnības atmiņas ir iededzinātas dvēselē.”
Mīle mūžā saķērusi 180 meitenes un 200 puikas. Viņai bijusi grāmata, kur visi bērni ierakstīti. Pati uzskatījusi, ka ir katram kā krustmāte. Viņa arī saņēmusi Melāniju Vanagu, viņas brāli, savu mazmeitu, mazdēlu. Ar vīru viņa iepirka “Jaunruķeļus”, un dažkārt tiek saukta arī par Ruķeļu Mīļmāti.
“Kaut daudziem varēja palīdzēt, pašas liktenis bija smags. Viņa mazus zaudēja divus no pieciem bērniem. Mājas mantoja meita Matilde, kura bijusi līdzīga mātei.
Matildei bija trīs bērni. Mazdēls Jānis kļuva par māju mantinieku. Viņam ir trīs meitas,” dzimtas koka zaros ieskatās Indra Čekstere un uzsver, ka visjaunākā dzimtā – Mīļmātes mazdēla meitas mazmeita Enija. Kultūrvēsturniece bilst, ka šis vārds ir īpašs.
Kā stāstījuši tie, kuri pazina Mīli – viņa bijusi dievbijīga, dziedāja Dieva dziesmas. Debesbraukšanas dienā neko neļāvusi ne lauzt, ne plūkt, tikai to, ko varēja apēst. Viņai ļoti nepaticis, ka sievietes vilka vīriešu drēbes, kaut vai tikai kamzoli. Mācījusi, ka ballēs nekad nevajag partnerim atteikt, kaut tikai drusku pagrozīties, lai puisis neapvainojas.
Mīļmātei bijis savs dziesmu pūrs – savas tautasdziesmas. Tajās visvairāk par kāzām. Viņa godos gājusi par saimnieci.
Indra Čekstere atklāj dažas Mīļmātes dzīves gudrības, ārstniecības augi daudz nav minēti, kaut viņa tos izmantoja: *Spēcināt atmiņu var, ja ik rītu pieri, pavēderi, acis, pakausi mazgā ar prišu, svaigu ūdeni. *Ja uz balli ejot, grib labi izdejoties, tad mute un rokas jānomazgā kumelīšu tējā, jo tām ir pievilkšanās spēks. *Pīlādžu ziedu tēja jādzer, kad ir klepus un kakla iekaisums. *Ūdensroze, kas aug lēnās upēs un ezeros, der pret zobu sāpēm. Ja sakni izkaltē un samaļ, līgava to liek zem sliekšņa pret sliktām runām. *Paegļu eļļa der pret ausu sāpēm. *Ja rausta žagas vajag sacīt: “Vesela sirsnīna, kas mani piemin. Ja par labu – paldies, ja par ļaunu – turi pats.” *Čūsku satiekot, jāsaka: “Kula, kula, tev pieder purvi, meži, man tā platā tēvu zeme. Tev būs bīties no cilvēka pakrēšļa, no vērša jūga, no kārkla ilkss, tā Dieva tēva, svēta gara.” Un trīsreiz met krustu. Vai arī: “Lielas odzes, mazas odzes, visas kāpj krūmā”, un trīsreiz jāmet krusts. *Pret zobu sāpēm saka: “Nostājies kā jūrā vilnis.” *Pret kaulu sāpēm: ” Iznīksti, izdilsti kā vienas dienas garums, kā vecs Mēness, kā zvirgzda akmens caur žogu sviests.” *Par kucēnu jāmaksā ar sauju sāls, tad suns būs nikns, labs sargs. *Lai lampa gaiši degtu, pirmoreiz ieslēdzot, jāsmejas. Sarmīte Feldmane
Komentāri