Valsts zinātniskā institūta “BIOR” zivju audzētavas šogad Latvijas upēs un ezeros ielaidīs ap 14 miljoniem dažādu zivju sugu mazuļu un kāpuru. Ilggadēja un viena no ražīgākajām lašu un taimiņu audzētavām ir “Pelči” Kuldīgas novadā.
Atgriežas nārstot dzimtenē
Šajā pavasarī Ventā pie Zlēkām tika izlaisti 45 tūkstoši taimiņu un ap 3,5 tūkstošiem lašu mazuļu. Šobrīd mazās zivtiņas, visticamāk, jau sasniegušas jūru, lai tālāk dotos uz Atlantijas okeānu, bet, kad būs paaugušās, atgriezīsies nārstot upē, no kuras sākušas ceļojumu.
“Visiem mazuļiem, kurus ielaiž upē, ir nogriezta taukspura,” stāsta “Pelču” zivaudzētavas vadītājs un galvenais zivkopis Valdis Plaudis, “tas tādēļ, lai pēc tam var pateikt, kuras zivis ir mūsu ielaistās. Arī zinātniekiem monitoringā vieglāk.”
V. Plaudis pastāsta, ka kādreiz mazuļi izlaisti virs Ventas rumbas un zem vecā ķieģeļu tilta Kuldīgas tuvumā, bet pēdējos gados tas tiek darīts tālāk no licencētām makšķerēšanas vietām. Tādējādi mazāk problēmu gan vides sargiem, gan makšķerniekiem, ja uz āķa patrāpās kāds lasēns vai taimiņš. Šīs zivis zvejot aizliegts (izņemot atražošanas nolūkos), un par mazu 20 gramu smagu zivtiņu sods ir tāds pats kā par 20 kilogramu vērtu lomu.
“Pelčos” ar zivju resursu atražošanu nodarbojas jau kopš pagājušā gadsimta 30. gadu beigām. Laika gaitā mainījusies audzētavas piederība, bet pamatuzdevums saglabājies. “Pat kara laikā saprata, ka lasis ir mūsu nacionālā bagātība, un tā ir arī tagad,” teic V. Plaudis. “Tādu lašupju kā pie mums visā Eiropā ir maz. Salīdzinot ar Rietumeiropu, mūsu rīcība bijusi dabai draudzīga, upes ir tīras – lasis ir tīrības indikators. Interesanti, ka līdzenumiem, pakalniem, purviem bagātajā Latvijā lašveidīgie joprojām atgriežas nārstot. Turklāt arvien vairāk tie ir mūsu pašu audzētie laši un taimiņi, ko var atšķirt pēc nogrieztās taukspuras.”
Tie ir divus mēnešus veci laši – nemaz neizskatās pēc zivīm. Cikls ilgst pusgadu: oktobra beigās upē nozvejotās vaislas mammas noslauc, piecus sešus mēnešus ir ikru stadija, tad dzimst kāpuri, kas lēnām attīstās par mazuļiem.
Pēc valsts plāna
Zivju resursu papildināšana Latvijā tiek īstenota kopš 1885. gada, kad tika izveidots pirmais specializētais lašu kāpuru inkubators. Tagadējam zinātniskajam institūtam “BIOR” ir piecas valstij piederošas zivju mazuļu audzētavas (“Tome”, “Kārļi”, “Pelči”, “Brasla” un “Ķegums”), kuras nodarbojas ar zivju resursu papildināšanu publiskajos ūdeņos. “Pelči” galvenokārt bagātina Kurzemes upes un ezerus, un ne tikai ar lašveidīgajiem. Tiek audzēti arī zandarti, vēdzeles, līdakas, nēģu kāpuri, savulaik arī zuši, īstenojot valsts programmu “Zivju resursu mākslīgās atražošanas rīcības plāns”. Taču “Pelčos” mākslīgi pavairotās zivtiņas ir papildinājušas upju un ezeru krājumus arī Vidzemē un Latgalē.
V. Plaudis norāda, ka zivju mazuļu mākslīga audzēšana un ielaišana dabiskās ūdenstilpēs vajadzīga ne tikai konkrētās populācijas saglabāšanai un pavairošanai, bet arī tādēļ, lai saglabātu zivju resursu zivsaimnieciski ekspluatējamā stāvoklī. Līdz ar to atražošanas mērķis ir sabalansēt ūdenstilpēs zvejojamo vai makšķerējamo zivju skaitu. Zinātnieki veic monitoringu, un pēc tā vēlāk tiek izstrādāts valsts plāns.
“Nevar jau arī audzēt un laist dabiskajās ūdenstilpēs bez pamatojuma,” uzsver galvenais zivkopis. “Ir jāsaglabā līdzsvars: ja par daudz mazo zivtiņu, viņām pietrūkst barības, tās sāk karot un noēd viena otru. Lai neizjauktu dabisko balansu, izvairāmies no svešzemju sugu audzēšanas. Jārūpējas, lai netiktu izspiestas tradicionālās sugas, un nevajag lieki eksperimentēt. To var darīt privātās saimniecībās, bet ne publiskajos ūdeņos,” atzīmē V. Plaudis.
PADOMI
Kas jāņem vērā, iegādājoties zivju mazuļus
# Pirms zivju mazuļu iegādes dīķa saimniekam jānoskaidro, vai ūdenskrātuvē jau izveidojusies tiem labvēlīga vide.
# Jāņem vērā arī plēsēju klātbūtne. Ja ūdenskrātuve ir meža vidū un tajā tiks ielaistas sarkanās orfas, plēsēji tās momentā izķers.
# Noteikti jāapsver ūdens temperatūra vasarā: ja ūdenstilpe sekla, ūdens ātri sasils un forelēm nebūs piemērots. Tās var turēt, ja ir pietiekama platība, avoti un caurtece.
# Jāmeklē Pārtikas un veterinārajā dienestā (PVD) reģistrēta audzētava.
# Pavasarī visbiežāk dīķos laiž karpiņas un forelītes. Rudenī tiek laisti vēdzeļu un zandartu mazuļi. Cilvēki parasti vēlas zivis ielaist pavasarī, jo nav pārliecināti, vai tās pārziemos.
# Novērtējot mazuļus, pircējam jāpaļaujas uz izjūtām: ja zivis izskatās veselīgas, tām nav acīmredzamu traumu vai parazītu, viss kārtībā.
# Vislabāk, ja mazuļus uz jauno mājvietu nogādā audzētājs pats. Braucot pēc zivīm, noteikti vajadzīgs piemērots trauks.
# Ja speciālo audzētavas maisu piepilda ar skābekli, zivis var vest 2–3 stundas. Ja ir vienkārša transportkanna, karpas var vest stundu, ne ilgāk.
# Kad zivis atvestas, jāizmēra ūdens temperatūra transportēšanas traukā un dīķī. Mazuļiem starpība nedrīkst būt lielāka par diviem trim grādiem, gadu vecām karpām – trīs grādi.
# Zivis pēc dzīvesvietas maiņas uzreiz noteikti neēdīs, jo tām ir stress. Jābaro pēc pāris dienām. Audzētājam jāpajautā, ar ko zivtiņas barotas iepriekš. Būtu labi sākumā dot to pašu barību un mainīt pakāpeniski.
Avots: Pelču zivaudzētavas veterinārārste Olga Revina
Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda atbalstu.
Komentāri