Trešdiena, 3. jūlijs
Vārda dienas: Benita, Everita, Verita, Emerita

Mīlestība un saskaņa

Iveta Rozentāle
06:35
23.05.2020
34
Daudzbernu Gimene Maijs Gaisaka 1

Saruna ar Lauri Ločmeli un Lieni Zīlīti-Ločmeli aizrit dārzā, kamēr tētis uz rokām saldā miedziņā aijā jaunāko meitiņu, nepilnus trīs mēnešus jauno Mari, bet vecākā māsa divgadīgā Līva un lielais brālis četrgadīgais Valts ir pārņemti ar spēlēm pagalmā, lai ik pa brīdim pieskrietu pie mammas, lai dalītos savos atklājumos un uz brīdi ieraustos mammas klēpī, radot īpašu, ģimenisku sajūtu.

Kā saka paši vecāki, ģimene ir komandas darbs, lai būtu stipra komanda, vienam otru jājūt, ­jāstiprina un jāiedrošina, jāapzinās katra stiprās puses un jādara tas, kas katram vislabāk padodas, pasakot arī paldies, tādējādi novērtējot otra rūpes par ģimeni. Arī sarunas laikā abi ieklausās viens otra teiktajā, papildina, runā vienā valodā. Mūsu saruna rada sajūtu par dārzu, kur katram ziedam atrasta visatbilstošākā vieta, lai tas augtu un krāšņi uzziedētu. Lai gan dārzā ielikts rūpīgs darbs, lai tas būtu tik skaists un harmonisks, rodas sajūta, ka tas dabiski tā veidojies.

Mājas ir tur, kur ir savējie

Ģimene pirms trim gadiem pārcēlās uz Cēsīm, jo Lauris te atrada darbu. Viņš ir projektu vadītājs – tāmētājs ražošanas uzņēmumā, bet Liene ir pilna laika mamma. Lienei ir pedagoģiskā izglītība, viņa par skolotāju vēlējās kļūt jau no mazotnes: “Mums pietiek ar to, ko nopelnu, Liene ar savām zināšanām, aizrautību un izdomu var būt kopā ar mūsu bērniem, katru dienu pilnveidojot radošas un attīstošas nodarbes, ieguldot mūsu bērnu attīstībā.” Liene piebilst: “Strādāt nenozīmē tikai pelnīt naudu. Reizēm ir jāizcīna iekšējā prāta cīņa, kamēr šo sajūtu pāraudz un tas tevi vairs neskar. Darbojoties ar saviem bērniem, es redzu ilgtermiņa rezultātu un man ir vēl lielāka vēlme iepazīt bērnu, redzēt viņa stiprās puses, tās attīstīt. Tā Valtiņam ļoti interesē ne tikai mašīnas, bet arī Visums, cilvēka uzbūve. Reizēm pirms darba veikšanas viņš teic, ka nesanāks, bet es iedrošinu darīt, ļaujot ieraudzīt savas spējas. Vēlos, lai bērniem ir pašapziņa, lai viņi ir ar savu viedokli, vērtējumu un redzējumu, ar savām vērtībām. Iedot bērnam to stabilo sajūtu ģimenē, stipro mugurkaulu, ko rada ģimenes atbalsts. Lai bērns, kļūstot lielāks un izdarot savas izvēles, balstītos ģimenes vērtībās. Lai bērni zinātu, lai vai kas, ģimenē ir tā siltā azote un miera osta. Tāpēc izvēle būt ar bērniem ir pareizā, jo varu dot viņiem nepieciešamo, mēs varam piepildīt viņu mīlestības krātuves. Laiks, kad bērni ir mazi, ir tik īss – Valtiņam jau ir četri gadi, bet Marei, kura tik tikko piedzima, tūlīt jau būs trīs mēneši.”

Lauris teic, ka viņam ģimene ir vieta, kur vari būt pats, ne no kā nebaidoties, kur ir emocionāla un fiziska drošība. Arī Lienei ir sajūta, ka ģimenē tevi pieņem visvairāk un tajā jūties vislabāk: “Ģimenē es jūtos kā mājās. Tāpēc manas mājas ir tur, kur ir mana ģimene.”
Lai arī bērni vēl ir mazi, viņiem augot, pamazām veidojas tradīcijas un paradumi. Interesanti tiek atzīmētas mazuļu jubilejas. Pirmo gadiņu svin tikai ģimenes lokā, bet pusotra gada jeb 18 mēnešu jubileju, ko dēvē par “mazajiem 18”, svin jau draugu lokā. Bērni mīļuprāt tiek iesaistīti kopīgos darbos, piemēram, veicot remontu, bērni palīdzēja noplēst tapetes, krāsoja, tāpat palīdz tētim skrūvēt un salabot, mammai gatavot ēst, arī cept picas, kūkas.

Ģimenei ir tuvs zaļais dzīves­veids, tāpēc labprāt laiks tiek aizvadīts dabā. Un bērni jau no mazām dienām tiek mācīti dabai draudzīgā sadzīvē. Liene teic, ka ir ļoti laba sajūta, ja divgadīgs bērns jau māk sašķirot, saprast, ka banāna miza jāliek kompostā, papīri citā vietā un sadzīves atkritumi savā: “Tas ir ieguldījums nākotnei.”

Iepazinās jauni

Liene un Lauris vērtē, ka atslēga saskanīgai dzīvošanai ir iepazīšanās jaunībā, kad abiem bija 18, viņu personības pilnveidojās, jau kopā esot. Liene teic: “Ir ļoti svarīgi, kādas ir pāra attiecības vēl pirms bērnu piedzimšanas. Mēs apzināmies, ka attiecības ir darbs, kurās ieguldām, lai tās būtu tādas, kā vēlamies. Un tas nes augļus. Bieži viens otru saprotam un sadarbojamies pat bez vārdiem.”

Liene arī atzīst, ka emocijas, patīkamas un nepatīkamas, vajag izrunāt. Zināms, ne visi vīrieši ģimenē ir gatavi runāties, arī Lauris teic, ka attiecību sākumā nav bijis tas runātīgākais. Tomēr laika gaitā sapratis, ka savstarpēja izrunāšanās ir patiesi svarīga: “Redzēju, ka tas strādā, un novērtēju.” Pāris labprāt arī pārsteidz un iepriecina viens otru ikdienā, jo it kā nelielie sīkumi– mīļa zīmīte, īpaši servētas pusdienas -ir ļoti būtiski. Liene vērtē: “Mums ir svarīgas uzticības un cieņpilnas attiecības, tā arī bērni savstarpēji veido tādas. Ir tik silti dzirdēt, kad Valtiņš māsai prasa – kā es tev varu palīdzēt? Vai tev ir ērti? Mēs ticam, ka šo sirds gudrību attiecībās un bērnus audzinot mums dod Dievs.”

Liene labprāt ir kopā ne tikai ar bērniem, bet atrod laiku arī sev, savām interesēm. Viņa teic: “Tas ir iespējams, jo Lauris mani atbalsta, pats piedāvā atpūsties, izklaidēties. Arī es Lauri mudinu attīstīties, apgūt ko jaunu. Tāpat es plānoju savu laiku, izvirzot prioritātes. Cenšos arī sevi izvirzīt kā vienu no prioritātēm un paņemt mazās uzpildes piecminūtes, kad redzu tādu iespēju, jo zināms, ka no tukša trauka otram neko neiedosi. Cenšos ieraudzīt tos mierpilnos brīžus, kad abi lielie bērni forši kopā spēlējas, mazākā visus vēro un es varu uztaisīt kafijas tasi un izbaudīt mirkli ar sevi.”

Mājdzemdībās piedalās arī tētis

Lauris ir no tiem vīriešiem, kas ļoti labprāt iesaistās ģimenes dzīvē, turklāt viņš arī piedalījies visu bērniņu dzimšanā. Pirmais bērniņš dzima ģimenes dzemdībās slimnīcā, bet abas meitiņas jau mājdzemdībās. Lauris teic: “Ja esam kopā radījuši šo jauno dzīvību, tad man ir pašsaprotami piedzīvot bērniņa piedzimšanu, pārgriezt nabassaiti.” Liene teic, ka, atbalstot izvēli par mājdzemdībām, Lauris uzticējies viņas sajūtai: “Ceļš līdz mājdzemdībām – tas ir liels darbs. Ir jāpazīst sevi un arī cilvēks, kas pieņems dzemdības. Man visās grūtniecībās bija viena un tā pati ginekoloģe un vecmāte – cilvēki, kas bija iepazinuši mani un uz kuriem es varēju paļauties. Taču būtībā mājdzemdības nav stāsts par mani, bet par bērniņu, kurš dzimst, par sajūtu, kā viņam būs vislabāk.”

Lauris piebilst, ka viņiem nav nekādu iebildumu pret slimnīcām, taču pazīstami cilvēki bija piedzīvojuši mājdzemdības, tādēļ tās nebija lielais nezināmais. Draugu pieredze ļāva arī viņiem izvērtēt šādu iespēju un piedzīvot īpašo sajūtu.

Lepnums būt daudzbērnu ģimenei

Liene ievērojusi, ka, izejot ar visiem bērniem pastaigā, īpaši nesot jaunāko meitiņu slingā, nevis vedot ratos, cilvēki biežāk pievērš uzmanību, silti smaida vai mēdz teikt – vai, cik jūsu ir daudz. Lauris paguvis izbaudīt daudzbērnu ģimenes statusu, jo, dodot Lienei atpūtas brīdi, ar bērniem aizbraucis uz Līgatnes dabas takām, kur ieeja ģimenei izrādījusies bez maksas.

Liene teic, ka “būt mammai ir visaizraujošākais piedzīvojums, vissmagākais darbs un vislielākā laime. Gandrīz katru dienu balansēt starp amerikāņu kalniņu cienīgām emocijām un vislielākajām lejām un dziļumiem, līdz spiedzošākajam priekam un mirdzošākajām acīm. Lielākas laimes par ģimeni man nav. Daudzbērnu ģimene noteikti ir statuss, ar kuru lepoties”.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *


The reCAPTCHA verification period has expired. Please reload the page.

Saistītie raksti

Veido namiņu, kur vecļaudis jūtas labi

07:32
30.06.2024
68

Cēsu pilsētas pansionātam 12. jūlijā apritēs 30 gadi. Vairāk nekā pusi no šī laika sociālās aprūpes un rehabilitācijas iestādes direktore ir Inga Gunta Paegle. -Pansionātam ir 30 gadu jubileja. Kā tas šo gadu laikā mainījies? -Es kā šodien atceros 1994. gada 12. jūliju, kad pansionāts no Glūdas kalna Cēsīs ienāca šeit, Cīrulīšos. Glūdas kalnā istabiņās […]

Mērķis - cilvēkiem palīdzēt atgūt veselību, dzīvesprieku un enerģiju

10:24
27.06.2024
659

Saruna ar holistiskās medicīnas eksperti Ingrīdu Mergupi – Leitlandi -Jums ir interesants uzvārds. Tāds rets – Mergupe. -Manas saknes ir no Mālpils. Tur ir upe Mergupe, un šo uzvārdu nes arī mana dzimta. 1928. gadā vectētiņš Jānis Mergups lika pirmo akmeni dzimtas mājai. Un tā nu arī es izceļojos pa pasauli, apgūstot zināšanas, un vēlāk ar […]

Dzīve enerģētiski spēcīgā vietā – kalna galā

10:12
25.06.2024
275

“Jau četrdesmit gadus strādāju Krimuldas vidusskolā par skolotāju, esmu tur kopš skolas dibināšanas brīža. Man jau ir pensionāres statuss, bet darbu turpinu, pēc diviem gadiem gan došos pavisam pensijā,” tā par sevi stāsta Edīte Kanberga, saimniece Drabešu pagasta Kārļu “Eglainēs”. “Eglaines” ir arī viesu nams un atpūtas bāze, bet Jāņu laiku ģimene aizvada savā lokā. […]

Jāņuzāles klimata pārmaiņās

09:54
25.06.2024
52

Par ziedošām pirmsjāņu pļavām, par trejdeviņu ziedu vainadziņu un dabas norišu izpratni saruna ar zālāju biotopu eksperti Maiju Medni. -Jāņi klāt, brienam pļavās, lai no trejdeviņām puķītēm pītu vainadziņu. Vai to var izdarīt?    -Ar katru gadu to izdarīt ir aizvien grūtāk. Lielāka iespēja saplūkt trejdeviņas jāņuzāles ir bioloģiski vērtīgos zālājos, bet tādi Latvijā ir mazāk […]

Balto ceriņu smarža gadu desmitu garumā

06:30
19.06.2024
123

Dace un Alfrēds Jurciņi izstaigā dārzu. Puķes šopavasar steidzas ziedēt, arī rozes pie namdurvīm. Karstās dienās paēnu un spēku dod nelielā birzīte. “Dzīvojam šo dzīvi, kaut reizēm gadās dzelkšņi vai iekož asa nātre. Dzīvojam kopā jau 50 gadus. Visi saka, ka pamatā ir mīlestība, bet šis vārds tāds novalkājies, reizē dziļš un skan dvēselē. Visjaukāk […]

Maza vieta ar lielu sapni

06:13
17.06.2024
88

Pasaules latviešu mākslas centrs darbu Cēsīs sāka pirms desmit gadiem. To vada Čikāgā dzimušais Kārlis Kanderovskis, kurš jau vairākus gadus dzīvo Cēsīs. Mākslas centra galvenais mērķis ir veicināt mākslas vērtību saglabāšanu, ko radījuši Otrā pasaules kara laikā trimdā devušies latviešu mākslinieki, kā arī ārzemēs dzīvojošā jaunā paaudze. Centrs bez maksas ir atvērts ikvienam un darbojas, […]

Tautas balss

Pļauj, ka putekļi pa gaisu

10:12
02.07.2024
19
Priekulietis A. raksta:

“Priekuļu centrā pagājušajā nedēļā pašvaldība pļāva zāli, putekļi vien gāja pa gaisu. Zā­līte tik īsa un nīkulīga, ka tur nav, ko pļaut. Bet laikam jau noteiktie kvadrātmetri jāno­pļauj, citādi nesaņems naudu. Manuprāt, pļaušanu nevajadzētu organizēt pēc grafika, bet gan tad, kad tas nepieciešams,” pārdomās dalījās priekulietis A.

Zāļu ražotāji negodprātīgi

12:29
28.06.2024
18
Lasītāja raksta:

“Re nu! Eiropā ražotāji zāļu cenas valstīm nosaka slepeni, mazākās un nabadzīgākās valstis maksā vairāk. Tāpēc jau arī mums ir tik dārgi medikamenti un jauno zāļu maz. Te būtu gudri, ja, piemēram, Baltijas valstis vienotos un iepirktu vajadzīgo kopā. Bet varbūt jautājums jārisina Eiropas Savienības līmenī?” sprieda lasītāja.

Autobusu pieturā lietū un vējā

12:29
28.06.2024
59
Vilma raksta:

“Ikdienā diezgan bieži nākas ar autobusu braukt no Valmieras un Cēsu autoostas. Autobusa gaidīšanu abās pilsētās nevar salīdzināt. Valmierā nojume pasargā pasažierus no lietus un saules, Cēsīs pa bedrainu laukumu no stacijas ēkas var aizklunkurēt līdz pieturai, sēdēt uz soliņa, lai kādi laikapstākļi, un skatīties uz apdrupušo mūra sienu,” pārdomās dalījās Vilma un piebilda, ka […]

Pasaki, kas ir tavs draugs…

10:01
25.06.2024
26
Politikas vērotājs raksta:

“Kā gan Krievijas sabiedrība var nejusties pazemota, ja viņu valsts līderim jāslēdz vienošanās ar visu citu pasaules valstu ignorēto un nosodīto Ziemeļkoreju? Tas taču ir kauns, ka par sabiedroto jāizvēlas kas tāds!” pauda politikas vērotājs.

Vai tiešām ietaupīja

10:01
25.06.2024
22
Zaubēniete raksta:

“Zaubē vairs nav pagasta pārvaldes. Nezinu, cik daudz paš­valdība ietaupīja, bet cilvēkiem gan tagad grūtāk. Nav speciālista, kas var pastāstīt par visiem jautājumiem pagastā, par katru jāiet pie cita darbinieka. Kad bija pārvalde, bija tā kā drošāk, zināji, ka ir, uz kuru paļauties, arī kam prasīt atbildību,” pastāstīja zaubēniete.

Sludinājumi