Saruna ar Lauri Ločmeli un Lieni Zīlīti-Ločmeli aizrit dārzā, kamēr tētis uz rokām saldā miedziņā aijā jaunāko meitiņu, nepilnus trīs mēnešus jauno Mari, bet vecākā māsa divgadīgā Līva un lielais brālis četrgadīgais Valts ir pārņemti ar spēlēm pagalmā, lai ik pa brīdim pieskrietu pie mammas, lai dalītos savos atklājumos un uz brīdi ieraustos mammas klēpī, radot īpašu, ģimenisku sajūtu.
Kā saka paši vecāki, ģimene ir komandas darbs, lai būtu stipra komanda, vienam otru jājūt, jāstiprina un jāiedrošina, jāapzinās katra stiprās puses un jādara tas, kas katram vislabāk padodas, pasakot arī paldies, tādējādi novērtējot otra rūpes par ģimeni. Arī sarunas laikā abi ieklausās viens otra teiktajā, papildina, runā vienā valodā. Mūsu saruna rada sajūtu par dārzu, kur katram ziedam atrasta visatbilstošākā vieta, lai tas augtu un krāšņi uzziedētu. Lai gan dārzā ielikts rūpīgs darbs, lai tas būtu tik skaists un harmonisks, rodas sajūta, ka tas dabiski tā veidojies.
Mājas ir tur, kur ir savējie
Ģimene pirms trim gadiem pārcēlās uz Cēsīm, jo Lauris te atrada darbu. Viņš ir projektu vadītājs – tāmētājs ražošanas uzņēmumā, bet Liene ir pilna laika mamma. Lienei ir pedagoģiskā izglītība, viņa par skolotāju vēlējās kļūt jau no mazotnes: “Mums pietiek ar to, ko nopelnu, Liene ar savām zināšanām, aizrautību un izdomu var būt kopā ar mūsu bērniem, katru dienu pilnveidojot radošas un attīstošas nodarbes, ieguldot mūsu bērnu attīstībā.” Liene piebilst: “Strādāt nenozīmē tikai pelnīt naudu. Reizēm ir jāizcīna iekšējā prāta cīņa, kamēr šo sajūtu pāraudz un tas tevi vairs neskar. Darbojoties ar saviem bērniem, es redzu ilgtermiņa rezultātu un man ir vēl lielāka vēlme iepazīt bērnu, redzēt viņa stiprās puses, tās attīstīt. Tā Valtiņam ļoti interesē ne tikai mašīnas, bet arī Visums, cilvēka uzbūve. Reizēm pirms darba veikšanas viņš teic, ka nesanāks, bet es iedrošinu darīt, ļaujot ieraudzīt savas spējas. Vēlos, lai bērniem ir pašapziņa, lai viņi ir ar savu viedokli, vērtējumu un redzējumu, ar savām vērtībām. Iedot bērnam to stabilo sajūtu ģimenē, stipro mugurkaulu, ko rada ģimenes atbalsts. Lai bērns, kļūstot lielāks un izdarot savas izvēles, balstītos ģimenes vērtībās. Lai bērni zinātu, lai vai kas, ģimenē ir tā siltā azote un miera osta. Tāpēc izvēle būt ar bērniem ir pareizā, jo varu dot viņiem nepieciešamo, mēs varam piepildīt viņu mīlestības krātuves. Laiks, kad bērni ir mazi, ir tik īss – Valtiņam jau ir četri gadi, bet Marei, kura tik tikko piedzima, tūlīt jau būs trīs mēneši.”
Lauris teic, ka viņam ģimene ir vieta, kur vari būt pats, ne no kā nebaidoties, kur ir emocionāla un fiziska drošība. Arī Lienei ir sajūta, ka ģimenē tevi pieņem visvairāk un tajā jūties vislabāk: “Ģimenē es jūtos kā mājās. Tāpēc manas mājas ir tur, kur ir mana ģimene.”
Lai arī bērni vēl ir mazi, viņiem augot, pamazām veidojas tradīcijas un paradumi. Interesanti tiek atzīmētas mazuļu jubilejas. Pirmo gadiņu svin tikai ģimenes lokā, bet pusotra gada jeb 18 mēnešu jubileju, ko dēvē par “mazajiem 18”, svin jau draugu lokā. Bērni mīļuprāt tiek iesaistīti kopīgos darbos, piemēram, veicot remontu, bērni palīdzēja noplēst tapetes, krāsoja, tāpat palīdz tētim skrūvēt un salabot, mammai gatavot ēst, arī cept picas, kūkas.
Ģimenei ir tuvs zaļais dzīvesveids, tāpēc labprāt laiks tiek aizvadīts dabā. Un bērni jau no mazām dienām tiek mācīti dabai draudzīgā sadzīvē. Liene teic, ka ir ļoti laba sajūta, ja divgadīgs bērns jau māk sašķirot, saprast, ka banāna miza jāliek kompostā, papīri citā vietā un sadzīves atkritumi savā: “Tas ir ieguldījums nākotnei.”
Iepazinās jauni
Liene un Lauris vērtē, ka atslēga saskanīgai dzīvošanai ir iepazīšanās jaunībā, kad abiem bija 18, viņu personības pilnveidojās, jau kopā esot. Liene teic: “Ir ļoti svarīgi, kādas ir pāra attiecības vēl pirms bērnu piedzimšanas. Mēs apzināmies, ka attiecības ir darbs, kurās ieguldām, lai tās būtu tādas, kā vēlamies. Un tas nes augļus. Bieži viens otru saprotam un sadarbojamies pat bez vārdiem.”
Liene arī atzīst, ka emocijas, patīkamas un nepatīkamas, vajag izrunāt. Zināms, ne visi vīrieši ģimenē ir gatavi runāties, arī Lauris teic, ka attiecību sākumā nav bijis tas runātīgākais. Tomēr laika gaitā sapratis, ka savstarpēja izrunāšanās ir patiesi svarīga: “Redzēju, ka tas strādā, un novērtēju.” Pāris labprāt arī pārsteidz un iepriecina viens otru ikdienā, jo it kā nelielie sīkumi– mīļa zīmīte, īpaši servētas pusdienas -ir ļoti būtiski. Liene vērtē: “Mums ir svarīgas uzticības un cieņpilnas attiecības, tā arī bērni savstarpēji veido tādas. Ir tik silti dzirdēt, kad Valtiņš māsai prasa – kā es tev varu palīdzēt? Vai tev ir ērti? Mēs ticam, ka šo sirds gudrību attiecībās un bērnus audzinot mums dod Dievs.”
Liene labprāt ir kopā ne tikai ar bērniem, bet atrod laiku arī sev, savām interesēm. Viņa teic: “Tas ir iespējams, jo Lauris mani atbalsta, pats piedāvā atpūsties, izklaidēties. Arī es Lauri mudinu attīstīties, apgūt ko jaunu. Tāpat es plānoju savu laiku, izvirzot prioritātes. Cenšos arī sevi izvirzīt kā vienu no prioritātēm un paņemt mazās uzpildes piecminūtes, kad redzu tādu iespēju, jo zināms, ka no tukša trauka otram neko neiedosi. Cenšos ieraudzīt tos mierpilnos brīžus, kad abi lielie bērni forši kopā spēlējas, mazākā visus vēro un es varu uztaisīt kafijas tasi un izbaudīt mirkli ar sevi.”
Mājdzemdībās piedalās arī tētis
Lauris ir no tiem vīriešiem, kas ļoti labprāt iesaistās ģimenes dzīvē, turklāt viņš arī piedalījies visu bērniņu dzimšanā. Pirmais bērniņš dzima ģimenes dzemdībās slimnīcā, bet abas meitiņas jau mājdzemdībās. Lauris teic: “Ja esam kopā radījuši šo jauno dzīvību, tad man ir pašsaprotami piedzīvot bērniņa piedzimšanu, pārgriezt nabassaiti.” Liene teic, ka, atbalstot izvēli par mājdzemdībām, Lauris uzticējies viņas sajūtai: “Ceļš līdz mājdzemdībām – tas ir liels darbs. Ir jāpazīst sevi un arī cilvēks, kas pieņems dzemdības. Man visās grūtniecībās bija viena un tā pati ginekoloģe un vecmāte – cilvēki, kas bija iepazinuši mani un uz kuriem es varēju paļauties. Taču būtībā mājdzemdības nav stāsts par mani, bet par bērniņu, kurš dzimst, par sajūtu, kā viņam būs vislabāk.”
Lauris piebilst, ka viņiem nav nekādu iebildumu pret slimnīcām, taču pazīstami cilvēki bija piedzīvojuši mājdzemdības, tādēļ tās nebija lielais nezināmais. Draugu pieredze ļāva arī viņiem izvērtēt šādu iespēju un piedzīvot īpašo sajūtu.
Lepnums būt daudzbērnu ģimenei
Liene ievērojusi, ka, izejot ar visiem bērniem pastaigā, īpaši nesot jaunāko meitiņu slingā, nevis vedot ratos, cilvēki biežāk pievērš uzmanību, silti smaida vai mēdz teikt – vai, cik jūsu ir daudz. Lauris paguvis izbaudīt daudzbērnu ģimenes statusu, jo, dodot Lienei atpūtas brīdi, ar bērniem aizbraucis uz Līgatnes dabas takām, kur ieeja ģimenei izrādījusies bez maksas.
Liene teic, ka “būt mammai ir visaizraujošākais piedzīvojums, vissmagākais darbs un vislielākā laime. Gandrīz katru dienu balansēt starp amerikāņu kalniņu cienīgām emocijām un vislielākajām lejām un dziļumiem, līdz spiedzošākajam priekam un mirdzošākajām acīm. Lielākas laimes par ģimeni man nav. Daudzbērnu ģimene noteikti ir statuss, ar kuru lepoties”.
Komentāri