Pēc gandrīz septiņu gadu mīlošas draudzības Evitas Vāpas un Arta Ūdra ģimenē pieteicās bērniņš. Evita atzīst – viņas saspringtais dzīves skrējiens uz mirkli tika piebremzēts. Meitiņa, kaut gan mēnesi pirms ārstu noteiktā datuma, piedzima vesela un jau vairāk nekā četrus mēnešus ik dienas priecē vecākus ar smaidu.
Evita un Artis ieskatījās viens otrā, sāka draudzēties un dzīvot kopā. “Viss notika ļoti harmoniski un ātri,” teic Evita. Šobrīd pāris četrus gadus dzīvo dažu kilometru attālumā no Cēsīm – Līvos.
Artis strādā firmā, kas apkalpo zemnieku saimniecības, bet Evita ir deju pedagoģe, kuras iecerēs bija noteikti karjeras mērķi. Ģimenes pieaugumu pāris bija plānojis, un mazais pieteicās tad, kad tam bija jānotiek. “Es skrēju uz visām četrām debess pusēm. Vienā brīdī sapratu, ja nemāku savā dzīvē ieturēt pauzi un apstāties, tad uzrodas kāds mazs brīnumiņš, kurš manus plānus sagriež ar kājām gaisā,” smaidot teic Evita.
Uz jautājumu, kādas bija sajūtas, kad uzzinājusi, ka gaida bērniņu, Evita stāsta: “Man bija nojauta, jo ikdienišķās smaržas šķita dīvainas. Veicu grūtniecības testu, un bija patīkams pārsteigums. Pēc tam bija sajūta, ka visu laiku ir jāpriecājas un jābauda bērniņa gaidīšanas laiks. Staigāju un staroju, jo zināju, ka zem sirsniņas aug bērniņš, kurš ir mans un drauga lolojums – daļiņa no mums abiem.”
Sākotnēji savus jaunumus Evita un Artis izstāstījuši tikai tuvākajiem – vecākiem. Kad Evitas vēders audzis lielāks, par gaidāmo ģimenes pieaugumu uzzinājuši arī pārējie radinieki un paziņas.
“Pirmajā reizē, kad ultrasonogrāfijā ieraudzīju mazu dzīvībiņu, raudāju. Es gaidīju katru reizi, kad būs iespēja redzēt viņu ekrānā, jo vēlējāmies zināt bērna dzimumu. Dzīvesbiedrs juta un uzreiz pateica, ka būs meitiņa,” atminas Evita.
Bērniņa gaidīšanas laiku jaunā māmiņa ir baudījusi. Kaut gan līdz pēdējam brīdim Evita ir pasniegusi deju nodarbības, viņa apzinājās, ka ar pilnu jaudu vairs nevar izpildīt visas ierastās kustības. “Es strādāju vairāk vakaros, bet meitai patika naktīs organizēt sev ballīti un izkustēties manā vēderā,” ar smaidu sejā stāsta Evita.
Evita apmeklējusi tikai vienu grūtniecēm organizēto nodarbību par bērnu drošību, pārējo nepieciešamo uzzinājusi no savas jaunākās māsas, kurai ir trīsgadīga meitiņa, un Arta tuviniekiem. “Mani un dzīvesbiedra ģimenes locekļi, kurus kopā es varētu dēvēt par savu lielo ģimeni, deva padomus un stāstīja, piemēram, kam būtu jāatrodas dzemdību somas saturā, un citas svarīgas nianses,” teic jaunā māmiņa, papildinot: “Kaut gan kovida laiks ierobežoja iespējas iegādāties preces jaundzimušajiem, soma tika sakravāta laikus.”
Visiedrošinošākie Evitai gaidību laikā bijuši māsas teiktie vārdi: “Mātišķās jūtas vienkārši parādīsies, un tu zināsi, ko attiecīgajā situācijā darīt.”
Kaut gan Evita bija pieradusi ikdienā būt aktīva, brīdī, kad aizgājusi pirmsdzemdību atvaļinājumā, ierasto darbošanos samazinājusi. Jo vēders audzis lielāks, jo grūtāk bijis uzkāpt daudzdzīvokļa mājas otrajā stāvā.
Plānotais meitiņas ierašanās laiks bija janvāra beigas, februāra sākums, tomēr viss notika nedaudz ātrāk. Vēl Vecgada izskaņā Evita devusies vienā no pēdējām vizītēm pie daktera, kurš secināja, ka māmiņai ir pārāk augsts asinsspiediens. “Es dzēru zāles, bet tās man diemžēl nepalīdzēja. Sāka tūkt un sāpēt kājas, pēc tam arī rokas un seja,” savu veselības stāvokli atminas Evita. Papildinot sacīto, viņa stāsta: “Pēc gadu mijas atkal devos pie daktera, viņš drošības apsvērumu dēļ nosūtīja mani uz slimnīcu. Tobrīd tas man bija liels pārdzīvojums un stress, jo bērnam būtu jādzimst tikai pēc mēneša. Es sevi mierināju, lai mazais vēderā nejustu, ka kaut kas nav kārtībā.”
Kad Evita ieradusies Vidzemes slimnīcā, viņai nebija ne jausmas, kas tālāk notiks. “Ginekoloģijas nodaļā diennakti mani novēroja. Tā kā mazā meitene vēderā sāka spiest man uz nierēm, bija jātaisa operācija. Biju ļoti sabijusies, jo biju plānojusi dabiskas dzemdības. Es vainoju sevi un pārdzīvoju, jo nekādi nevarēju ietekmēt notikumu gaitu. Man iedeva baldriānus, ar drebošu sirdi aizgāju gulēt,” par emocijām stāsta Evita.
Nākamajā rītā, 8.janvārī, plkst.8.46 ar ķeizargriezienu piedzima Evitas un Arta mazais brīnumiņš – Selīna. Meitiņa bija tikai 2,566 kg smaga un 47 cm gara. “Viņa piedzima tik maziņa, sagādātās drēbes bija par lielu. Pirmo dienu viņu baroja ar piena maisījumu. Meitiņa izskatījās ļoti trausla,” atminas Evita.
Par savām sajūtām, pirmo reizi turot rokās meitiņu, Evita atklāj: “Šķiet, tas noticis pavisam nesen. Spilgti palicis atmiņā Selīnas pirmais kliedziens. Bija prieks un laime bērniņu samīļot un sabučot. Bučoju tik ilgi, kamēr man neņēma viņu nost.”
Vidzemes slimnīcā tajā dienā piedzima četri bērniņi. “Izvēlējos braukt tieši uz Valmieru, jo tur atrodas intensīvā nodaļa pirms laika dzimušajiem bērniņiem,” atklāj Evita.
Gandrīz divas nedēļas abas dāmas pavadījušas slimnīcā, nesatiekot savus tuviniekus, jo Selīna nepieņēmās svarā. “Tas laiks bija emocionāli grūts. Kad medmāsa izgāja no istabas, es raudāju. Runāju ar meitu un teicu, ka mums jāpieņemas svarā, jo mājās gaida tētis. Ne dzīvesbiedrs, ne viens cits nevarēja pie mums nākt ciemos. Arī pati nedrīkstēju nekur doties,” pārdzīvojumus lasītājiem atklāj Selīnas māmiņa.
Kad bija manāms progress meitiņas svara pieaugumā, abas dāmas varēja doties mājup. “Todien ārā bija liels sals, vairāk nekā mīnus desmit grādu, viss bija labi, jo tētis beidzot bija mums blakus. Tā bija neaprakstāma laime redzēt meitiņu kopā ar tēvu un būt visiem savās mājās. Kopā ar dzīvesbiedru sēdējām un vērojām, un priecājāmies par bērnu, kurš ir radies no mūsu lielās mīlestības,” ar smaidu sejā teic Evita.
Šobrīd dienas visiem trijiem kopā aizrit mierīgi un harmoniski. Evita ar meitu pēc iespējas vairāk laika pavada svaigā gaisā, jo pirms laika dzimušajiem bērniņiem tas esot ļoti nozīmīgs faktors. Ik pēc trīs stundām mazā meitiņa tiek barota. “Pirmo mēnesi baroju Selīnu ar savu pienu un maisījumu, bet pēc tam no visiem pārdzīvojumiem mātes piens man pazuda,” atklāj jaunā māmiņa.
Kaut gan ikdienā dāmas ik brīdi ir kopā, nedēļas nogalēs tēvs ar meitu dodas pastaigās divatā. “Tā ir dīvaina sajūta, jo pēkšņi ir tāds tukšums, nezinu, kā šo laiku piepildīt. Ir dīvaini, bet iesaku ikvienai māmiņai atrast un veltīt laiku tikai sev. Tas ir vērtīgi un svētīgi,” iesaka Selīnas māmiņa.
Evita uz dzīvi raugās nedaudz citādāk kā pirms Selīnas ierašanās ģimenē. “Ir mainījušās dzīves vērtības, un šobrīd dienas tiek pielāgotas meitiņas vajadzībām. Dzīve kļuvusi daudz vērtīgāka, jo esmu atstājusi daļu no sevis šajā pasaulē,” sarunas nobeigumā stāsta Selīnas māmiņa Evita.
Komentāri