Laikā, kad gaidām ziemu, arī ēdienkarte ir pamainījusies. Vairāk kārojas gaļa un pie tās noteikti mārrutkus – stiprus, garšīgus un veselīgus. Iveta un Kaspars Baloži Stalbes pagastā audzē un gatavo mārrutkus. Tos novērtējuši ne tikai vietējie, iepazinuši arī citviet Latvijā.
Garšo, kā mājas saimnieces gatavoti
“Pirms tam audzējām kartupeļus, tiem vairs nebija noieta. Draugi ieteica, ka izdevīgi audzēt mārrutkus. Iestādījām, aizvedām pārdot saknes, sapratām, ka nekāds bizness neiznāk, jo pusi svara norēķina nost par zemēm, sīkajām saknītēm,” stāsta Kaspars, bet Iveta piebilst: “Tā arī sākām malt paši. Izejvielu nedrīkst pārdot, ja pats vari pārstrādāt. Kāpēc ievest, ja mākam izaudzēt un gatavot garšīgu produktu.” Tika meklēta īstā recepte. Savulaik Straupē bija mārrutku cehs, padomu neliedza bijušie darbinieki. Palīdzēja un kādus sīkumus izstāstīja tie, kuri sev mājās gatavo mārrutkus. “Neizmantojam mākslīgos konservantus, tikai sāli, cukuru, nedaudz etiķa. Cilvēki to novērtē. Daudzi uzreiz teica, ka garšo, kā mājās gatavoti. Tāpēc arī “Mājas mārrutki”. Uz etiķetes ir mājas siluets,” pastāsta Iveta un piebilst, ka apsvēruši arī citus nosaukumus, bet, ja jau gatavo mājās un garšo, kā mājās gatavoti, kāpēc gan saukt citādi.
“Mājas mārrutkus” pagaršoja viens, otrs, atsauksmes bija labas, kāpēc gan nepārdot. Tika nokārtotas nepieciešamās atļaujas, lai varētu tirgot. “Sākumā piedāvājām, tagad jau paši zvana, zina mūsu “Mājas mārrutkus”. Laiks ap gadu miju ir tas, kad mārrutkus ēd visvairāk. Jāspēj tikai gatavot,” ar gandarījumu, ka darbs tiek novērtēts, saka Iveta.
Vajag bagātīgu augsni, bet uzglabāt viegli
Uzsākot ko jaunu un reizē it kā zināmu, jārēķinās, ka pieredze krājas gadiem. Ne katrs gatavs atklāt sīkumus, par kuriem pārliecinājies praksē. “Divus gadus pēc kārtas vienā laukā stādīt nevajag, jo mārrutki ļoti izmanto visu, kas ir zemē. Tiem vajag auglīgu augsni. Mēslojam tikai ar kūtsmēsliem un vircu. Katru pavasari stādām no jauna, vecie augi pārstrādei nav tik kvalitatīvi. Lai cik cītīgi lauku noraktu, tomēr kāda saknīte paliek un mārrutki aug, jādomā, ko sēt, lai tos nomāktu, ielabotu augsni,” stāsta Kaspars.
Saimniecībā mārrutki tiek audzēti līdz 0,4 hektāru platībā. Ik rudeni saimnieki novāc ap trīs tonnām sakņu. Rudenī norok pusi tīruma, saliek pagrabā glabāšanai, pārējo pavasarī, vēl nedaudz arī vasarā. “Zemē tie vienmēr ir svaigi,” uzsver Iveta. Tika izmēģināts saknes uzglabāt kaudzēs uz lauka, bet ziemā, ja lielāks sals, ne vienmēr var tikt klāt.
Palielināt mārrutku stādījumus saimnieki pagaidām nedomā. “Nav jau māka izaudzēt un saražot, bet vajag pārdot. Uz Rīgu divas kastītes nevedīšu, tas neatmaksājas. Meklējam dažādas iespējas, paši uz tirdziņiem gan nebraucam,” teic Kaspars, bet Iveta piebilst: “Arī interneta iespējas neizmantojam, pircēji uzzina cits no cita. Šķita, ka vasarā gan mārrutkus nepirks, bet pieprasījums tomēr ir, kaut mazāks. Cik varam, tik saražojam un pārdodam. Ja palielinātu apjomu, paši vien galā netiktu, jo abi strādājam arī algotu darbu.”
Gādā tehniku un plāno nākotni
Vispiņķerīgākais darbs ir mārrutku sakņu tīrīšana. Katra saknīte tiek rūpīgi nokasīta un tad samalta. “Esam salauzuši vairākas gaļas maļamās mašīnas, mēģinot samalt cieto sakni. Kaut skaitās profesionāls maļamais, mārrutkiem tas neder. Beidzot pēc draugu ieteikuma iegādājāmies Baltkrievijā ražotu, kalpo divus gadus, tikai kādas detaļas jāpamaina,” atklāj Kaspars un piebilst, ka nu laiks gādāt jaudīgāku maļamo mašīnu.
“Ar kartupeļu racēju norakt nevar, jo saknes dziļākas. Nācās uzlabot. Tagad cita rakšana. Arī par mārrutku stādāmo jādomā, jo ne visam var kaut ko pielāgot,” stāsta Kaspars. Viņš pats izdomā, pārliecinās, kā ērtāk strādāt, kas mārrutku audzēšanai der, kas ne.
“Ja gribi kaut ko darīt, jāiet uz priekšu,” pārliecināts stalbēnietis. Domājot par mārrutku audzēšanas un pārstrādes tālāku attīstību, saimnieki piedalījās pašvaldības grantu konkursā un ieguva finansiālu atbalstu. Iegādāts mārrutku rokamais, mazgājamā iekārta un ledusskapis.
Kaspars atklāj, ka nopietni tiek apsvērta ražotnes celtniecība, jo mārrutku pārstrādei atvēlētā telpa kļūst par mazu un strādāšana nav ērta. “Jādomā, kā izmantot sīkās saknītes, arī mārrutku lapas. Esam pamēģinājuši mārrutkus ar piedevām, receptes jāpilnveido, jāvērtē. Visu laiku mācāmies,” atklāj Iveta. Kaspars pastāsta, ka draugi no Dānijas atveduši mārrutkus, daudz stiprākus. “Būtu jāaizbrauc paskatīties, ko un kā audzē. Jāpamēģina, vai aug arī pie mums. Gaumes ir dažādas,” pārdomās dalās Kaspars.
Iveta un Kaspars atzīst, ka tuvākajā apkārtnē mārrutkus tik lielā platībā neviens neaudzē. Tirdziņos mājražotāji piedāvā pašu gatavotus, bet tie audzēti nelielās platībās un gatavoti vien kā papildinājums pārējai produkcijai. Lielie pārstrādāji izejvielas iepērk ārzemēs, tā izdevīgāk. “Veikalos mārrutki nav lēti, jo tirgotājs uzliek augstu uzcenojumu. Mums ne tikai jāizaudzē, jāpārstrādā, jāpērk burciņas, vāciņi, etiķetes, par elektrību jāmaksā, ieguldām arī lielu roku darbu,” atgādina Kaspars, bet Iveta uzsver: “Sākuši esam, jāturpina.”
UZZIŅAI
Mārrutki ir daudzgadīgi augi, kuri pieder pie kāpostu dzimtas. To dzimtene ir Vidusjūras zemes. Vēlāk mārrutki kļuva populāri Krievijā, kur tos izmantoja kā maģisku produktu un kā elementu kāzu rituālos. Praktisks pielietojums radās ne tikai mārrutka saknei, kas šodien tiek izmantota kā garšviela, bet arī lapām. Mārrutkos ir daudz B grupas, C, E un PP vitamīnu, tajos ir arī daudz kālija, kalcija, magnija, sēra un selēna. Bet askorbīnskābes koncentrācijas ziņā mārrutki pārspēj pat citronus un upenes. Mārrutks gan uzlabo ēdiena garšu, gan veicina gremošanu. To kā ēdiena piedevu un ārstniecības augu izmantojuši jau mūsu senči.
Komentāri