Raugoties no dažādiem skatpunktiem, Liepājas ezeru var uzskatīt par vienu no neparastākajiem Latvijā. Savienojoties ar vairākām upēm un jūru, tas nodrošina bagātīgus zivju resursus, kas makšķerniekus piesaista cauru gadu. Tāpat ezers ir īpašs ar to, ka tas iekļauts aizsargājamo teritoriju tīklā “Natura 2000”. Liepājas ezerā ligzdo vairāk nekā 100 putnu sugu, kā arī sastopamas ap 40 retu un aizsargājamu augu sugas, taču jau vismaz 20 gadus arvien lielāku satraukumu rada ezera straujā aizaugšana. Ir versijas, kā ar to cīnīties, taču pamatā visi iespējamie paņēmieni atduras pret finansējumu, kura šādam mērķim trūkst.
Pietrūkst laika un resursu
To, ka Liepājas ezers visai straujā tempā aizaug, pamanījuši ne tikai daudzie makšķernieki, bet arī biedrības “Liepājas ezeri” izpilddirektors un ihtiologs Ēvalds Urtāns. Viņš stāsta: “Iespēju robežās darām visu, kas mūsu spēkos, lai izpļautu aizaugušās ezera teritorijas. Īpaši jau dienviddaļā, kas ir svarīgi, lai būtu regulāra ūdens caurtece, piemēram, pie Bārtas ietekas. Kopumā šogad esam izpļāvuši kādus 300 hektārus. Tiek attīrīts arī ezera kuģošanas ceļš, un palīdzam atsevišķiem laivu kooperatīviem, kuriem ir apgrūtināta izbraukšana. Tāpat kā pērn, arī šogad septembrī un oktobrī plānojam pļaut piekrasti Vaiņodes ielas galā. Pagājušajā gadā sešas tonnas ūdenszāļu no šīs vietas nogādājām Liepājas “RAS”.”
Ē. Urtāns gan neslēpj, ka ar pļaušanu pašreizējos apjomos esot par maz, jo katru gadu Liepājas ezeram pienākot klāt kāda mazāka vai lielāka pilnībā aizaugusi platība. Tā tas notiekot arī citur, piemēram, Burtnieku ezerā. “Iespējams, ezera aizaugšanu veicina no attīrīšanas iekārtām ūdenī nonākušais fosfors un slāpeklis, varbūt lietusgāžu laikā no laukiem minerālmēsli skalojas ūdenī. Tas gan ir tikai pieņēmums, apgalvot to nevaru. Turklāt pirms kāda laika tika veiktas analīzes, kas manu pieņēmumu neapstiprināja,” pastāsta Ē. Urtāns, piebilstot, ka šādu varbūtību tik un tā izslēgt nevar. Viņaprāt, savu ietekmi atstājusi arī koku izciršana upju krastos. “Gruntsūdens līmenis pazeminās, ūdens vienkārši iztvaiko gaisā. Ja apkārt augtu mežs, tad būtu citādāk. Par kādu ūdens caurteci saistībā ar upju ietekām varam runāt, ja tās aizaug. Piemēram, pie Bārtas upes ir izveidojies dažādu sanesu valnis, bet Otaņķē ūdens plūsma ir palikusi pavisam neliela.”
Ezera aizaugšanas dēļ ir samazinājušās arī makšķerēšanas un zvejas iespējas, rodas savstarpēji pārmetumi. Nepieciešams pamatīgs darbs ar vairāku traktoru iesaisti gan pļaušanā, gan zāļu aizvākšanā. “Pašlaik mums ir viens traktors, un tas pats jau 16 gadus kalpo. Jauna tehnika maksā milzu naudu, kuras biedrībai nav. Ja nebūtu šī traktora un nevarētu pļaut Nīcas novada Otaņķu pusē, tad tur jau būtu mūžamežs,” saka Ē. Urtāns.
Runājot par īpaši aizsargājamo teritoriju “Natura 2000”, biedrības pārstāvis stāsta, ka šī platība laika gaitā palielinājusies un līdz ar to ierobežo pļaušanu. “Mēs nevaram nepakļauties noteikumiem, ka atsevišķās vietās pļaušana atļauta tikai no 1. augusta. Taču līdz tam brīdim jau sēklas no doņiem ir izbirušas, un ezera aizaugšanas process turpinās,” skaidro Ē. Urtāns.
Ne viss gan šajā sakarā esot tik drūmos toņos krāsojams, jo, pēc Ē. Urtāna teiktā, šis bijis viens no retajiem gadiem, kad aizaugums ezerā bijis salīdzinoši neliels. “Droši vien tas ir vētrām un vējiem bagātās ziemas nopelns, kas norāva daļu no mazajām ūdens aļģēm, kas aug uz ezera grunts, un izmeta tās krastā. Tāpat vēl jūlijā novēroju, ka ezera dienvidu galā nezināmu iemeslu dēļ meldri bija diezgan pašķidri. Doņi mētājās pa ezera vidu, un to saknes bija nopuvušas,” atceras Ē. Urtāns. Tiesa, tas gan bijis īslaicīgi, jo pēc mēneša tās vietas jau atkal bija aizaugušas.
Kopumā raksturojot situāciju Liepājas ezerā, ihtiologs saka, ka kritiska situācija ir ezera dienvidu galā pie Bārtas ietekas, labāka – Atteku salas apkārtnē.
“Baltās puķītes” skatīties nebrauc
Makšķerēšanas entuziasts Andrejs Ivļijevs, kurš Liepājas ezeru izbraukājis krustu šķērsu, pirms mēneša devies ar kajaku uz Reiņu galu un bijis nepatīkami pārsteigts: “Tā saucamo peldošo salu sanesumu un smalkās zāles dēļ copmaņiem tik iecienītā vieta bija praktiski nepieejama. Tāda pati situācija ir ap Golodova dambi, kur ūdenszāles neļauj ne spiningot, ne arī baudīt pludiņmakšķerēšanu. Tur dambja tuvumā ir padziļinājums, taču pat tas aizsists ar zāli. Iespējams, tas kaut kādā veidā saistīts ar to, ka pēdējos divos gados nav bijusi kārtīga ziema. Ezers viennozīmīgi aizaug, vasarā tajā lielās platībās veidojas zāļu paklāji.”
Makšķernieks gan pieļauj, ka tā varētu būt visu lagūnas tipa ezeru realitāte, proti, tie laika gaitā dabīgā ceļā aizaug un pārpurvojas. “Makšķernieka viedoklis jau vienmēr būs tāds, ka ezers par seklu, pārāk aizaudzis, zivju par maz utt., bet patiesībā Liepājas ezerā zivju ir daudz,” teic A. Ivļijevs.
“Es ļoti labi saprotu, ka pašvaldības nav noteicējas par Liepājas ezera aizsargājamo teritoriju un arī dabas vērtības ir jāsaglabā, taču, no tūrisma skatpunkta raugoties, būtu jāattīsta ezera infrastruktūra un jāmazina ierobežojumi, kas attiecas uz putnu un augu sargāšanu. Viens otrs jau pasmejas par “baltajām puķītēm”. Ne jau tās cilvēki šeit brauc skatīties. Ir jāatrod kompromiss, kas apmierinās arī makšķerniekus, laivotājus un citus atpūtas baudītājus pie un uz ūdeņiem.”
Putni un augi vispirms
Dabas aizsardzības pārvaldes Kurzemes reģionālās administrācijas vadītāja Dace Sāmīte saka: “Ir jāsaprot, ka dabas liegums izveidots, lai Liepājas ezeru saglabātu kā lagūnas tipa ezeru, kas ir svarīgs putniem. Tikpat būtiski ir ezera krastā esošie zālāji, pļavas. Dažas ar savu iesāļo augsni ir bagātīgas ar vērtīgām augu un gliemežu sugām. Bieži vien sabiedrību vairāk interesē materiālā puse, proti, ko var iebāzt mutē, bet zivju aizsardzībai ezerā liegums nav izveidots.
Ilgākā laikā izveidojusies polderu sistēma. Cilvēks uzņēmies rūpi, ka viņš sāks regulēt ūdenslīmeni ezerā, regulēs upes caurteces. Tādējādi tiek veicināta Liepājas ezera seklūdens daļas aizaugšana ar dažādiem ūdensaugiem. Galvenokārt tas notiek tādēļ, ka fosfora un slāpekļa savienojumi pa dažādiem ceļiem nonāk ezerā. Būtībā liela daļa, ko gāžam virsū lauksaimniecības zemēm, agrāk vai vēlāk nonāk ezerā. Tas pats attiecas uz ražotnēm, kā arī mežsaimniecisko darbību, piemēram, arī melnzemes nonākšana ezerā veicina aizaugšanu.”
D. Sāmīte piekrīt, ka Liepājas ezers būtiski mainās: “Ja Bārtas upes ietece ir sakārtota, tad izstrādātie projekti Otaņķes un Ālandes attīrīšanai palikuši nerealizēti trūkstošā finansējuma dēļ. Līdz ar to ir apgrūtināti zivju migrācijas ceļi. Nevar nepieminēt arī ziemu neesamību, kas noteikti atstāj savu iespaidu. Pavasarī ledus daļu niedres iznesa jūrā. Dažādiem faktoriem summējoties, esam nonākuši līdz šai situācijai. Iespējams, klimata pārmaiņu ietekmē būtu vērts papētīt, kā mainījusies putnu ligzdošana. Varbūt ir putnu sugas, kas sākušas ligzdot ātrāk nekā iepriekš. Tas ļautu mainīt pļaušanas termiņus Liepājas ezera regulējamās zonās.” Tiesa, pēc D. Sāmītes teiktā, arī šobrīd Ministru kabineta noteikumi neaizliedz pļaušanu pat stingrāk regulējamās zonās. Vienīgais, kas jāņem vērā, ka nedrīkst traucēt putnus ligzdošanas periodā. “Pašreizējais novērtējums ūdensputniem ir relatīvi stabils. Ligzdošanas vietu netrūkst, bet lielākie traucēkļi ir plēsēji, piemēram, Amerikas ūdele. Kopumā Liepājas ezerā sastopama 41 aizsargājama augu suga un 46 putnu sugas.”
Dabas aizsardzības plāns ir izstrādāts 2008. gadā, un tas būs aktuāls līdz 2023. gadam. “Izstrādājot šo plānu, notika sabiedriskā apspriešana un speciālisti vienojās par labāko risinājumu. Ja ir radušās kādas jaunas atziņas, pamatoti argumenti, ka pļaušana netraucēs putniem kādā citā laika posmā, tad dabas aizsardzības plānu pēc termiņa beigām var pārskatīt.”
Lielākā daļa cilvēku, kas pastaigājas gar Liepājas ezeru, parasti pamana tikai gulbjus un pīles, nemaz nenojaušot, ka šajā ūdenstilpē ligzdo vairāk nekā simt putnu sugu, tostarp īpaši aizsargājami putni, piemēram, mazais ormanītis, lielais un mazais dumpis, niedru lija, ragainais dūkuris u.c. Tāpat ezera piekrastē sastopami aizsargājami augi, kā jūrmalas miķelīte, zemeņu āboliņš u.c.
FOTO: Egons Zīverts
UZZIŅAI
Liepājas ezers
Dabas liegums no 1977. gada, ES nozīmes aizsargājama teritorija “Natura 2000”
Platība: 4643 hektāri
Dabas vērtības: Dabas lieguma teritorijas lielāko daļu aizņem Liepājas ezers, kas ir viens no lielākajiem un nozīmīgākajiem mezotrofajiem ezeriem ar iesāļiem ūdeņiem raksturīgām augu sugām. Sākotnēji teritorija tika veidota kā ornitoloģiskais liegums ligzdojošo un caurceļojošo putnu aizsardzībai. Ezerā ligzdo vairāk nekā simts putnu sugu. Konstatēti divi Eiropas Savienības aizsargājamie biotopi “3140 Ezeri ar mietturaļģu augāju” un “3150 Eitrofi ezeri ar iegrimušo ūdensaugu un peldaugu augāju”, kā arī ap 40 retu un aizsargājamu augu sugu. Ezera austrumu krastā ir vērtīgi pļavu biotopi, no kuriem lielākā nozīme ir molīniju pļavām un jūrmalas pļavu fragmentiem ar iesāļiem jūrmalas biotopiem raksturīgām augu sugām. Teritorija iekļauta starptautiskajā putniem nozīmīgo vietu sarakstā (IBA).
Administratīvais iedalījums: Liepājas pilsēta, Nīcas novada Nīcas un Otaņķu pagasts, Grobiņas novada Grobiņas pagasts.
Avots: Dabas aizsardzības pārvalde
Materiāls tapis ar Latvijas vides aizsardzības fonda atbalstu.
Komentāri