Ilona Muižniece un Rigonda Prūse kā allaž ir omulīgas, sarunā sprēgā asprātības. “Latviešiem vairs nepatīk rupjības, joki zem jostas vietas lielākajai daļai nav pieņemami,” saka Ilona, bet Rigonda uzsver, ka latvietis kļuvis gudrāks. “Viņam patīk pasmieties par politiku, par kaimiņiem un jauno, ko īsti nesaprot, bet visi runā,” paskaidro Rigonda.
Ilona un Rigonda ir ne tikai Vecpiebalgā pazīstamas pasākumu vadītājas. Vairāk gan abas pazīstamas kā Leontīne Bute un Mersedesa Benza, Pugačova un Vaikule vai Arodbiedrība un Marianna Okolokolaka…
Viss sākās 2006.gadā, novadu svētkos Taurenē. Vecpiebaldzēniem bija sevi skaisti jāparāda. Ilona un Rigonda dziedāja ansamblī, kultūras nama vadītāja viņas palūdza kaut ko parunāt. “Paskatījāmies, kur esam nokļuvušas, turpat pie avotiņa uz veikala čeka uzrakstījām scenāriju. Izdomājām, kā rīkoties, kā izlielīties, kā tik Vecpiebalgā nav, ka viss ir labāks un vairāk nekā citiem,” pastāsta Rigonda un atklāj, ka Ilona bija spicā lauku sieva, bet pati – tāda nekāda. Mugurā bijusi kleita ar kaķiem, galvā kultūras nama vienīgā zilā parūka.
“Nekad neesmu kautrējusies izskatīties slikti un būt smieklīga, ļauju par sevi pasmieties, atšķirībā no Rigondas,” saka Ilona, un Rigonda piebilst, ka vienmēr izskatoties slikti un tā nav problēma.
Pēc Piebalgas novada svētkiem abas aizvien biežāk aicināja vadīt dažādus pasākumus, pieteikt programmas. Galvenais noteikums – lai būtu smieklīgi. Pēc pāris gadiem jau kolektīvu draudzības koncertos Vecpiebalgā viesi gaidīja, kas nu atkal būs. Pamazām par Rigondu un Ilonu ieinteresējās arī kaimiņi un aicināja līksma gara uzturēšanai.
Šopavasar piekto reizi vecpiebaldzietes piedalījās vakara vadītāju festivālā Valmierā. Ilona pastāsta, ka vislielākais uztraukums ir par Dzintras Asares vadītās žūrijas komisijas vērtējumu. Katru vērtē, pasaka, kas nav labi, tā reizē ir kārtīga pieredzes skola. Gadījies, ka kādam kolēģim palūdz, lai uzstāšanos beidz. Šoreiz tēma bija “Dzīve kā pasakā”. Ilona bija raidījuma “Degpunktā” vadītāja, Rigonda žurnāliste. ““Degpunktā” taču dažam ir vakara pasaciņa, lai cik bēdīgi tas nebūtu,” bilst Ilona. Abas ir gandarītas, ka stingrā žūrija pirmoreiz nav izteikusi nevienu aizrādījumu.
Uzstāties publikas priekšā nav viegli. “Ir jālauž stereotips – kas tur – izej un runā. Tas ir liels darbs un uztraukums, vēl vajag tērpus, jāsagatavo rotaļas, kurās iesaistīt cilvēkus, kuri vēlas atpūsties. Patiesībā katram pasākumam veidojam savu programmu. Un katrā tiek ietverts tobrīd sabiedrībā aktuālais. Ja populārs ir “Dullais desmitnieks”, dziesmu šovi vai spēles – cilvēkiem nostrādā asociācijas un viņi zina, par ko ir stāsts. Mums bija par “UgunsGrēku”, ko neviens neskatās, bet visi visus varoņus zina. Pasākums bija vienas sērijas filmēšana,” ar pieredzēto dalās Ilona.
Daudzi ne tikai Vecpiebalgā pazīst Arodbiedrību un Mariannu Okolokolaku. Piekto gadu šīs Paula Putniņa radītās varones priecē, skarbi atgādina un māca dzīvot. “Par Okolokolaku prātā ienāca muzeju apvienības vadītājai Līvai Grudulei, lai vadītu ekskursijas tiem, kam mazāk interesē kultūrvēsture.Pauls Putniņš akceptēja šo tēlu un tekstu izmantošanu. Sākumā gan viņš neticēja, ka mēs visu domājam nopietni,” atceras Ilona.
Festivālā “Vecpiebalga atver durvis” nu jau tradīcija Mariannas Okolokolakas padomju retro auto brauciens, kas vēršas plašumā. “Nekad nebūtu domājusi pat visrožainākajos sapņos, ka tas kļūs par Latvijas mēroga pasākumu, ka atbrauks “Žigulis” no Liepājas, ka uz Okolokolakas profilu draugos.lv rakstīs no visas Latvijas un gribēs šo pasākumu iekļaut gada plānos,” stāsta Marianna alias Ilona. Abām sirsnīgā atmiņā, kā pirmajā reizē visi brauca garām Paula Putniņa mājai, viņš stāvēja ceļagalā, visus sagaidīja un pavadīja.
Vēl abām vecpiebaldzietēm tuva ir čigānos iešana kāzās. Tas pašu priekam. “Neejam pēc pīrāgiem un šņabja. Parasti sarunājam ar vedējiem, lai nav pārāk liels pārsteigums. Jaunajiem liekas, ka čigāni ir arhaismi, gribam par tiem atgādināt. Mums ir sagatavota arī skaidrojošā daļa, jo bija tā, ka ieejam kāzu zālē, visi brīnās, kas tie tādi. Tad stāstām, ka čigāni ģimenei nesīs laimi, labklājību. Nekad neejam bez dāvanas, kaut lielu kabaci aiznesam,” pastāsta Rigonda.
Sarunā abas vairākkārt uzsver, ka pats svarīgākais ir cienīt katra pasākuma ikvienu dalībnieku. “Vienalga, kā viņš uzvedas, tu nedrīksti cilvēku aizvainot, takta sajūtai ir jābūt, lai kādus pati plēs jokus. Tas ir jāmācās,” uzsver Ilona.
“Vairs dzeršana atpūtas vakaros nav aktuāla. Kādreiz bija bufetes, tagad arī to ir mazāk. Vakara vadītājus jau sauc, lai visi ātri nepiedzertos. Kamēr mēs esam, nav laika dzert, kas notiek pēc tam, nezinām,” ar smaidu saka Rigonda, un abas sirsnīgi apsmejas, ka tie, kuri viņas nepazīst, bieži brīnoties, kā tā var būt – joko, bet nedzer.
“Zinām daudz dziesmu un rotaļu. Vakara vadītājam jābūt ar oratora spējām, skaļu balsi, lai var uzsākt dziesmu. Jābūt psihologam, jāmāk darīt tā, lai katrs cilvēks justos svarīgs,” stāsta Ilona.
Vecpiebaldzietes pasākumus vadījušas gan Kuldīgā un Balvos, gan Cesvainē un Rūjienā, Madonā, Cesvainē, pašu un kaimiņu novados.
Septembrī Ilona un Rigonda nolēmušas sarīkot balli Vecpiebalgas kultūras namā draugiem, vecpiebaldzēniem. “Tā sauksies Kopā simts – vakars nobriedušiem cilvēkiem. Rigondai – 70, man 30, nu tā apmēram,” atklāj Ilona.
Vecpiebaldzietes ir gandarītas, ka novadā pasākumu vadītāju netrūkst. Katrs izraudzījies savu ceļu. Linda un Edžus Kaukuļi, kuri dzied un muzicē, Ķencis un Pāvuls ir kas pavisam cits, Dullā Paulīne un Līzbete tāpat. Savu ceļu iet Artūrs Gailītis, kurš uzstājies arī kopā ar Ilonu un Rigondu.
“Beidzoties kārtējam pasākumam, zinu, ka Rigonda gaida, kad teikšu: “Paldies Dievam, tas ir beidzies. Kā man patīk sēdēt mašīnā un braukt mājās!” Bet nākamajā dienā atkal domāsim ko jaunu,” pārdomās dalās Ilona, un Rigonda piekrīt, ka tā ir Dieva dāvana – sagādāt citiem labu garastāvokli, likt pasmieties arī par sevi.
Komentāri