Ir pierasts, ja ļaudis no Latvijas brauc dzīvot un strādāt uz Lielbritāniju, Īriju, Vāciju, Norvēģiju, krietni retāk dzirdēts, ka izvēle ir kāda Āfrikas valsts. Tāpēc bija interesanti sazināties ar cēsnieku Ivo Verneru, kurš jau vairāk nekā trīs gadus dzīvo un strādā finanšu nozarē Kenijā.
Izziņai, Kenija ir valsts Austrumāfrikā, Indijas okeāna piekrastē. Mombasa, kurā dzīvo Ivo, ir otrā lielākā pilsēta Kenijā, tajā ir vairāk nekā miljons iedzīvotāju.
No +28 līdz +32
Jautāts par šādu izvēli, viņš skaidro, ka visu noteicis darba piedāvājums: “Latvijā biju nolēmis mainīt darbu, izskatīju dažādus variantus, nāca piedāvājums par Keniju. Bija oktobris vai novembris, priekšā aukstie ziemas vakari, man teica – braucam, tur vienmēr būs silts! Nodomāju, vismaz paskatīšos, kā dzīvo cilvēki Āfrikā. Pēc trim gadiem varu teikt, ka tie aizritējuši piepildīti, nav bijis laika skumt, tāpēc pagaidām izvēli nenožēloju.”
Pieņemt lēmumu palīdzējis tas, ka tur jau sastrādājuši daži latvieši.
“Zināju viņu prasības pret dzīves kvalitāti, tāpēc biju pārliecināts, ka arī es varēšu iedzīvoties,” saka Ivo, paskaidrojot, ka tagad uzņēmumā strādā jau 12 latvieši.
Atceroties pirmos iespaidus Kenijā, viņš stāsta, ka atšķirība sajusta, jau kāpjot no lidmašīnas: “Uzreiz top skaidrs, ka viss būs citādi. Dzīvojam netālu no ekvatora, okeāna krastā, te visu gadu valda ļoti stabila temperatūra, no +28 līdz +32 grādiem, nav ekstrēmu temperatūras svārstību.
Ļoti pārsteidza daba, pirmie trīs četri mēneši pagāja emocionālā pacēlumā, nepārtraukti bija, par ko brīnīties. Viss citāds: koki, dzīvnieki, augi.
Vienīgie, kas atgādina par dzimteni, ir zvirbuļi un vārnas.”
Ivo noraida stereotipus, ka Āfrikā ir tikai tuksneši, milzīgs karstums, viss izkaltis. Tā nebūt neesot, ir vietas, kur nemitīgi zaļš, kur bieži līst, augu bagātība liela, zeme auglīga. Kenijas galvaspilsētā Nairobi, kas atrodas 500 km no Mombasas, gaisa temperatūra kopumā pat esot līdzīga Latvijai.
Rodas jautājums, vai, visu gadu dzīvojot tik siltos apstākļos, ziemas nepietrūkst? Ivo atzīst, ka reizēm pietrūkst gan: “Ir brīži, kad ļoti gribas dzestrumu. Mombasā tagad sākusies lietus sezona, tad dažu brīdi var uzelpot. Tā kā dzīvojam pie okeāna, dažkārt uzpūš vējš, tad varam izvējoties. Mājās, darbā, mašīnā ir gaisa kondicionētāji, tad nu ikdienā to karstumu pārāk nejūt. Dažkārt brīvdienā nekur negribas iet, jo karstumu ilgi panest tomēr grūti.”
Medicīnas nav, korupcija liela
Ivo stāsta, ka, dzīvojot Cēsīs, bijis sabiedriski aktīvs, interesējies, kā funkcionē valsts, tās struktūras. Piedzīvotais Kenijā ļaujot analizēt, kā ir dzīvot valstī, kurā normāli nestrādā neviena institūcija.
“Tiesu sistēma te ir ļoti bēdīgā stāvoklī, tāpat arī izglītības sistēma, medicīnas sistēmas praktiski nav, policija ļoti korumpēta. Latvijā sūdzamies, ka kaut kas nefunkcionē, bet, tikai esot prom, var novērtēt, cik labi, ka nav jādod kukulis, lai samainītu autovadītāja apliecību, dabūtu kādu vienkāršu izziņu. Te viss balstās tikai uz kukuli, tāpēc latviešiem vajadzētu novērtēt, ka mums ir tiesiska valsts.
Arī izglītības līmenis ir nesalīdzināms, tagad ļoti novērtēju izglītību, ko man iedeva Cēsu skolas. Kenijā izglītības līmenis ļoti zems, tas labi pamanāms viņu ikdienas dzīvē, izpaužas visās jomās. Ikviens Latvijas uzņēmējs, kurš apņemtos darboties Kenijā, būtu veiksmīgs, jo spēj visu izdarīt daudz labāk par vietējiem,” stāsta Ivo.
Kā pozitīvo viņš min to, ka Kenijā pret baltajiem cilvēkiem izturas ļoti labi, tur nav naida vai nicinājuma, kā novērojams dažā citā Āfrikas valstī. Mombasā esot daudz itāļu, kuri sapirkuši īpašumus gar okeāna krastu. Šo vietu iecienījuši arī vācieši.
Situācija par korupciju kļūst vairāk saprotama, kad Ivo stāsta par “Covid-19” Kenijā: “Inficēto un mirušo skaits procentuāli neliels, bet nav zināms, cik daudz testu tiek veikts. Kenijas valdība saprot, ka jāsper drakoniski soļi, lai vīruss neizplatītos, jo, kā jau minēju, medicīnas sistēmas te nav vispār, viss balstās uz ticību, cerību un stingriem ierobežojumiem, par kuru pārkāpšanu pienākas milzīgi sodi. Teiksim, par atrašanos uz ielas bez sejas maskas var dabūt pusgadu cietumā. Taču cietumā neviens negrib nonākt, tāpēc, ja policists tevi pieķer, izmanto iespēju atpirkties.”
Biezpiens ir luksus prece
Runājot ar latviešiem ārzemēs, saruna vienmēr nonāk arī pie vēdera priekiem, jo esam izlepuši ar plašo piedāvājumu mūsu veikalos un virtuvēs. Ivo neslēpj, ka tā esot problēma, jo vietējais ēdiens prieku nerada. Kad darbojušies restorāni, gājuši uz itāļu krodziņiem, kur varēja pasūtīt visdažādākās jūras veltes.
“Tagad jāiztiek ar to, kas veikalos,” stāsta Ivo. “Maizes izvēle minimāla, pārsvarā baltmaize. Ar piena produktiem Kenijā vēl nedaudz labāk kā citās Āfrikas valstīs, bet cenas ziņā tā ir luksus prece. Šodien nopirku 250 gramus biezpiena, samaksāju piecus dolārus. Saldo krējumu nevar dabūt, skābo var, bet arī par dārgu cenu. Arī siers ļoti dārgs, sākot no 28 dolāriem kilogramā, bet, ja ļoti sagribas, vismaz varam nopirkt.
Pirmajā gadā likās, ka būs grūti izdzīvot, jo nevar tikt pie pārtikas, pie kādas esmu radis. Labi, ka esam attīstījušies, kļuvuši turīgāki, latvieši, kuri dzīvojam vienā mājā, kopā algojam pavāru, kas lieliski gatavo, protot izspiest maksimāli labāko rezultātu no vietējiem produktiem.”
Ivo arī atzīst, ka pietrūkst ne tikai latviskās pārtikas, bet arī kultūras pasākumu, Latvijas dabas, lauku, kur aizbraukt un pastrādāt savam priekam.
Skrējēju noslēpums
Pajautāju, vai izdevies atklāt noslēpumu, kāpēc Kenijā tik labi skrējēji, kuri pasaulē nepārspēti garajās distancēs. Ivo stāsta, ka skaidrojums esot interesants: “Cilvēkiem liekas, ka kenijieši to vien dara, kā skrien. Patiesībā Kenijā ir 43 ciltis, visi skrējēji pārsvarā nāk tikai no vienas – kalendžin cilts, kas dzīvo augstkalnes reģionā.”
Interesanti arī, ka katrai ciltij ir sava valoda, bet valstī ir divas kopējās valodas – angļu un svahili. Saziņa darbā notiekot pārsvarā angliski, dzirdama arī svahili, tā kā viens kolēģis ir no Ukrainas, dažkārt dzirdama krievu valoda, bet latvieši savā starpā runā latviski.
“Jau apmēram gadu draudzējos ar vietējo meiteni, kurai ir trīs gadus jauna meitiņa, tad nu nākas ielauzīties arī svahili valodā. Viegli neiet, bet vismaz jāatzīmē, ka latviešu ausij tā fonētiski ir skanīga atšķirībā no citās Āfrikas valstīs dzirdētajām.”
Sarunas beigās Ivo gan atzīst, ka neesot gatavs Kenijā pavadīt visu atlikušo dzīvi, neesot vēlmes pilnībā saraut saites ar Latviju. Gan jau atgriezīšoties.
Komentāri