Beta pati atrada savus saimniekus un nu jau septiņus gadus ir Milleru ģimenes mīlule. Toreiz, kā ierasts, Antra un Marģers aizbrauca uz laukiem Straupes pagastā. No šķūņa apakšas izlīda mazs, melns sunītis un pamatīgi aprēja atbraucējus. “Skatījāmies un brīnījāmies, izkāmējis, deguns pārsists, sabijies. Nesapratām, ko darīt. Ja atstāsim, būsim tādi paši kā tie, kuri viņu pameta,” stāsta Antra, piebilstot, ka var tikai minēt, no kā suns pārticis un cik ilgi tur dzīvojis. Milleri uz laukiem brauca ne biežāk kā reizi nedēļā. Viņi uzrunāja svešo sunīti, tas uzreiz atsaucās, un viņa acīs parādījās prieks. Betu aizveda pie ārsta, noskaidroja, ka suns ir ar labradora asinīm, ka dzīvnieks badināts un sists, ka tam ir apmēram pusgads. “Par to, ka mums varētu būt suns, pat nedomājām, pilsētas dzīvoklis tam nav labākā vieta,” saka Antra. Mājās kaķis Puncis svešiniecei uzreiz iedeva ar ķepu, tā teikt, nolika pie vietas, un abi kļuva lieli draugi. “Katru rītu sabučojās, viens ar otru spēlējās. Kad Puncis aizgāja, varēja redzēt, ka priecīgā Beta skumst un arī saprot, kas noticis. Tagad Betai ir draugs Šekspīrs, kaimiņu kaķis. Pagalmā abi spēlē ķerenes, skrien uz nebēdu. Betai patīk, ka Šekspīrs tai skrien pakaļ, ” stāsta saimniece un atzīst, ka Beta ļoti dusmīgi rej, nerespektēt viņu nevar, bet ir mīlīga. “Viņai ļoti patīk bērni, tad var izdauzīties. Jautrākā nodarbe – spēlēšanās ar bumbiņu: lec tai pakaļ, skrien, pienes, ja kāds pamet, ir laimīga,” stāsta Antra.
Aizbraukt uz laukiem Betai ir lielākā laime. Saimniece atzīst – jo lielāka mašīna, jo jaukāka vizināšanās. Laukos, kas atrodas nomaļus, meža ielokā, Beta ir kārtīgs sargs. Neviens bez suņa ziņas pagalmā neienāks. Reiz abas ar saimnieci gājušas pastaigāties pa mežu. Atskanējis liels troksnis, skaidrs, ka nāk liels dzīvnieks. Apkārt krūmi, redzēt nevar. Parādījās milzu alnis. Beta atspērusies rēja un ik pa brīdim paskatījās uz saimnieci, brīdinot, lai tālāk nenāk. Citu reizi abas mežā satika mežacūku, dzīvnieks dusmīgi ierukšķējās, tad gan Beta muka, saprata, labāk netuvoties, un mudināja saimnieci darīt tāpat.
“Beta ir nervoza, satrauc trokšņi, smagi soļi, skaļas runas. Šķiet, ka arī ne visai labi redz, toties visu saprot bez vārdiem. Ja kaut ko izdara, atliek uz viņu paskatīties, uzreiz saprot un nokaunas. Viņa labi zina, ko drīkst, ko ne. Pāri guļamistabas slieksnim neiet. Ja to darītu, kad neesam mājās, redzētu taču, ka kāpusi gultā. Pašai ir mīksts paklājiņš virtuvē, tur viņa labi jūtas,” pastāsta Antra un ar smaidu piebilst, ka saimnieks gan Betu ļoti lutina un dod lielāku vaļu.
Beta ir mīļš ģimenes suns, draugs visiem, kas ikdienā garantē jautrību un mīļumu.
Komentāri