Mirdzošām acīm, smaidīga viņa sagaida ikvienu, spridzīga valodā ar savu vērtējumu par to, kā bija kādreiz, kā ir šodien. Arī par savu dzīvi. Tāda ir cēsniece Mirdza Sedleniece.
Vairākas paaudzes viņu atceras kā fizkultūras skolotāju un deju kolektīvu vadītāju. Šomēnes Mirdza nosvinēja 90.jubileju.
“Esmu priecīga un brīnos, ka tik daudzi mani atceras,” gandarīta saka cēsniece un piebilst: “Dzīve aizskrējusi ātri, nupat bija bērnība, jaunie gadi, darba gadi. Man ļoti patika mans darbs.”
Balerīna neiznāca
Mirdzas māsas vīrs apkopojis dzimtas vēsturi, tās saknes aizved uz Rūjienu 18.gadsimta 70.gadiem. Mirdza dzimusi rīdziniece. Mamma strādāja smalkā puķu veikalā, tēvs bija jūrnieks, bet līdz ar karu vairs jūrā nebrauca, strādāja dažādos lielos uzņēmumos.
“Vecāki ne ar zilbi nestāstīja par represijām, kas notika. Augu jaukā, mīlestības pilnā pasaulē. Paps vien teica – politikā nekad neej,” atmiņās kavējas Mirdza.
Krustmāte bija daiļslidošanas trenere, meitenei patika mūzika, ka var slīdēt pa ledu, kustībās parādīt izjūtas. “Tāds ķeburs biju uz ledus. Man labi veicās. Sacensībās ieguvu pirmo vietu, un avīzē rakstīja, ka esmu daudzsološa daiļslidotāja. Tāda neiznācu. Sākās karš, nebija zābaku, slidošana bija jānoliek malā,” atceras Mirdza.
Krustmāte meiteni regulāri veda uz operu, baleta izrādēm. Balerīnas uz skatuves bija tik vieglas, skaistas. Mirdza pati pieteicās baletskolā. “Tie seši gadi bija brīnišķīgi. Piedalījāmies operas un baleta izrādēs. Biju uz vienas skatuves ar vēlākiem baleta grandiem. Kādā izrādē biju tā aizrāvusies, skatoties, kā viņi dejo, ka aizmirsu uzdevumu kustināt lielo vēdekli,” stāsta Mirdza un piebilst, ka pēc daudziem gadiem satikusi tad jau slaveno baletdejotāju Māri Liepu, pakavējušies atmiņās.
“Sapratu, ka tā prīma, kas dejo pirmajā rindā, nebūšu. Kad bija jāizvēlas, ko dzīvē darīšu, iestājos Fizkultūras institūtā. Gribēju būt skolotāja,” saka Mirdza. Institūtā varēja arī nedaudz paslidot, un baletskolas rūdījums noderēja.
Skolotāja Cēsīs
Institūtā Mirdza satika Gunāru. “Viņš bija dižs. Stalts, labi ģērbies. Tagad teiktu – iekārojams. Teicamnieks. Četrus gadus draudzējāmies, tad viņš pateica, ka mani precēs. Man nebija iebildumu. Bija uzticams, vēlāk gan izrādījās, ka nav tik paklausīgs,” ar smaidu teic Mirdza.
Sadales komisijā pēc Gunāra iejaukšanās un atgādinājuma, ka abi veidos ģimeni, Mirdza saņēma norīkojumu uz Cēsu 2.astoņgadīgo skolu. “Domāju, Cēsis nav pārāk tālu. Divus gadus nostrādāšu un laidīšos atpakaļ uz Rīgu. Nekas neiznāca. Cilvēki tik labestīgi, darbs patika, un drīz vien tādas domas vairs nebija,” atminas Mirdza. Kopš 1954.gada viņa ir cēsniece.
Skolā uzreiz bija liela slodze, nekam citam neatlika laika. Gunārs bija slēpošanas un peldēšanas treneris, arī sporta administrators. Savulaik viņš bija viens no nedaudzajiem daiļlēcējiem Latvijā, bet Cēsīs tādu iespēju nebija. Vēlāk viņš strādāja sporta bāzē Kārļos. Mirdza spēlēja basketbolu un volejbolu izglītības darbinieku komandā un brauca uz sacensībām Igaunijā, Lietuvā.
“Skolā man neveicās ar disciplīnas panākšanu. Biju jauna, nemācēju tikt galā. Skolotājs Ansis Zavickis palīdzēja gan ar padomu, gan brauca līdzi uz sacensībām, lai es tiktu galā ar puikām,” stāsta pensionētā skolotāja un piebilst, ka ar gadiem kļuvusi par kārtīgu komandētāju. Skolā bija ansamblis, kurā Mirdza dziedāja. Viņa gan atzīst, ka ar dziedāšanu gājis grūti. Visvaldis Grāvītis pat vienai mācījis dziesmas. Ar koncertiem braukts uz kaimiņu rajoniem, bet vēlēšanu dienās vairākos pagastos priecēti vēlētāji.
Dzīve pati iemāca
“Lai arī šaurībā, Gunāra vecāku mājās mums bija, kur dzīvot. Vasarā braucām zemenēs, avenēs, lai arī ogu lasīšana man nepatika. Tad vīramāte ar autobusu vai vilcienu tās veda uz Rīgu, jo bija jāmaksā par māju. Man patika skolotāju brīvās vasaras, varēja izbaudīt sauli,” stāsta Mirdza.
Viņa ar mīļumu atceras vīra vecākus – tētiņu un mammu. Viņu atbalsts, sapratne ikdienā bija būtiska. “Mamma pateica, ka mēs kā jau ģimene ēdīsim atsevišķi. Bērnībā, jaunībā paps un mamma par visu gādāja, es pat kārtīgi nemācēju veļu izmazgāt, kur nu vēl ēst gatavot. Vīramāte redzēja, ka daudz ko nemāku, tik noteica: “Būs labi.” Viņa bija pieprasīta saimniece, pēc godiem parasti atgriezās ar gardumiem. Kādas bija kūkas! Vīratēvs bija arī apstāvētājs, cienīts cilvēks,” atmiņās kavējas cēsniece un ar smaidu piebilst: “Mamma uzreiz pateica, ka bērnus neauklēs, bet bija mīļa un, kad varēja, labprāt bija ar viņiem kopā.”
Dejotprieks cauri gadiem
Mirdza ilgus gadus skolā, arī toreizējā pionieru namā vadīja deju kolektīvu, bija rajona skolu deju kolektīvu virsvadītāja. “Kaut teicu, ka no dejošanas neko nesaprotu, piekritu vadīt kolektīvu. Ar dejošanu saistās jaukākās atmiņas,” saka deju kolektīvu vadītāja. Kad aizgāja pensijā, viņa vēl 17 gadus vadīja bērnu deju kolektīvus Cēsu kultūras namā.
“Dejotājus dresēju, bet ar mīlestību. Reiz četrgadnieks sāka raudāt, jo kaut kas nesanāca. Paņēmu klēpī, nomierinājās. Vēlāk mamma teica, ka puika rautin raujas uz dejošanu,” atmiņās kavējas pieredzējusī dejotāju skolotāja.
Atceroties gadus, kas pavadīti, mācot tautas dejas bērniem un skolēniem, Mirdza iegrimst pārdomās un klusi nosaka: “Šis ir tāds satraukumu un neziņas pilns laiks. Nevajag svētkus. Deju svētki ir notikums, kam jāpaliek ne tikai atmiņā, arī sirdīs. Kārtīgos mēģinājumos divās nedēļās var deju iemācīties. Un kādas tagad vadītājiem ir iespējas, kādi materiāli pieejami.” Mirdza atceras: “Mēs paši ar roku pierakstījām deju aprakstus, Otto Vāliņš notis, jo pārējie nemācējām. Viņš pēc tam sarakstīja citiem.”
Vērtējot deju repertuāru un kolektīvu dejotprasmi, viņa saka: “Dejas kultūra ir ļoti augsta. Vēl un vēl varu skatīties svētku koncertu ierakstus. Taču daudzas jaunās dejas ir viendienītes, tās nepaliek kolektīvu repertuārā. Pietrūkst dabiskuma, to gars neuzrunā ne dejotāju, ne skatītāju sirdis. Jau dzirdot pirmās “Garā danča”, “Gatves dejas, “Audēju dejas”, “Rucavieša” taktis, gribas smaidīt, zinu, ka būs brīnišķīgs pārdzīvojums.”
Kultūras namā Mirdzai izveidojās sadarbība, vēlāk arī draudzība ar koncertmeistari, savulaik arī deju kolektīvu vadītāju Ausmu Sīlīti. Kopā tapa daudziem neaizmirstami deju uzvedumi. “No mūzikas maz sapratu, Ausmiņa visu salika, pamācīja. Vēlāk jau, kad abas bijām cienījamos gados, katru dienu sazvanījāmies, bieži tikāmies. Man viņas ļoti pietrūkst,” klusi saka Mirdza. Tāpat arī bijušās kolēģes, skolotājas un draudzenes Ainas Šķipsnas. “Ko tikai mēs kopā nedarījām! Kopā mācījāmies autoskolā, daudz kur gājām. Viņa arī kādreiz bija vadījusi deju kolektīvus. Aina mani pamudināja nopietni nodarboties ar rokdarbiem. Adīju, audu, tamborēju, ieguvu daiļamata meistara nosaukumu,” atmiņās kavējas Mirdza un smaidot piebilst: “Mani neaizmirst draudzeņu meitas. Piezvana, parunājamies, apsveica jubilejā. Kaimiņos to, ar ko kādreiz daudz ko kopā darījām, vairs nav.”
Dzīvotprieks izglābj
Ar sev raksturīgo smaidu un dzirksteli acīs Mirdza pastāsta, ka nesen bijusi pie dakteres. Viņa pacienti kārtīgi apskatījusi un teikusi: “Mirdza, par tevi grāmata jāraksta.” “Pirms diviem gadiem nokļuvu slimnīcā. Trīs nedēļas nogulēju, izkritu no gultas, sasitos, tad bija plaušu karsonis. Mājās mani ienesa, sākās izgulējumi, pati nevarēju paēst. Atceros, kā apķēru mazdēlu: “Nu ir beigas!” Bet viņš iesaucās: “Nē, tu mums esi vajadzīga!” Tie vārdi iekrita sirdī, man ir jāturas,” atceras Mirdza un pastāsta: “ Mazdēls mēģināja piecelt no gultas, nostāvēt nevarēju. Pēc pāris nedēļām jau varēju paspert dažus soļus.Ar mani strādāja aprūpētājas, fizioterapeite. Jāvingro! Daktere saka, ka tas ir brīnums. Man tuvo cilvēku neatlaidība un mana vēlēšanās tikt atkal uz kājām deva rezultātu,” pastāsta Mirdza un ar patiesu lepnumu piebilst: “Pie frizieres otrajā stāvā pati uzkāpu.”
Patiesi bagāta
“Visi saka, ka esmu bagāta. Tā arī ir. Un laimīga,” teic Mirdza un uzsver: “Esmu bērnu un mazbērnu aprūpēta.” Mirdza un Gunārs izaudzināja dēlu Ivaru un meitu Ilzi. Viņas acuraugi vienmēr bijuši mazbērni Jurģis, Elīna, Oskars un Liene. Vasarās viņi dzīvoja pie vecmāmiņas. “Viņi prasījās pie Cēsu omes, viņiem te patika. Kā ķipīši sēdēja mēģinājumos. No rīta pēc brokastīm bija kas jāpadara, tad bija pusdienas un varēja darīt, ko grib. Cēla vigvamus, dzīvojās ābelēs. Dārzs liels, varēja izdzīvot brīvību,” stāsta ome. Mirdzas prieks ir mazmazbērni Marks, Mona, Andris, Regnārs un Emīlija, kurai vēl tikai septiņi mēneši.
“Bērniem, mazbērniem katram sava dzīve, bet viņi ir man blakus. Katru dienu piezvana, uztraucas, vai tikai man kā netrūkst,” pastāsta mamma un vecmāmiņa un piebilst: “Kādreiz biju miera mika, tagad par katru nieku uztraucos. Paldies Dievam, ka visiem labi. Kad atbrauc, stāsta, kā kuram iet, rāda bildes, kur bijuši, ko darījuši.”
Raksti veido dzīvi
“90 gadi ir daudz, un dzīve paiet ātri,” teic Mirdza un atzīst, ka visbrīnišķīgākie un bezrūpīgākie bijuši skolas un studiju gadi. Arī pirmie gadi Cēsīs aizskrēja, iepazīstot pilsētu un cilvēkus.
“Dzīvē tik daudz kas noticis. Tagad domāju, kā rīkotos šodien. Kaut vai satraucošais barikāžu laiks, vai varēja ticēt, ka viss tik labi beigsies,” saka Mirdza un pastāsta, kā kādā dzīves situācijā pieņemts varbūt ne pareizākais lēmums. “Kad tēvs nomira, mamma Rīgā palika viena. Lai dzīvoklis paliktu ģimenei, vēl kādam tajā bija jāpierakstās. Tā kā man Cēsīs bija vīrs, nevarēju. Ar Gunāru sarunājām, ka izšķirsimies. Tikai vēlāk sapratu, ka viņam tas sirdī ļoti sāpējis. Kaut formāli, tomēr bijām šķirti,” atmiņās kavējas Mirdza.
Kā var nezināt, kas notiek
Mirdza vada rimtas vecumdienas. Dienas režīms ir strikts: vingrošana, mājas darbi, ne vairāk kā stundu paada, tad laiks palasīt, paskatīties televizoru.
“Man patika, kā aktrise Baiba Indriksone raidījumā stāstīja par sevi. Viņa ir mana skolas biedrene, un skolas uzvedumā bijām uz vienas skatuves. Man patīk klausīties sarunas ar kultūras cilvēkiem. Arī “Druvā” uzzinu jaunāko,” pastāsta Mirdza. Gaidīts ciemiņš viņai ir ilggadējā kultūras darbiniece Astrīda Kamša. Tad tiek pārrunāts jaunākais kultūrā, arī pārcilātas atmiņas.
“Teikt, ka mana bagātība ir mans vecums, gan negribu. Daudz ko vairs nevaru izdarīt,” saka Mirdza un šķelmīgi piebilst: “ No dāmas nu jau tālu. Kad man palika 85 gadi, krāsas uz sejas vairs nelieku. Bet frišai jābūt, kā citādi.”
Komentāri