Cēsniecei Līgai Bērcei kolekcijā ir vairāk nekā pussimts dažādu krokodilu – rotaļlietas, atslēgu piekariņi, figūras, nozīmītes…
“Tā nav īpaša mīlestība pret šo reptili,” uzreiz saka Līga un pastāsta, ka krokodili viņas dzīvē ienākuši reizē ar esperanto. Studiju laikā pagājušā gadsimta 70.gados mācījusies esperanto valodu, piedalījusies esperantistu nometnēs, kas notika daudzviet bijušajā Padomju Savienībā. Tad arī pirmoreiz dzirdējusi par krokodīlošanu un krokodilu dāvināšanu. “Viss ir vienkārši, tos esperantistus, kuri savā starpā nerunā esperanto, bet dzimtajā valodā, sauc par krokodiliem. Viņi ir bīstami, jo pierāda, ka esperanto pietrūkst vārdu, lai varētu izteikt, ko domā,” pastāsta cēsniece. Kā iesācēja esperanto Līga dāvanā saņēma pirmo krokodilu.
Kāpēc esperantisti izraudzījušies tieši krokodilu, ir divi atšķirīgi stāsti. Tos, protams, Līga pastāsta ikvienam, lai saprastu, ka viņas aizraušanās ar krokodiliem patiesībā ir esperantistu tradīciju turpinājums. “Skolotājs un mācītājs Andreo Če, mācot valodu, kursos nevienu vārdu citā valodā nerunājis. Nodarbībās viņam vienmēr līdzi bijusi koka rotaļlieta – krokodils, un, tiklīdz izdzirdējis citu valodu, ne esperanto, runātājam devis krokodilu.
Ir arī otrs variants. Kādā kafejnīcā esperantisti tērzējuši. Ienākuši apmeklētāji, un viens teicis: “Ko tie krokodili te meklē?” Tas izklausās tā nicinoši,” pastāsta esperanto pratēja un piebilst, ka nometnēs krokodilu piešķiršana un dāvināšana ir aizvien iecienīta.
Padzirdējusi, ka vairāki esperantisti kolekcionē krokodilus, arī Līga sākusi. Par to uzzināja draugi, kas neskopojās ar dāvanām. Visdažādākās rotaļlietas – pīkstošas, muzikālas, ar ritentiņiem velkamas pa grīdu, piepūšamās, saliekamās. Īpaši daudz krokodilu rotaļlietu parādījās, kad uz ekrāniem iznāca multfilma par krokodilu Genu. Šis krokodils bija un arī aizvien ir ļoti populārs. Arī kinderolās bijuši krokodili.
“Krokodilus izmanto daudz kur – piekariņiem, magnētiņiem, ir arī skulptūras. Uz krūzītēm, citiem traukiem gan neesmu redzējusi. Cik lasīts, īpaši mīlīgi tie nav, ja ko saķer, vaļā nelaiž. Bet laika gaitā arī cilvēki viņiem daudz darījuši pāri, sākot jau ar ādas izmantošanu. Ja neesi ar krokodilu tiešā saskarsmē, tad dzīvnieks izskatās jauks. Laikam cilvēkiem tomēr tajā kaut kas patīk. Rotaļlietās visi krokodili ir smaidīgi, neviens nav nikns, ļauns, tāds, kurš būtu gatavs apēst,” domās dalās cēsniece.
Līgai vismīļākais krokodils kolekcijā ir neliels magnētiņš, ko pati ieraudzījusi un nopirkusi. Lielākie ir piepūšamie, arī plastikāta, kas sasniedz teju metru. “Diemžēl no tiem, kas man bija pirms gadiem 30, daudzu vairs nav. Plastmasa, gumija vienkārši sabirza,” bilst Līga.
Tikko viņa kādā žurnālā ierauga kaut ko rakstītu par krokodiliem, materiālu izgriež, tā sakrājušās pabiezas mapes. “Ja neinteresētos par krokodiliem, nezinātu par Krokodilu Dandiju jeb Arvīdu Blūmentālu , kurš savā mītnes zemē Austrālijā nomedījis ap desmit tūkstošiem krokodilu, nezinātu, ka Dundagā viņam ir piemineklis. Prāta spēlē televīzijā neviens to nezināja. Sekoju arī līdzi Rīgas Zoodārza Čabulītim,” pastāsta Līga un piebilst, ka gribot negribot krokodili liek par sevi interesēties. Un kāpēc gan tam neļauties? Sarmīte Feldmane
Komentāri