Kamēr mēs Latvijā vēl tikai ar nepacietību gaidām depozīta sistēmas ieviešanu, citās Eiropas valstīs tāda darbojas jau gadiem. Jāteic gan, ka pārāk plaši tā izplatīta nav, jo ieviesta vien desmit valstīs. Pirmā bija Zviedrija jau tālajā 1984. gadā, bet Lietuva depozīta sistēmu ieviesa samērā nesen, 2016. gadā.
Bērni kabatas naudu pelna paši
Lai uzzinātu, kas mainās paradumos, kad šāda sistēma valstī darbojas, vaicājām mūsu tautiešiem, kas tagad pastāvīgi dzīvo ārvalstīs. Tur, kur depozīta sistēma darbojas, uzrunātās latvietes uzsvēra tikai pozitīvus ieguvumus. Pirmkārt, apkārtējā vide nenoliedzami ir tīrāka nekā pie mums, otrkārt, tas rosina lielāku uzmanību pievērst atkritumu šķirošanai.
Šķiet, vistālāk arī šajā aspektā tikusi Zviedrija. Dace Balode, kuras dzimtā puse ir Jaunpiebalga, šajā Ziemeļvalstī dzīvo 19 gadus un jau ierodoties satikusies ar depozīta sistēmu. Viņa neslēpj savu pārsteigumu, ka Latvijā tikai tagad nonākuši līdz tam: “Bet – labāk vēlāk nekā nekad.”
Dace pastāsta, ka Zviedrijā gadu gaitā audzis to vietu skaits, kur var nodot pudeles un skārda traukus: “Šī infrastruktūra ir ļoti attīstīta, par to vispār nedomājam, jo zinām, ka, ejot uz veikalu, tur varēsim nodot otrreiz pārstrādājamo iepakojumu. Zviedrijā atkritumu šķirošanai kopumā pievērš ļoti lielu uzmanību, tur daudz kas tiek nošķirots, arī tara, kas der depozītam, tiek uzkrāta, un, ejot uz veikalu, to ņemam līdzi, tā ir normāla situācija. Ja piemirstas vienā reizē, sakrājam divus, trīs maisus. Nododot pudeles, taromāts izsniedz kvīti, ko var izmantot uzreiz konkrētajā iepirkšanās reizē, bet var uzkrāt, jo kvīts derīga kādu gadu. Var krāt sev vai dot bērniem kā kabatas naudu. Patiesībā bērniem ir motīvs nest tukšās pudeles uz veikalu, jo tā viņi tiek pie naudas kādam kārumam. Neviens arī nekautrējas, kad iet ar tukšu pudeļu maisiem uz veikalu, jo tā taču dara visi.”
Protams, ne visiem zviedriem ir vajadzība pēc mazās naudiņas, ko var šādi atgūt, viņi nododamo iepakojumu atstājot šķirošanas laukumos, dažkārt arī sabiedriskās vietās. Tur to savācot tie sabiedrības pārstāvji, kam trūkst naudas iztikai. Cilvēki no Austrumeiropas valstīm, kas nevēlas strādāt, nereti sastopami ubagojot vai uzlasot to taru, kas der depozītam. “Var teikt, ka ar šiem iebraucējiem saasinās sociālā problēma, bet, no otras puses, viņi, paceļot katru nomestu iepakojumu, kas der depozītā, palīdz uzturēt tīru vidi,” saka D. Balode.
Atbrauc svinēt, aizbrauc ar maisiem
Nesen sistēma ieviesta Lietuvā. Gunta Gelgote no Līgatnes, kura jau ilgus gadus dzīvo Viļņā, stāsta, ka arī tur iespēja nodot tukšās dzēriena pudeles pārstrādei jūtami ietekmējusi vides tīrību. Lietuvā sabiedrība ziņu par depozīta sistēmas ieviešanu uzņēmusi pozitīvi. “Cilvēki iekrīt azartā, jo par katru vienību var atgūt desmit centus, un visi taru uz veikaliem nes ļoti cītīgi. Pavisam mazos veikalos to nevar nodot, bet ir pietiekami daudz vietu, kur pieņemšanas automāti uzstādīti. Pie tā ātri pierod, un cilvēki sāk rēķināt. Varētu jau tās pudeles samīcīt, iemest šķirotajos, bet sāc domāt, ka tā ar katru iepakojumu izmet desmit centus. Varbūt labāk likt kastē, un, ejot uz veikalu, nodot,” Gunta ir pārliecināta.
Viņai prieks redzēt, kā mainījusies cilvēku attieksme. “Teiksim, brauc kompānija svinēt kādus svētkus uz laukiem vai pie dabas un mājās atgriežas ar maisiem, kur tukšā tara, nekas atstāts netiek. Protams, gadās arī izņēmumi, bet vienmēr būs kādi, kuri šo taru savāks, kuriem desmit centi noder,” novērojusi mūsu tautiete.
Kopumā esot jūtams, ka depozīta sistēmas ieviešana ļāvusi lietuviešiem būt krietnu soli tālāk atkritumu šķirošanā. Visur valstī ir konteineri dalītai atkritumu šķirošanai, un daudziem tā ir ikdienas norma – šķirot. “Ik pa laikam dzīvoju arī Liepājā, un tur man ļoti pietrūkst ērtas iespējas šķirot. Automātiski turpinu šķirot atkritumus, tikai nav, kur izmest. Tagad ar prieku klausos, ka arī Latvijā beidzot būs depozīta sistēma,” Gunta saka.
Mājās četri konteineri
Rīdziniece Iveta Prese jau 20 gadus dzīvo Vācijas pilsētā Rastedē. Kad tur ieradusies, depozītu sistēma jau darbojusies. “Protams, man tas bija kas jauns. Sākumā biju nesaprašanā, kāpēc man par pudeli, bundžu jāmaksā vairāk?! Vācijā par PET pudeli vai kolas bundžu jāsamaksā 25 centi, tātad – ja nopirki četras, tas jau ir viens eiro. Stikla tara ir lētāka, zem 20 centiem. Tas liek domāt, vai šo eiro kaut kur vienkārši izmest vai tomēr dabūt atpakaļ. Un, ja brauc nodot reizi mēnesī, tur jau salasās pat 20 eiro. Katrā veikalā, kur pārdod dzeramos, jānodrošina, lai pircējs var taru nodot atpakaļ. Protams, ir cilvēki, kas domā, ka 25 centi nav nauda, un piknikā bundžas tiek atstātas, bet vienmēr ir cilvēki, kas tās salasa un nodod,” novērojusi Iveta.
Kopumā šķirošanas kultūra Vācijā ir augstā līmenī, tiek šķirots stikls pa krāsām, arī pārējais, tostarp bioloģiskie atkritumi. “Dzīvoju privātmājā, un mums ir četri konteineri, kur likt šķirotos atkritumus. Tas jādara apzinīgi. Ja neesi pareizi sašķirojis, konteiners netiek paņemts, bet pie tā pieliek zīmīti, ka saturs jāpāršķiro pašam. Tā ir kā mācību stunda šķirošanā. Mums tas nav gadījies, ir dzirdēts par tādiem gadījumiem, bet es šādu mācību stundu negribētu piedzīvot,” I. Prese padalās savā pieredzē.
UZZIŅAI
Depozīta sistēmas ieviešana Eiropas valstīs
Zviedrija – 1984. gads,
Islande – 1989. gads,
Somija – 1996. gads,
Norvēģija – 1999. gads,
Dānija – 2002. gads,
Vācija – 2003. gads,
Igaunija un Nīderlande – 2005. gads,
Horvātija – 2006. gads,
Lietuva – 2016. gads.
Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda atbalstu. Par publikāciju saturu atbild SIA “Kurzemes Vārds” un reģionālās izdevniecības.
Komentāri