Katra dzīve ir vēstures lappuse

“Kad būs 90, tad jau redzēs, kā tas ir,” ar smaidu saka taureniete Spodra Ergarde. Viņai 27.novembrī nozīmīga jubileja.

Spodras dzimtā puse ir Alūksne, Alsviķi. “Esmu malēniete – asa, gudra, raksturs palīdzējis dzīvē daudz ko sasniegt. Vecāki mācīja – ja darbs jādara, tas jāizdara,” saka Spodra.

Viņai bija pieci gadi, kad nomira tēvs, mamma apprecējās otrreiz, un mazā meitene dzīvoja pie radiem. “Bija daudz jāstrādā. Protu visus lauku darbus, lai cik tie smagi. Viņi mudināja mācīties,” ar pateicību stāsta taureniete.

Spodra mācījās Strautiņu pamatskolā un Alūksnes vidusskolā, tad studēja Cēsu Skolotāju institūtā. “Nedomāju, ka kļūšu par vēstures skolotāju. Man patika literatūra. Taču, kad stājos institūtā, vieta bija tikai vēstures nodaļā. Tā kļuvu par vēstures skolotāju,” atmiņās kavējas Spodra un piebilst, ka darba gados skolās nācies pasniegt arī citus mācību priekšmetus. Vēlāk neklātienē viņa beigusi Daugavpils Pe­da­go­ģiskā institūta Vēstures fakultāti.

Darba gaitas Spodra sāka Sērmūkšu pamatskolā. Tur gan nostrādāja tikai gadu. “Tas bija jauks laiks,” viņa saka. Sēr­mūk­šos Spodra satika Andreju, kurš kopsaimniecībā strādāja par grāmatvedi. “Viņš paņēma pie rokas un aizveda uz ciema padomi, sarakstījāmies,” atmiņās kavējas Spodra, bet Andrejs pasmaida: “Bija tāda pati kā tagad, tikai jaunāka. Ja raksturi nesaskanētu, tad jau kopā tik ilgi nenodzīvotu.” Viņi apprecējās 1950.gadā.

Tad dzīve jauno ģimeni aizveda uz Rozulu. Pamatskolā Spodra nostrādāja 15 gadus, piecus bija direktore. Dzērbenes vidusskolas direktors Aleksis Rubenis pierunāja doties turp, mācīt vēsturi, būt direktora vietniecei. “Ar Rūtu un Aleksi Rubeņiem iepazināmies Rozulā, kāzās viņiem bijām vedēji,” pastāsta Spodra un uzsver, ka darbs skolā prasījis daudz laika un enerģijas. Taču jau Rozulā viņu ieinteresēja vietējā vēsture.
“Taurenes kolhoza priekšsēdētājs Roberts Ruķis pierunāja vākt materiālus ne tikai par kolhozu, arī pagastu. Tas aizrāva, uzzinot kādu faktu vai notikumu, gribējās uzzināt ko vairāk,” atzīst taureniete un uzsver, ka nepietika jau tikai ar atmiņu pierakstiem, informācija bija jāmeklē muzejos, arhīvā. “Neesmu muzejniece, Cēsu muzeja darbinieki pamācīja, kā savāktos materiālus apkopot, kur vēl varētu atrast kādas ziņas.”

Andrejs strādāja sakarniekos, labi pazina Dzērbeni un Taureni, zināja katru māju, kā kura vieta mainījusies. Abi kopā brauca pie cilvēkiem, runājās. Daudzu mājvietu nu jau vairs nav, dzimtas izklīdušas. “Kāds taurenietis mani uzveda kalnā un parādīja, kas kur kādreiz atradies, kā te izskatījies. Taurene un Dzērbene visos laikos bijušas cieši saistītas, izzinot viena pagasta vēsturi, atklājas arī kaimiņu dzīve,” pārliecinājusies vēstures izzinātāja.

Kopš 1984.gada Ergardi dzīvo Taurenē. Kolhoza priekšsēdētāji – gan Roberts Ruķis, gan Roberts Dilba – atbalstīja. “Dilba deva mašīnu, varēju apbraukāt pagasta mājas, izrunāties ar veciem cilvēkiem. Ja tolaik tas nebūtu izdarīts, daudz kas būtu aizmirstībā. 1989.gadā taurenieši nosvinēja kolhoza 40 gadu jubileju. Kopā sanāca bijušie priekšsēdētāji, speciālisti, kolhoznieki. Tas bija brīdis, kad varēja daudz ko uzzināt,” atmiņās kavējas Spodra Ergarde.

Vērtīgas klades vēsturniecei nodevis kādreizējais kolhoza priekš­sēdētājs Arturs Gorbāns, kurš vairāk nekā 30 gadu garumā pierakstījis ikdienas darbus un vēlāk arī savas pārdomas. “Viņš bija priekšsēdētājs laikā, kad no Sibīrijas atgriezās izsūtītie. Vai ir kāds pagasts, kurā viņi visi tika atpakaļ savās mājās? Viņš pierakstījis, kur kurš dzīvojis, strādājis, ” stāsta taureniete un uzsver, ka laiku griežos katram cilvēkam ir svarīga loma notikumu tālākā attīstībā.

Pamazām vien pagasta vēstures izpētē pievienojās domubiedri. Gadu gaitā savākts plašs materiāls par Taureni dažādos laikos, par Nēķena muižu, tās dzīvi, skolām, pagasta varu dažādos laikos, arī gadsimtiem seniem notikumiem.

Līdz 1991.gadam Spodra strādāja skolā, aizejot pensijā, varēja pievērsties tikai novadpētniecībai.
2005.gadā pēc Spodras Ergardes ierosmes, dažkārt arī uzstājības un prasmes pārliecināt citus tika atklāts Taurenes muzejs. Tas bija viņas sirdsdarbs. Vēlāk tika izveidota ekspozīcija tieši par kolhoza laiku.

Spodra atzīst, ka visjaukākajā atmiņā Piebalgas novada svētki, kas notika katrā no deviņiem pagastiem: “Tās vasarā bija ļoti skaistas dienas. Katrs pagasts iepazīstināja ar savu vēsturi, tas vēl vairāk mudināja uzzināt ko jaunu, pētīt dziļāk, atrast sakarības.”

Par notikumiem Taurenē, tās cilvēkiem Spodra Ergarde uzrakstīja grāmatu “Šīs zemes un cilvēku likteņgrāmata –Taurenes pagasta vēsture”. Viņai arī grāmata par Dzērbenes skolotājiem Rūtu un Aleksi Rubeņiem.

Spodra paskatās pa logu, kur redzama atjaunotā šoseja, un piebilst: “Kā Taurene mainījusies, kopš esmu te! Skatoties uz šoseju, varu pateikt, kad pirmdiena, kad piektdiena. Pirmdienā visi brauc prom no Piebalgas, piektdienā mājās. Nedrīkst to, kas notiek šodien, neievērot, viss jāpieraksta, jo rīt tā būs vēsture.”

Istabā plauktā mapītes. Katrā savāktie materiāli par kādu tēmu. Cik mapīšu, Spodra nezina, jo vēl daudz ir arī kastēs. Kolhoza dibināšana, latviešu sarkanie strēlnieki, latviešu aviācijas pulks, senās mājas, pagasta dzimtas, krogu vēsture, teikas… Daudz sakārtot palīdzējuši domubiedri. “Visu mūžu blakus bijuši atsaucīgi, saprotoši cilvēki, kuri mani atbalstīja,” saka Spodra.

Istabā pie sienas daudzi goda un atzinības raksti, 2007.gadā Spod­ra Ergarde bija arī “Druvas” lasītāju aptaujas “Gada cilvēks” godināto vidū, par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu un popularizēšanu saņemts Latvijas Nacionālā kultūras mantojuma centra Atzinības raksts. Sekcijā mazbērnu un mazmazbērnu fotogrāfijas, kuru ikdienai Spodra un Andrejs dzīvo līdzi.

Par skaistāko dzīvē Spodra atzīst laiku, kad satika Andreju, kad netrūka jaunības romantikas, sapņu. “Andrejs mani vienmēr pasauc, lai televīzijā nenokavēju ziņas. Kādreiz politiķi plēsās vēl vairāk nekā tagad. Varas dalīšana, gribēšana būt galvenajam vienmēr bijusi. Mūsu pusē gan vēsturē tik traki pie valdīšanas nav tiekušies,” vērtē vēsturniece un piebilst, ka ar laiku daudz kas izskatās citādi nekā tad, kad tas notiek.

Ja kādam būtu jāstāsta par Tau­reni un Dzērbeni, Spodra Ergarde stāstījumu sāktu ar to, kas pēdējās desmitgadēs noticis, kādas bijušas pārmaiņas. “Man apkārt ir tik daudz bijušo audzēkņu, un par katru satikšanos ir prieks,” saka pensionētā skolotāja un atzīst, ka savulaik dzīve bija lēnāka, vairāk varēja pagūt.