Aprīlis tiek uzskatīts par joku mēnesi, rozulietis Guntis Liepiņš gan uzskata, ka velnu dzīt var visu gadu. Viņš sava prieka pēc krāj no žurnāliem karikatūras un anekdotes.
Vairāk nekā 40 gados savākts krietns krājums. Pāršķirstot vairāk nekā desmit biezos albumus, var gūt priekšstatu, kā dzīve mainījusies, kas cilvēkus uztraucis, kaitinājis kādreiz. “Ko padomju laikā varēja atļauties, to zīmēja. Politikas jau nav. Ir sadzīve,” saka Guntis un uzsver – ļoti žēl, ka vairs nav žurnāla “Dadzis”, no tā arī lielākā daļa viņa krājuma. Kad pēc pārtraukuma to atkal mēģināja izdot, vairs nebijis kā agrāk, droši vien tāpēc ātri beidza pastāvēt.
“Vien uzmetot acis, varu pateikt, kurš zīmējis. Man patīk Ēriks Ošs, viņš arī tagad interesants, mēģina pasmieties par Latvijas politiku. Patīk Daiņa Breikša spalvainie vīriņi, viņi tādi forši,” šķirstot albumus, stāsta Guntis. Viņš atzīst, ka agrāk zīmētās karikatūras šodienas jaunatne nevar saprast. Jaunieši kļošenēs, divi pārīši sēž uz soliņa, katram puisim rokās radio, un karikatūra saucas “Dziesmu karš”. Sievas puķainos bikškostīmos, pārtikas talonu laiks… Daudz bijis karikatūru par alus dzeršanu, sliņķiem kolhozā. Laikam gan visos laikos aktuāla bijusi vides piemēslošana. Gunāra Vīndedža zīmējumā uzraksts – atkritumus izgāzt aizliegts. Drīz vien vārds “aizliegts” slīkst atkritumos. Izrādās, arī pirms gadu desmitiem mazi sunīši bijuši modē – divi jaunieši pastaigājas, katram saitē mazs sunītis. Viņi ierauga vecmāmiņu ar kazu: “Redz, vecmāmiņai arī sunītis!”
“Savu reizi pāršķirstu albumus, atceros, kā kādreiz bija. Jaunajai paaudzei uz visu cits skatījums. Viņu karikatūras diez ko nepatīk. Žurnālos, avīzēs tās tomēr ir retums. Arī “Druvā” tikai reizi nedēļā. Daža ir gluži interesanta,” domās dalās rozulietis un nosmej, ka kādreiz bija karikatūras, bet nevarēja nopirkt albumus, kur tās salīmēt, tagad otrādi. “Maz kas jauns nāk klāt,” nosaka karikatūru cienītājs.
Kaimiņi saka – Guntis ir prasmīgs anekdošu stāstītājs. Viņš gan tam gluži nepiekrīt, bet dažādās dzīves situācijās anekdote vienmēr ir uz mēles. Viņš no žurnāliem un avīzēm izgriezis un mapēs salicis 5411 anekdotes. Tik bija, kad “Druva” ciemojās Rozulas “Bērzos”. “Kolhozā jau visi stāstīja anekdotes. Tiklīdz kāds kādu jaunu padzirdēja, stāstīja citiem. Tajās jau bija politika,” pastāsta Guntis un piebilst, ka tagad, pensijā būdams, tikai kaimiņiem dažkārt kādu joku izstāsta. “Izgriežu tikai tās anekdotes, kuras ir interesantas. Tādu ir aizvien mazāk. Avīzes un žurnāli bieži publicē vienas un tās pašas. Maz ir asprātīgu anekdošu. Nav īsti, par ko smieties,” domās dalās Guntis Liepiņš un izstāsta pāris anekdošu, kas no pēdējām lasītajām patikušas.
Kaķis skatās uz pelmeņiem un domā: “Tikai ļauns ģēnijs varēja izdomāt tā noslēpt gaļu.”
Tēvs prasa dēlam: “Kāpēc puns pierē?” “No domāšanas,” dēlēns nopūzdamies atbild un paskaidro: “Es domāju, ka Anniņa man ar akmeni netrāpīs.”
“Pensijā dzīve garlaicīga. Pašķirstu kādu albumu, palasu anekdotes, kļūst priecīgāk. Smieties taču ir veselīgi,” saka rozulietis Guntis Liepiņš. Sarmīte Feldmane
Komentāri