Dainis Sprancis katras piektdienas “Druvai” izdomā karikatūras tēmu un sacer dzejiskas rindas. Citās dienās viņš gādā, lai redakcijā visu datoru ekrāni rāda to, kas katram vajadzīgs, kā arī prot kliedēt kolēģu piktumu un kreņķus.
– Kas ir 1.aprīlis?
– Pirmā doma, kas ienāk prātā, – Joku diena. Taču to bieži aizmirstu. Kad kāds sadomā pajokot, drošības pēc paskatos kalendārā – nu ja, 1.aprīlis.
– Kā pats esi izjokots?
– Kaut kas īpašs nav atmiņā. Bijuši parastie – tev visa mugura balta vai kas tur pielipis pie biksēm.
– Vai 1.aprīlis nav tāda bērnu dauzīšanās?
– Skolas laikā cits citu izjokojām nedēļu pirms un divas nedēļas pēc 1.aprīļa. Tagad, saprātīgā vecumā, mājās pajokoju, bet kolēģus tieši tajā dienā aizmirstu izjokot. Mēs jau zirgojamies katru dienu, lai neprasītos ko īpašu darīt 1.aprīlī.
– Vai cilvēki vispār nav pārāk nopietni?
– Noteikti. Kopš sevi atceros, esmu uz jokiem un ķēmošanos. Skolā par mani dažkārt teica, ka mēra pietrūkst. Tā arī bija, un daudzus nokaitināju. Arī tagad reizumis gadās. Pārāk daudzi iedomājas, ka ir nopietni cilvēki, kas dzīvē kaut ko sasnieguši un nevar atļauties pajokot, pasmieties par sevi, par citiem, jo jāsaglabā sava akmens seja, cienījama pilsoņa tēls. Nedod Dievs, gadīsies nopietno reputāciju pabojāt! Tas ir tik dīvaini! Šie sausiņi varbūt arī kādu joku saprot, bet neuzdrošinās to izrādīt. Diemžēl gadās arī, ka nesaprot, uztver nopietni, tad mulst vai sadusmojas. Tādu ir diezgan daudz. Es varbūt esmu dīvainis ar savām runām un izdarībām, bet man patīk pavilkt uz zoba. Tomēr ar gluži svešiem es jokot atļaujos reti. To daru, kad jūtos mājīgi – savējo vidū.
– Melnais humors tev tuvs.
– Ir ļoti maz tēmu, par kurām saku, par to gan nevajag jokot. Jokam der gandrīz viss – sākot ar laimīgajiem nelaiķiem un beidzot ar tiem, kas ir pie nepilna saprāta. Kāds uzskatīs, ka aizskaram kādu. Ja es tā par kādu jokoju, tātad pieļauju, ka kāds tāpat jokos par mani. Līdz kādam mēram, tas gan katram savs.
– Kas tev tomēr ir tabu tēmas?
– Grūti uzreiz pateikt. Par nopietni traģisku saprotu, ka tajā brīdī jokot nedrīkst. Pēc laika jau atkal var. Prātā joki, salīdzinājumi ienāk par visu. Ne jau visu var laist pasaulē. Par jokotājiem, dīvaiņiem, kas smīdina citus, vienmēr kāds šausmās brīnās: “Kā viņš tā varēja pateikt! Es gan tā nedarītu, neatļautos!” Nezinu, vai tiem nopietnajiem dzīve ir īsti laimīga.
– Katrai tautai ir savi joki. Latviešu anekdotes ir kā pasakas, kur smieklīgā maz.
– Latviešiem publiskais humors ir mīlīgs. Mutvārdu krājums, kas nav pieejams, ko nezinām, visticamāk, nebija tik saudzīgs. Diez vai nu mājas saimē visi bija tik ieturēti, nopietni un kautrīgi.
Jokam jārodas dabiski. Sēžam, par kaut ko runājam, spriežam, rodas asociācija, kaut ko piefantazē klāt, un iznāk kas smieklīgs. Ja tas ir darbs – radīt jokus, jāmokās, jādomā joki par aktuālu tēmu, reti kad kas labs var iznākt. Tas labi redzams televīzijas seriālā “Bitīt`matos!”. Var redzēt, ka cenšas, bet sanāk muļķīgi, nevis smieklīgi. Latviešiem ar jokošanu ir, kā ir. Ir, kas domā citādi, bet man patika “Imanta – Babīte”. Kāds nu kurš joks, bet bija daudz labu. Esmu paskatījies Skuteli, viņam izdodas. Cik nu esmu redzējis.
– Izstāsti, kā “Druvā” top karikatūras ar pantiem?
– Nav gluži ideālais variants, bet mums ir tā: izdomājam tēmu, parasti kolēģi palīdz, apspriežamies, izdomājam, kā tas varētu izskatīties. Tad sūtu ziņu māksliniecei Niolai Nagainei jeb Āķim, un viņa zīmē. Kad saņemu zīmējumu, sāku domāt pantu. Kāds nu kuru reizi iznāk, bijis arī, ka lepojos. Parasti pāris stundās jāizdomā.
Vispirms man jāredz zīmējums. Gadās, ka zīmējums ir citāds, nekā esmu domājis. Reiz uzrakstījām tēmu – “Domes deputāti rotā eglīti”. Domājām – viņi stāv ar rotājumiem rokā un kar tos zaros. Normāli, vai ne? Bet saņēmām karikatūru, kurā eglīte bija izrotāta ar bumbām, kurās deputātu portreti. Deputāti ar sevi rotā eglīti.
Jāpiebilst, ka gluži visi karikatūras panti “Druvā” nav mani. Kad esmu atvaļinājumā – tos domā citi.
– Makšķernieku joki patīk ne tikai makšķerniekiem.
– Man prātā nāk notikums, kas pašam gadījās. Ziemā aizgāju uz Riebiņa ezeru. Toreiz, kā jau iesācējam, man urbja nebija. Ar cirvīti jau reiz biju izmēģinājies, sapratu, ka nekas prātīgs neiznāk. Tā nu līdzi nesu lauzni. Cerēju gan, ka ezers būs pilns ar citu urbtiem caurumiem, bet nekā, bija jākaļ pašam. Dārdinādams ne tikai ezeru, bet visu apkaimi, izkalu divus caurumus. Trešo kaļot, kā situ, lauznis sašķiebās un man pa žokli. Biju gar zemi, lauznis nogrima āliņģī. Žoklis nebija lauzts, bet lauznis tā vēl šodien guļ ezera dūņās. Bet todien noķēru prāvu asari. Tas bija mierinājumam. Visi brīnījās, ka tik liels. Tagad ziemas makšķerēšana nav tik tuva, vairāk braucu vasarās.
– Mājās ar meitu un sievu daudz jokojies?
– Katru dienu pamuļķojos. Dažreiz mani apsauc, ka esot jau par daudz. Meita Emīlija reizēm mēģina izstāstīt kādu anekdoti, ko dzirdējusi skolā. Viņai nejauši iznāk kāds foršs teiciens, vārdu kombinācija, ka jāsmejas. Mums pierakstīti viņas izteicieni. Mamma Emīlijai teica: “Lūdzu, sakārto istabu!” Viņa paskatījās, pasmaidīja: “Paldies, nē, man neprasās!” Reiz viņa negribēja iet mazgāties, mamma bārās, un Emīlija teica: “Žēl gan, ka nevar piedot mazajai meitai, kura vēl neko nesaprot!” Vai arī: “Tēti, ja tu vairāk spēlētu ģitāru, tu varētu iet korī.” Citreiz Emīlija ar lelli padusē saka: “Mēs ar bēbīti iesim pie notāra paskatīties, vai viņš ir puika vai meitene.” Reiz laukos Emīlijai jautājam: “Kāpēc tu pagrūdi tanti?” Emīlija: “Es gribēju viņu pavadīt, bet viņa negāja prom.”
– Bet tu taču esi arī dārznieks!
– Jā, arī par to esmu mācījies. Kolēģēm arī ir puķes, bet manā pārziņā ir Ķīnas roze, Ziemassvētku kaktuss un puķu pods, kurā aug virza, kas kalpo kā mati podam ar uzzīmētu seju. Vēl uz palodzes ir pilnīgi nokaltusi paparde, ko man piešķīra, lai atdzīvinu, bet šis nebūs tas gadījums.
– Kāpēc jauns puisis izvēlējās kļūt par dārznieku?
– Ne tāda doma bija, nekā. Biju no tiem, kas pēc pamatskolas nezināja, ko grib šajā pasaulē. Ģimenes lokā runājām, labi, iešu uz Jāņmuižu, zeme laukos ir, varēs zemniekot, audzēt nezin ko. Tā tur aizgāju. Sākumā meiteņu barā nejutos priecīgs, vēlāk pieradu. Kursā tikai divi puiši bijām. Ja tagad atceras – bija interesanti. Neteikšu, ka diži patika tā dārzkopība, bet mācījos.
– Tad atnāci uz “Druvu”, bet no datoriem nesaprati neko.
– Tam brīnumam nebiju pieskāries.
– Cik tolaik gulēji?
– Maz. Nedēļu pēc tam, kad atnācu, kolēģis, kurš bija sācis redakciju datorizēt, aizgāja. Man ar zināšanām, kuru nebija, nācās tikt galā. Viegli nebija, bet interesanti gan. Man visi teksti no rokrakstiem vai mašīnraksta bija jāpārraksta, tad jāsamaketē lappusē. Uzreiz apguvu arī pāris datorspēļu. Tā aizvien dienas vadu pie datora. Man darbs patīk.
Datorspēles? Vairs skriešanas -šaušanas īpaši nespēlēju. Tagad braucu ar tankiem vai spēlēju stratēģiskās. Par sociālo tīklu spēlēm lielas intereses gan nav. Draugos reiz bija jāaudzē dzīvnieks, man bija kaut kāds lemūrs. Man tas ātri apnika, aizlaidu nebūtībā pēc pāris nedēļām. Tagad draugos reti ieskatos, facebook tomēr ņem virsroku. Youtube skatos regulāri, tur ir gan joki, gan daudz par vēsturi, astronomiju, mūziku utt. Paskatos arī datortehnikas jaunumus, kaut ko par auto. Ja ir laiks un neesi noguris, tur vienmēr var kaut ko atrast. Kad studēju augstskolā psiholoģiju, arī bez datora nevarēja.
– Cik laika cilvēks var pavadīt pie datora?
– Datorinterešu dēļ esmu redakcijā pavadījis naktis, kad datora mājās pašam nebija. Promejot esmu naktīs lēcis pār redakcijas pagalma augsto sētu. Mājas īpašniekam tas nepatika, bet es laikus pamanījos aizmukt aiz stūra. Kad bija atnākuši pāris draugu, visi lēcām pār sētu. Esmu palīdzējis tikt pāri arī meitenēm.
Reiz vārti bija aizslēgti, redakcijā bija ienākusi un aizkavējusies kāda cēsniece ar suni. Arī viņa bija jādabū pāri sētai. Vispirms viņa man padeva suni, to neveikli saņēmu, un sunītis nokrita uz trotuāra, bet, tikko kājas bija pie zemes, klibodams aizskrēja. Arī tantīte ātri tika pāri – guvis pieredzi ar sunīti, viņu saņēmu veiksmīgi. Reiz nobiedēju vīriņus blakus esošajā autobusa pieturā. Viņi tā arī nesaprata, redzēja kādu vai ne, jo es jau biju aiz stūra.
– Ja šo notikumu vizualizē, iznāk komēdija.
– Noteikti.
– Jaunas smieklīgas anekdotes ir retums.
– Tā ir. Parasti tiek apspēlēts vecais vai aizmirstais. Joki dzīvei piedod garšu.
– Pasaki ko skaistu par pavasari!
– Nebūs ledus, varēs braukt klusā, siltā vietiņā ezerā paķert zivtiņas. Saulē sasēž vesels bars, priecājas, ka pavasars! To var teikt par putniem, runčiem, vīriņiem un sieviņām parkā. Kuram gan nepatīk saulītē?
Komentāri