Jaunās mājas – Islandē

Cēsniece Katrīna Kruzmane jau desmit gadus dzīvo Islandē. Atgriezties Cēsīs viņa neplāno, tam esot vairāki iemesli.

Katrīna kopā ar savu dzīvesbiedru Kasparu Islandē audzina divus bērnus – 13 gadus veco dēlu Henrihu un 4 gadus veco meitu Gabrielu. “Latvijā dzīvojot, man katru mēnesi bija jāskatās makā un jāskaita nauda – tā pietiks iztikšanai līdz nākamajam mēnesim vai nē. Toreiz, kad pirms desmit gadiem pametu Latviju, ne tikai Cēsīs, bet kopumā visā Latvijā es neredzēju pārmaiņas, neredzēju to, ka kaut kas varētu uzlaboties. Pēc tam, kad pie mums ciemos bija atbraukuši latviešu draugi no Islandes un pastāstīja, cik viņiem iet labi, arī mēs pieņēmām lēmumu laimi meklēt ārpus dzimtās valsts robežām,” par to, kā izlēma doties uz Islandi, stāsta Katrīna. Ja sākotnēji Katrīna plānojusi ārzemēs pavadīt vien pāris gadu, lai iekrātu līdzekļus mājas iegādei Latvijā, tad tagad viņa ir pārliecināta – atpakaļ ģimene neatgriezīsies. “Sākums bija grūts. Atrast darbu nemaz nebija tik vienkārši. Tomēr nu esam tā pamatīgi iedzīvojušies un mums šeit ļoti patīk. Kad dēls bija Latvijā – vienaudži par viņu smējās. Gan krievu valodas akcenta dēļ, gan arī brillīšu dēļ, kas ikdienā jāliek. Man kā mammai uz to bija ļoti grūti noskatīties. Kad pēc pārcelšanās dēls uzsāka mācības skolā Is­landē, bažījos par to, kāds būs adaptācijas laiks. Biju ļoti priecīga, redzot, cik ļoti manu dēlu pieņem, cik ātri viņš ar visiem sadraudzējas. Islandē bērniem tiek mācīta tolerance un iejūtība pret līdzcilvēkiem – ne tikai savas valsts iedzīvotājiem, bet arī iebraucējiem,” stāsta Katrīna. Kad Henrihs uzsācis mācības, viņam piešķirta privātskolotāja, kas palīdzējusi apgūt valodu un mācību priekšmetus. “Es piekrītu tam, ka izglītības līmenis Latvijas skolās ir krietni augstāks, nekā tas ir šeit. Tomēr man šobrīd svarīgāk ir – lai bērns gribētu iet uz skolu, lai viņam blakus būtu cilvēki, uz kuriem paļauties,” nosaka Henriha mamma. Katrīnai Islandē piedzima otrs bērns – meitiņa, kura šo­brīd apmeklē bērnudārzu. Arī paši mazākie islandieši esot jauki un draudzīgi. Bet, lai arī bērni apgūst islandiešu valodu, Katrīna bērniem māca, ka viņu dzimtene ir Latvija, mammas dzimtā pilsēta ir Cēsis un viņu dzimtā valoda ir latviešu valoda: “Ir bijušas reizes, kad dēls sevi sauc par islandieti, bet es uzreiz viņu palaboju un atgādinu, ka tas tā nav. Latvija vienmēr būs mana valsts, un neatkarīgi no visiem blakus apstākļiem arī bērniem mācīšu visu, kas viņiem par Latviju jāzina.” Katrīna atzīst – dažādu svētku laikā, kā arī klausoties dziesmas latviešu valodā, bieži birstot asaras: “Bet es zinu, ka esmu pieņēmusi pareizu lēmumu. Es vairs nedrīkstu domāt tikai par sevi, man ir jādomā arī par bērniem.

Reālā situācija ir tāda, ka, dzīvojot šeit, man nav jāskaita kapeikas, lai izvilktu līdz nākamajai algai. Esam iegādājušies māju, bērni ir adaptējušies. Skatoties uz pensionāriem Latvijā, paliek viņu žēl. Savukārt šeit seniori smejas un bauda dzīvi, liela daļa dodas ceļojumos un tik tiešām izbauda savas vecumdienas. Šeit, apgūstot valodu, ir labas darba iespējas. Turklāt mammas ar bērniem darbā pieņem ar atplestām rokām – bērni šeit nav šķērslis.” Katrīna ir novērojusi, ka apkārt latviešu paliekot arvien vairāk, arī cēsniekus uz ielām varot redzēt bieži. Divu bērnu mamma seko līdzi tam, kas jauns notiek Cēsīs, un priecājas, dzirdot, ka pašvaldības domā, ko darīt, lai aizbraucēji atgrieztos: “Protams, par to ir liels prieks. Mūsu gadījumā gan tas neko nemainīs. Esam šeit pārāk iedzīvojušies. Bet zinu cilvēkus, kas, dzirdot par vilinošiem piedāvājumiem, kas mudinātu tautiešus atgriezties, daudz nedomājot dotos atpakaļ uz Cēsīm.” Katrīna atzīst – lai arī nu jau gadu pēc gada dienas tiek vadītas svešumā, Cēsis vienmēr paliks viņas sirdī.