“Tas, ko sākumā uztvēru kā pārpratumu, kļūdu, varbūt pat joku, izvērtās par dārgu murgu,” saka raunēnietis Juris Spilners. Viņš rāda biezu Cēsu rajona tiesas un Vidzemes apgabaltiesas lēmumu sējumu. Abas tiesas lēmušas par labu viņam. Tas vakars lauku sētā nevēstīja nekādus pārsteigumus. 2015.gada 26.februārī ap sešiem “Vecvību” saimnieks piezvanīja kaimiņam uz “Ezerkalniem”, jo mašīnai bija radušās problēmas ar bremzēm. Abi vienojās, ka līdz desmitiem vakarā kaimiņš pārbaudīs, ja vajadzēs, saremontēs.
Pirms desmitiem Juris ieradās pēc mašīnas. Viss bija izdarīts. Par darbu kaimiņam, kā jau dažkārt laukos, bija apsolīta pudele degvīna. Bija atnācis arī kaimiņš no “Lakstīgalām”. Juris iekāpa auto, pabrauca pa mājas pievedceļu, kas savienojas ar ceļu Rauna – Dzērbene, pārbaudīja, kā darbojas saremontētās bremžu iekārtas. Viss bija kārtībā, un vīri devās uz garāžu, lai iemestu pa graķītim, ka autiņš atkal ripo droši, ka kaimiņi satikušies. Tā ir tikai viena tā vakara sākuma versija. Vakara gaitā radās vairākas.
“Braucot pa ceļu Rauna – Dzērbene Veclaicenes šosejas virzienā, redzējām ( ar kolēģi Vitāliju Kuzminu. Red.), ka pa iebraucamā ceļa labo pusi brauc automašīna ar ieslēgtām ugunīm. Tā kā tas bija vienīgais transporta līdzeklis uz ceļa, nolēmām pārbaudīt transporta līdzekļa vadītāju, vai nav kāds pārkāpums. Tanī brīdī automašīna kustējās virzienā uz Dzērbenes ceļu. Pietuvojāmies iebraucamajam ceļam, ieslēdzām bākugunis, skaņu signālu. Satikāmies, mašīna apstājās. Tajā brīdī pretī braucošajai mašīnai tika izslēgtas gaismas. Automašīnā atradās vīrietis, kurš vadīja automašīnu. Redzējām, kā viņš kāpj ārā no mašīnas un gatavojas doties atpakaļ mājas virzienā. Abi ar kolēģi reaģējām, neizlaidām viņu no redzesloka. Paskrēju viņam pakaļ, lūdzu apstāties. Ņemot vērā viņa vecumu, panācām ātri, lūdzām doties uz mūsu mašīnu un veikt alkohola pārbaudi. Sākotnēji vadītājs nebija ar mieru. Vēlāk piekrita. Kad vēlējos no viņa ņemt paskaidrojumu, vadītājs teica, ka vēlas pašrocīgi rakstīt paskaidrojumu. Tika veikti divi pūtieni. Abiem mērījumu rezultātiem Juris Spilners piekrita, ko apliecināja ar savu parakstu. Es iepazinos ar viņa paskaidrojumu, ka vēlējies pārbaudīt bremzes, ka kopā ar paziņām garāžā lietojis alkoholu. Kad sāku stādīt administratīvo pārkāpumu protokolu, pie automašīnas pienāca divi cilvēki. Abi kungi bija manāmā alkohola reibumā. Klauvēja pie dienesta automašīnas loga manā pusē. Prasīja, kas par lietu, ka esam iebraukuši privātā teritorijā. Paskaidroju, ka šobrīd veicam dienesta pienākumu. Mašīnai nedaudz bija vaļā logs, Spilners izmantoja šo izdevību, lūdza vīriešiem aizstumt viņa mašīnu uz pagalmu. Teicu, ka nedrīkst aiztikt, jo evakuēs. Sākumā vīrieši tā kā klausīja. Tad sāka stumt automašīnu uz pagalma pusi. Tā kā nebija mašīnas atslēgu un rati bija nedaudz iegriezti, mašīna ieripoja grāvī. Pieskrējām, lai pārtrauktu šo darbību. No pagalma izskrēja suns. Lūdzām, lai suni savāc, jo tas traucē. Sastādījām nepieciešamos dokumentus, sagaidījām evakuatoru,” tiesā stāstīja policijas inspektors Sergejs Sivko.
Savukārt kaimiņš Juris Igaunis tiesā stāstījis: “Izdzinām mašīnu no garāžas. Teicu, lai Spilners izmēģina. Tad atnāca Spilners un pateica, ka viss kārtībā, mēs drusku pa vienai divām glāzītēm iedzērām. Pa to brīdi sāka riet suns. Mašīna palika uz ceļa neaizslēgta. Gājām skatīties, neviena nebija. Tad ar kaimiņu Māri devāmies uz garāžu, Juris palika aizmugurē. Kad jau biju pie darbnīcas, sākās liela uguņošana un bļaustīšanās. Gāju atpakaļ. Policijas darbinieki bija Spilneru sagrābuši aiz rokām un vilka uz policijas mašīnu. Mēs ar Māri piegājām runāties. Visi bija nikni, Spilners sašutis. Sivko drusku aizvainoja mani, manu dēlu. Tad arī es paliku nikns un kaut ko pateicu. Suns vēl pa vidu maisījās. Spilners iekāpa policijas mašīnā, bija nomierinājies. Ko tur darīja, nezinu. Tad Sivko lika gaidīt evakuatoru. Tad mēs gaidījām. Tad vienā brīdī mans suns bruka virsū otram policistam. Policists solījās šaut, pūst gāzi. Tikai nesapratu, vai man vai sunim.” Juris, sēžot policijas mašīnā, kliedzis, lai atnes žaketi, kur atslēgas un dokumenti, bet Sivko noteicis, ka ir par vēlu.
Savukārt Juris Spilners stāstījis: “Izkāpu no mašīnas, izņēmu atslēgu un gāju uz garāžu. Tur bija karsts, novilku žaketi un pakāru. Tās kabatā bija tiesības, mašīnas dokumenti, atslēga.
.. No policijas mašīnas izlēca divi policisti. Pirmajā brīdī īsti neaptvēru, kas notiek. Mani sagrāba ciet aiz rokām, iegrūda mašīnā. Bija asa vārdu apmaiņa, uzlikšot man roku dzelžus, ja nepakļaušos viņu prasībām. Tas esot smags pārkāpums, ka viss tiekot ar video kameru filmēts. Es puslīdz nomierinājos un kāpu mašīnā. Vai labprātīgi, vai tiku ievilkts, grūti pateikt. Iesēdināja mani pakaļējā sēdeklī. Bija karsts, tumšs. Prasīja, vai esmu lietojis alkoholu. Tā kā biju garāžā dzēris, atbildēju, ka jā. Liekas, ka nosaucu divas glāzītes. Man teica, lai es pūšu, nezinu, kā to sauc. No sākuma atteicos. Tad teica, ka vedīs uz policijas iecirkni, ka ne ar tādiem putniņiem vien tikts galā, nepazīs ne tēvs, ne māte. Nolēmu prasību vienkārši izpildīt, jo kā gan pēc tam tikšu mājās. Tad es iepūtu tajā trubā. Pēc kāda brīža teica, lai atkal iepūšu trubā un parakstu pūšanas rezultātus. Tā kā bija tumšs, ievilku krustu. Tad iedeva parakstīt protokolu, sākumā negribēju, tad parakstīju. Prasīju, kas būs tālāk. Teica, ka izsauks evakuatoru un mašīnu aizvedīs. Biju bezspēcīgs, vienaldzīgs. Ja var tā darīt, lai dara. Iebrauca evakuators. Teicu, ka nekādos pasākumos nepiedalīšos, lai visu dara paši.”
Vidzemes apgabaltiesai J.Spilners raksta: “Videoieraksts, kurā es būtu redzams vadām automašīnu, bēgam raitā solī no Valsts policijas darbiniekiem, būtu labs pierādījums mana pārkāpuma fiksēšanai. Valsts policija šajā gadījumā izvēlējās pierādījumus selektīvi – darbinieku ziņojumus, administratīvo pārkāpumu protokolu, lēmumu par manu administratīvo sodīšanu, tāpēc videoierakstu nesaglabāja.”
Valsts policijas darbinieks Sergejs Sivko tiesas sēdē liecināja, ka videoreģistrators bijis viņa personīgais, ieraksts netika veikts.
“Policija manus skaidrojumus vērtējusi kā neticamus, tomēr nekādi nav motivējusi to, ka, sastādot administratīvā pārkāpuma protokolu, pie manis kā transporta līdzekļa vadītāja, kā uzskata policija, nebija automašīnas atslēgas. Bez tām, kas, manuprāt, ir vispārzināms fakts, automašīnu nevar iedarbināt un vadīt. Tādējādi nevarēju izdarīt šo administratīvo pārkāpumu,” tā J.Spil-ners.
Jura Spilnera izelpā tika konstatētas 0.67 promiles. 2.martā Valsts policijas Vidzemes reģiona pārvaldes Kārtības policijas biroja satiksmes uzraudzības rotas inspektors V.Zevjakins pieņēma lēmumu, ka J.Spilners ir vainīgs administratīvā pārkāpuma izdarīšanā un viņam uzlikts naudas sods 430 eiro, uz 12 mēnešiem atņemtas šofera tiesības. Par šo lēmumu Juris Spilners iesniedza sūdzību Valsts policijas Vidzemes reģiona pārvaldes Kārtības policijas birojam. Iepriekš pieņemtais lēmums tika atstāts negrozīts, un raunēnieša sūdzība noraidīta. J.Spilners to pārsūdzēja Cēsu rajona tiesā. Rajona tiesa ar spriedumu 1.jūlijā sūdzību apmierināja, un Kārtības policijas biroja lēmums atcelts, un lietvedība administratīvā pārkāpuma lietā izbeigta.
Par šādu pirmās instances tiesas spriedumu apelācijas sūdzību iesniedza Kārtības policijas biroja priekšnieks N.Tkačs un norādīja, ka spriedumu uzskata par nepamatotu, tādēļ to pārsūdz pilnā apjomā.
Vidzemes apgabaltiesa atzīst, ka Cēsu rajona tiesas spriedums atstājams negrozīts, bet Kārtības policijas biroja priekšnieka iesniegtā apelācijas sūdzība noraidāma. Apgabaltiesa atzīst, ka Cēsu rajona tiesas spriedums pieņemts, ievērojot procesuālos un formālos priekšnoteikumus un materiālo tiesību normas, spriedumā ietvertais pamatojums ir pareizs un pilnībā pietiekams, apelācijas instances tiesa tam pievienojas, un līdz ar to apelācijas instances tiesai nav pamata atkārtot instances tiesas spriedumā minētos pierādījumus un atzinumus, dodot izvērstāku daļu.
Vidzemes apgabaltiesa nospriež – atstāt negrozītu Cēsu rajona tiesas 1.jūlija spriedumu, bet valsts policijas Vidzemes reģio-na Kārtības policijas biroja priekšnieka iesniegto apelācijas sūdzību noraidīt. Spriedums nav pārsūdzams.
“Viss murgs beidzies, bet man aizvien ir daudz jautājumu. Manu mašīnu aizveda ar evakuatoru. Kad interesējos, kur tā ir, viens teica, ka Rīgā, cits, ka Valmierā. Vēlāk gribēts pierādīt – ja jau izpērku no maksas stāvvietas auto, tātad vainu atzīstu. Bet par katru dienu autostāvvietā ir jāmaksā. Nekādu pierādījumu, ka minētajā laikā esmu vadījis minēto transporta līdzekli, nav, lieciniekus policija neuzklausīja, ” saka Juris Spilners un piebilst, ka patiešām sākumā visu notikušo neuztvēris nopietni. Ja vēl viss tiek filmēts, gan jau dienas gaismā redzēs, ka viņš nebrauca, sapratīs, ka kļūdījušies.
Lai pierādītu, ka viņš nav pārkāpis likumu, par patiesību nācās krietni maksāt. “Neesmu jurists, bet mākslinieks, es taču nemāku uzrakstīt iesniegumus, prasības tiesā, pamatot, ka man ir taisnība. Ja nebūtu advokāta, viss būtu beidzies uzreiz, līdz tiesai pat netiktu,” saka Juris Spilners un piebilst, ka arī policijai taču tiesāšanās nebija bez maksas.
Advokātiem viņš samaksāja 1150 eiro. Tā kā Juris ir mednieks, lai nebūtu nepatikšanas, nācās pārrakstīt medību ieroci. Tas izmaksāja 120 eiro, tagad jāpārraksta uz savu vārdu un jāmaksā tikpat. 430 eiro administratīvais sods. Lai naudu dabūtu atpakaļ, viņam tiesā jāsniedz civilprasība pret policiju. Par automašīnas aizvešanu un stāvlaukuma pakalpojumu samaksāti 160 eiro, par alkometra pārbaudi – 15.60.
Komentāri