Pēc gandrīz 20 gadu pārtraukuma atkal nolēmām izmēģināt ekskursiju grupā, braucot ar autobusu. Kā īpašs vilinājums bija tas, ka ceļojumu biroja piedāvātā
ekskursija uz septiņām Alpu valstīm sakrita tieši ar ieplānotā atvaļinājuma dienām.
Pēc pārdomu brīža, jo ceļā jāpavada 11 dienas, tika pieņemts pozitīvs lēmums, un tagad ar pilnu pārliecību var teikt, ka tika izvilkta pilnā loze. Lai arī nobraukts vairāk nekā 6200 kilometru, redzētā un sajustā pūrs to atsver pilnībā. Varējām izbaudīt septiņas valstis, nerēķinot Lietuvu, Poliju, Čehiju, kuras šķērsojām caurbraucot, sajūtot kopīgo un atšķirīgo.
Ceļošana jau tāpēc ir skaista, ka katram atmiņā, sirdī paliek kas cits. Gaumes taču ir tik dažādas. Kādu saistīja pundurvalstis Monako un Lihtenšteina, citu bagātās Francijas kūrortpilsētas Nica un Kannas ar iespaidīgām jahtām ostā, spožām un neredzētām automašīnām pie viesnīcām. Jā, bija iespaidīgi, vareni, bagāti, bet sirds tomēr tur nepalika. Arī slavenais sarkanais paklājs Kannās palika tikai kā ķeksītis redzēto vietu sarakstā, lai nākamgad, skatoties Kannu kinofestivālu, varētu teikt, jā, es arī esmu tur bijis. Vismaz zināšu, cik reižu tas festivāla laikā tiek mainīts, to, ka aktieriem atvēlēts konkrēts laiks, kurā jāmēro ceļš pa šo paklāju,un citas interesantas nianses. Arī F1 Monako sacensības tagad raudzīšos ar nedaudz citu attieksmi.
Jau lielāku nospiedumu atmiņā un sajūtās atstāja Šveice. Lugano pilsēta ar braucienu pa ezeru, iztālēm paskatoties uz Kastanjolu, kur trimdas gadus pavadīja Rainis un Aspazija. Tiesa, radās pamatots jautājums, kāpēc dzīvošanu tik brīnišķīgā vietā sauc par trimdu? Kā smejies, es arī tādā trimdā labprāt padzīvotu dažus gadus.
Vēl saistošāki bija gar autobusa logu slīdošie Šveices ciematiņi un mazpilsētas, īpaši Apencella ar tās krāsainajām mājām un īpašo auru. Var staigāt un apjūsmot vai katru individuāli izkrāsoto namu. Pilsētiņa slavena arī ar to, ka tajā uzstādīts piemineklis tās īpašajai demokrātijai, proti, lēmumi, ko darīt, tiek pieņemti centrālajā laukumā, nobalsojot vīriešiem. Pēdējos gados lēmumu pieņemšanā atļauts piedalīties arī sievietēm. Vēl šajā pilsētā ir garšīgs (bet dārgs) vietējais alus, lai gan Šveicē nekas nav lēts. Ne velti pierobežā dzīvojošie šveicieši brauc iepirkties uz Austriju. Paši bijām aculiecinieki, kā degvielas uzpildes stacijā Austrijas pusē stāvēja mašīnas tikai ar Šveices numuriem. Viss saprotams, jo Šveicē degviela maksā apmēram pusotru eiro, bet Austrijā par centiem 40 lētāk.
Taču mani visvairāk piesaistīja Itālija. Jau pirms vairākiem gadiem, apmeklējot šo valsti pirmo reizi, paspēju tajā iemīlēties. Toreiz teicu, ja kādreiz kļūtu bagāts pensionārs, pensijas gadus pavadītu šajā valstī, un pēc tagadējā ceļojuma domas neesmu mainījis. Atklāts ir vienīgi jautājums – ja kādreiz kļūtu…..
Itālijā pabijām studentu pilsētiņā Padujā, vīna pilsētiņā Soavē, savdabīgi šarmantajā Serminoē pie Gardas ezera un Sanremo pilsētiņā Vidusjūras krastā. Katra ar kaut ko atšķirīga, un tomēr visam pāri tas neaprakstāmais itāliskums, ko var notvert tikai sajūtās. Ieliņas, kurās rit dzīva tirgošanās, bet turpat blakus – tukšas, itāliski šaurās ieliņas ar izžautu veļu. Valdzina itāļu attieksme pret dzīvi, neiespringstot problēmās, visu tverot viegli, kā rotaļājoties. Tas sajūtams ik uz soļa, bet nav aprakstāms – šī īpašā prasme baudīt dzīvi, kuras tik ļoti pietrūkst mums, ziemeļniekiem. Tur laika ritējumam ir cits ritms un attiecībām – cita vērtība. Ikviens pārdevējs, bārmenis, viesmīlis ir atvērts, komunikabls, un uz mūsu teikto, ka pica tiešām bija garšīga, bet liela, ar smaidu paskaidros, ka picas nemēdz būt par lielu, vien vēderiņi par mazu. Un Itālijas saule, un Vidusjūra…. Itālija sirdī palikusi, atstājot apņemšanos atgriezties. Tāpat kā kalni, kas bija pāri visam.
Kalnos, ko tiešām tā var saukt, biju pirmo reizi, un var tikai piekrist atziņai, ka skaistāki par kalniem var būt tikai kalni. Izstaigājām un izjutām Šveices Alpus, kur pārgājiena laikā bija arī veldzējoša pelde jaukā kalnu ezeriņā, taču punktu uz i uzlika sešu stundu pastaiga Austrijas Alpos pie pilsētiņas Vandans. Nosaukumam zināma līdzība ar mūsu Vendeni. Šajā pilsētiņā mūs laipni sagaidīja novadnieks Jānis Kinna, kurš Austrijā mīt jau vairākus gadus.
Ar pacēlājiem uzbraukuši gandrīz divu kilometru augstumā, tālāk devāmies kājām. Ikvienam bija dota izvēle iet tālāku vai īsāku ceļa gabalu, bet mēs, desmit ceļotāji, izvēlējāmies garāko, uzkāpjot arī 2334 metrus augstajā Geisšpitzē. Šajā vietā tā ir augstākā virsotne, kas sasniedzama, neejot alpīnisma trases. Virsotnē skats ir neaprakstāms – visapkārt kailas kalnu smailes un sajūta, ka dvēsele dzied! Tur saproti, ka mūsu sīkās problēmas un problēmiņas uz šīs dabas varenības fona ir kā putekļi. Varam jau runāt, cik cilvēks visvarens, bet kalni uzreiz noliek pie vietas. Atliek tikai padomāt, kas ir augstajos kalnos. Kad bijām atkal pakājē, J. Kinna norādīja, ka laikā, kamēr viņš šajā vietā dzīvo, esam pirmā latviešu grupas, kas izgājuši šo ceļu. Ņemot vērā, ka daļa kalnos bijām iesācēji, šis fakts patika īpaši.
Atmiņā paliks arī pāri ielejām skanošie zvani govju, aitu un kazu kaklos, kas rada īpaši meditatīvu noskaņu, un dažbrīd tikai šīs skaņas liecināja, ka esam apdzīvotā apvidū.
Pieredzējušie ceļotāji saka, ka īstās atmiņas un atziņas par piedzīvoto nāk ar laiku, droši vien tā arī būs, bet ir pilnīgi skaidrs, ka Itālija un kalni jau tagad ieņēmuši vietu uz palikšanu. Lai dotu pozitīvas domas un aicinātu atgriezties.
Komentāri