Pēc filmas pirmizrādes “Es izvēlos Piebalgu” “Druva” uzrunāja filmas veidotājus – TV žurnālisti Karīnu Rubeni un foto mākslinieku Mārci Baltskaru – par filmas tapšanu un tās laikā gūtajām atziņām.
– Vai to īpašo, Piebalgu raksturojošo bija viegli parādīt filmā?
Karīna: – Man šķiet, tas nebija grūti. Ņemot vērā, ka pati kopš piecu gadu vecuma šeit esmu dzīvojusi un, kopš sevi atceros, mana bērnības zeme ir bijusi Piebalga, liekas, ka tas viss jau manī ir. Kad filmējām deju kolektīvu, viņi pirms uznāciena mēģināja soļus, sapratu, ka tas, ne tikai galarezultāts ir jānofilmē, jo tas tik ļoti iemieso ikdienu, kurā cilvēkiem pa visām vīlītēm tas piebaldzēna raksturojošais nāk ārā. Grūtākais bija izlemt, ko un kā filmā ielikt. Bet mums bija ļoti paveicies, ka materiāls jau pats par sevi daudz runāja un izteica.
Mārcis: – Katrs filmā redzētais cilvēks ļoti raksturo Piebalgas būtību. Līdz ar to ikkatrs piebaldzēns var kādā no viņiem atrast, ieraudzīt arī sevi.
Karīna: – Jā. Pati filmā nerunāju, bet viss, ko es par šejieni domāju, tur pateikts. Un tas ir pats galvenais, ka ir kāds, kas to pasaka.
– Vai ir sajūta, ka divas stundas garajā filmā tomēr kaut kas palika aiz kadra?
Karīna: – Jā, aiz kadra palika 14 stundas. Bet vienmēr, pie šādiem darbiem strādājot, ir jāizdara izvēle, kas iekļūst beigu atlasē. Man drīzāk ir sajūta, ka aiz kadra palika vēl tik daudz stāstu un notikumu, kurus varētu būt nofilmējuši, ja nebūtu kovida gads. Tā arī mēs neieraudzījām nevienu kadru no skolas telpām, mums nebija iespēja nofilmēt, kā skolēni normāli mācās. Bet tajā pašā laikā darbam vienmēr kaut kad punkts ir jāpieliek. Saprotams, ka nevari vienā stāstā izstāstīt pilnīgi visu.
Mārcis: – Vienmēr cilvēkam gribas vēl. Un, ja viņam gribas vēl, tad viss ir kārtībā. Tad darbs ir izdarīts, kā pienākas.
Karīna: – Ja nebūtu termiņa, kad filmai jābūt gatavai, liekas, mēs varētu vēl un vēl kādu atrast un darbu filmēt mūžīgi.
Mārcis: – Bet varam filmēt dubli numur divi pēc desmit gadiem, un tad filma visdrīzāk būtu pavisam citāda. Tagad notiek teritoriālā reforma, ir cilvēku kustība pa Latviju dažādos virzienos, daudzi no pilsētām grib uz laukiem – vai nu brīvdienās, vai pavisam.
Mēs būtu priecīgi, ja mums būtu šāda iespēja arī pēc desmit gadiem. Bet laikam tā lielākā vērtība ir tieši tam, ka mēs to esam izdarījuši tagad, kad ir diezgan sarežģīts laiks, jo ir pandēmija, ir reforma, un šis laiks ir iemūžināts, tas paliks vēsturē ne tikai pēc desmit gadiem, bet arī pēc 20 un 50.
Veidojot filmu un meklējot arhīvā materiālus, kurus gribējām izmantot, bija grūti kaut ko atrast, to bija ļoti, ļoti maz. Tā ir tā milzīgā vērtība, ka tagad ir materiāls par Piebalgu, par cilvēkiem, par notikumiem. Un jebkuram piebaldzēnam vai jebkuram citam cilvēkam Latvijā vai pasaulē, noskatoties filmu tagad vai pēc desmit, vai piecdesmit gadiem, būs tā sajūta, kā Piebalgā bija tad, 2021. gadā.
Karīna: – Man šķiet, ka patlaban dzīve tik strauji mainās. Pirms diviem gadiem neviens nevarēja iztēloties, ka būs pandēmija, ka visi staigāsim maskās un skatītāju zālē nedrīkstēs aizņemt visas sēdvietas, lai šo filmu noskatītos. Un tāpat neatkarīgi, kāda būs pasaule pēc desmit gadiem, ir skaidrs, ka tā būs citāda. Un būs interesanti paskatīties, ko cilvēki domāja šodien un kā dzīve būs pavērsusies pēc laika.
– Jūs filmu veidojāt divi. Kāds bija jūsu kopdarbs?
Mārcis: – Katrs dara to, kas labāk sanāk. Es noteikti nevarētu viens šādu filmu uztaisīt. Nu, labi, visu šajā dzīvē var izdarīt, bet to būtu grūti izdarīt vienam.
Karīna: – Es to viena nevarētu izdarīt.
Mārcis: – Saliekot zināšanas un talantus kopā, veidojas ļoti harmoniska sadarbība. Es filmēšanas procesā vairāk atbildu par tehniskām lietām un filmēju ar dronu, bet Karīna organizē cilvēkus, domā sarunu tematus un filmē. Karīna montē, savukārt es daru visus smalkos darbus ar skaņām un mūziku, ar verdiktu – to paturam vai to ņemam ārā.
Karīna: – Mēs jau tik ilgi kā komanda strādājam, ka tas ir organiski, pat nav diskusiju, kā dalīsim pienākumus.
– Filma tapa gadu. Tas ir daudz vai tomēr maz?
Mārcis: – No sākuma tas likās ļoti daudz, bet pēc pirmizrādes ir sajūta – kur tas gads pazuda? Tik ļoti ātri tas paskrēja.
Karīna: – Mēs, godīgi sakot, nezinājām, kā tas būs. Mums iepriekš nav bijis neviens tik apjomīgs ilgtermiņa projekts.
Mārcis: – Turklāt pandēmijas dēļ vēl bija daudz citu nezināmo.
– Filmu veidojot, arī jums bija savs redzējums par Piebalgu un piebaldzēniem, bet vai bija kas tāds, kas pārsteidza?
Karīna: – Darba specifikas dēļ esmu daudz dažādās vietās intervējusi cilvēkus, un jāatzīst, laikam lielākais pārsteigums bija par to, cik piebaldzēni ir brīnišķīgi runātāji, cik labi prot ietērpt vārdos savas domas, sajūtas. Tā filmai ir milzīga vērtība.
Mārcis: – Jā, cilvēki, kurus satikām, intervējām – gan tie, kuri ir filmā, gan tie, kas ir ārpus kadra, – ir ļoti bagāti, tik pildīti ar sajūtām par vietu, kurā dzīvo, vēsturisko informāciju un zināšanām, ka par to var brīnišķīgi pastāstīt. Pateikt tā, ka liek aizdomāties.
Karīna: – Cilvēki ir tik dažādi, ar tik dažādām nodarbēm, bet ir tāds kopējais inteliģences līmenis. Man liekas, ka tā arī ir tā īpašā Piebalgas aura, kuru daudzi nespēj izskaidrot. Vēsturiski veidojies inteliģences līmenis, kas ik uz soļa te ir jūtams arī šodien.
– Vai ieraudzījāt piebaldzēnu arī no pavisam jaunas šķautnes?
Mārcis: – Tā kā es neesmu piebaldzēns, kā cilvēkam no malas man likās, ka visus vienoja Piebalgas patriotiskā sajūta, visi ir ļoti radoši, viņiem patīk darīt, nevis čīkstēt. Tas mani ļoti aizkustināja un patika.
Karīna: – Jā, man grūti teikt par pārsteigumiem, jo es vienmēr esmu bijusi ļoti augstās domās par šo vietu un cilvēkiem.
Mārcis: – Piebaldzēni jau par sevi ir augstās domās, un viņi arī visi to atzīst.
Karīna: – Jā, viņi ir lepni. Un tā ir brīnišķīga īpašība. Tikai tagad, veidojot filmu, man atnāca tik daudz atbildes par pašu, kāpēc es tāda esmu. Esmu tieši tāda, jo esmu no Piebalgas. Es to nebiju nekad tā noformulējusi, bet katrs uzrunātais cilvēks man palīdzēja to ieraudzīt un formulēt.
Mārcis: – Piebalga kā vieta patiešām ļoti ietekmē cilvēkus.
Karīna: – Jā, tas laikam arī ir tas lielākais pārsteigums. Vietas ietekme ir tik milzīga!
– Kā jūs pāris vārdos raksturotu, kāds ir piebaldzēns?
Karīna: – Pozitīvi lepns. Strādīgs. Jo visam pamatā tiešām ir darbs. Tas nav tā – o, es piedzimu Piebalgā, man tagad Dieviņš iedeva gaišu prātu.
Mārcis: – Piebaldzēni nav tikai strādīgi, bet viņi dara ar mīlestību. Darbs ir kā dzīvesveids. Zvangu meistars lepojas ar to, ko dara, viņš ir līdz sirds dziļumiem tajā visā iekšā. Piebaldzēns visā, ko dara, ir ar sirdi un dvēseli. Ir tik svarīgi katram darīt to, kas mums patiesi patīk, jo tad arī viss izdosies un dzīvē veiksies. Un mēs būsim ar sevi apmierināti un mierā. Sirdsmiers raksturo piebaldzēnu. Māksliniece, kas gatavo māla keramiku, savā darbā ir pilnībā iekšā un pilnīgā harmonijā ar sevi. Es arī daru to, kas man tik ļoti patīk. Arī filmu veidojot, kad pēdējās dienas un naktis vēl montējām, nebija tā sajūta – eh, rīt atkal jāceļas un jāstrādā, bet gan – o, jāiet mazliet pagulēt, lai varam atkal turpināt.
Karīna: -Nevaru atrast tos dažus vārdus, kā raksturot piebaldzēnu, bet, ja būtu jāatrod viens vārds, tad es teiktu, ka tas ir īstums. Cilvēku īstums. Tu skaties uz viņu, klausies un notici katram vārdam, jo tu jūti, ka tas nāk no viņa tik organiski. Ja kas misējas, cilvēks pasmaida un turpina, jo viņš ir īsts, nebaidās sevi parādīt un lepojas ar savu vietu, to, ko dara, ar savu piederību.
Mārcis: – Nav jābūt valsts prezidentam, lai ar to lepotos. Tantiņa pin grozus un ar to lepojas.
Karīna: – Jā, viņa saka – tas ir mans bizness.
Mārcis: – Tas ir galvenais – lepoties ar to, ko tu dari, un mīlēt to, ko tu dari. Un tas ir tas Piebalgas stāsts, ka katrs ar savu nodarbošanos lepojas. Ja nu gadījumā kāds nelepojas, tad novēlu atrast savu īsto lietu, jo arī šie uzrunātie cilvēki meklēja ceļu līdz tam, ko viņi dara tagad. Viņi ir atraduši, ir laimīgi un piepildīti.
Komentāri