Dziednieci Ligitu Janēvicu-Rozenbergu jūnijā sastapsim Āraišos, 8. ārstniecības un ēdamo augu seminārā. Ikdienā viņa saimnieko krodziņā Vallē, vāc augus, gatavo dažādus ārstniecības līdzekļus, daudziem palīdz atrast ceļu uz atveseļošanos, masē un, kā pati atzīst, ir ļoti, ļoti aizņemta. Ligita sevi īpaši nereklamē. Viņas vārdu var atrast Latvijas Dziednieku reģistrā, dažus senākus rakstus presē un atziņas “Dzīvesziņas grāmata 2017”.
Līdzīgi kā daudzi, kam lemts dziedināt cilvēkus, arī Ligita jaunībā nav īsti izpratusi ne savas spējas, ne misiju. Viņai tas pat nav interesējis: “To, ko man vecmamma stāstīja par zālītēm, augiem un dziedināšanu, es neuztvēru un tikai māju ar galvu, ka visu dzirdu, kaut tajā brīdī biju tālu prom. Kad kļuvu pieaugusi, šad un tad kādam palīdzēju – noņēmu galvassāpes, vēdersāpes. Tas notika vienkārši, it kā garām ejot, tikai pateicu “tūlīt pāries!”, un tā arī bija. Kad apprecējos, palīdzēju vīram atbrīvoties no ļoti lielām galvassāpēm. Ja es būtu sākusi ar dziedināšanu nodarboties agrāk, sapratusi, ka tas ir ierakstīts manā dzīves grāmatā, daudzi notikumi risinātos citādi. Ar ticību labajam var gāzt kalnus, tikai vajag dziļi ticēt savam spēkam, ka būs labi.”
Tad liktenis, Dievs vai kosmosa likumi pagrieza dzīves ratu citā virzienā, un Ligita devās mācīties uz Starptautisko dziedniecības akadēmiju “Akvilona”, vēl arvien neizprotot, kurp virzās viņas ceļš: “Apguvu sev un dziedniecībai noderīgas zināšanas: su-džok, parapsiholoģiju, kosmohumānisma eidētiku, ajūrvēdu. Mācījos Ukrainā pie profesora Alberta Ignatenko enerģijas vadīšanu, pārvaldīšanu. Dziedināmie ir dzinulis, kas mudina apgūt jaunas zināšanas. Latvijas Universitātē apguvu ajūrvēdas pamatus, biju praksē Indijā. Liktenis man visu laiku atsūta tādus cilvēkus blakus, ar kuriem es varētu “iet izlūkos”.”
Ligita Janēvica-Rozenberga dziedniecībā izmanto dabas dotās dāvanas – augus, ko sauc par nezālēm, jo priedēkli “ne” visums nedzird, un Nezāles kļūst par Zālēm. Viņa pārvērš augus tējās, pastās, ziedēs, tinktūrās, uzlējumos, gatavo ārstnieciskus līdzekļus locītavām, gūžu problēmām, kaulu vainām, rētām un uzskata, ka ikviens augs cilvēkiem var palīdzēt, pabarot, dziedināt vai mielot sirdi.
Par savām darba metodēm Ligita stāsta: “Tāpat kā ģimenes ārsts, arī es dziedināmajam izveidoju atveseļošanās karti, sarunā fiksēju sūdzības, diagnosticēju un iesaku, kā jārīkojas. Uzskatu, ja cilvēks ir ieradies pie manis, tātad ir atsūtīts man un man jāpalīdz, kā vien spēju. Reizēm strādāju arī no attāluma.”
Dziedniece atgādina, ka vērtīgie augi jāmeklē savā tuvākajā apkārtnē, tās taciņas malā, kur ikdienā staigājam, taču tos bieži vien nopļaujam, jo vajag taču skaistu mauriņu: “Reti kur zāle ir garāka par desmit centimetriem. Mums nezinot, zeme mūs skenē, tāpat kā dziednieki strādā ar rokām un enerģijām, un taciņas malā piedāvā vajadzīgos augus. Arī augu krāsa daudz pasaka priekšā, dzeltenie vairāk der nierēm, sarkanie – asins attīrītāji. Kāpēc cilvēks novēršas no tā, kas ir blakus? Nezināšana vai slinkums?
Jālieto pumpuri, lapas, ziedi, ogas, dārzeņi tieši tajā laikā, kad tie aug un sniedz mums savu spēku. Cilvēks nevar kļūdīties, lietojot zālītes tieši tad, kad tās parādās viņa tuvumā un redzeslokā. Katrs pats ir sev labs dziednieks, ja tikai dodas dabā un grib ar to draudzēties.
Latvijā ir augi, bez kuriem es nespēju iedomāties dziedniecību: plūškoks, pīlādzis, irbene, smiltsērkšķis, pelašķis, vērmele, baldriāns, asinszāle, kosa, nātre, strutene, kaķpēdiņa, aveņu lapas, kalme, bērzs, vītols un ozols. Es izturos ar cieņu un pazemību pret šo augu karalisko valstību, jo tā man sniedz drošību, pārliecību, neizsmeļamu spēku un varu pār grūti uzveicamām kaitēm.
Kad gatavoju pastas vai tējas, domāju tieši par to cilvēku, kurš tās lietos. Nesaprotu, kā mūsdienu medicīnā var izrakstīt visiem vienādas zāles, neizprotot slimības iemeslus? Vajag izprast, kāpēc sāp, kāds ir iemesls, nevis noņemt sāpes – mūsu ķermeņa signālu, ka kaut kas nav tā, kā vajag. Ir jāieklausās, ko organisms mums ar to grib pateikt. Protams, ne visi pieņem manas dziedināšanas metodes, taču jebkurā gadījumā cenšos rast kompromisu.”
Tiem, kuri vēl tikai meklē ceļu uz sevis izprašanu, uz dvēseles un miesas sakārtošanu un izārstēšanos, dziedniece Ligita Janēvica-Rozenberga iesaka vispirms darbināt iztēli un salīdzināt savu ķermeni ar māju: “Jūs izmazgājat grīdas, nomazgājat logus, noslaukāt putekļus, iekārtojat tā, lai vide jums apkārt būtu baudāma. Tagad iedomājieties, kā jūtas jūsu ES, kurš dzīvo mājā, ko sauc par ķermeni. Vai jūsu iekšējais ES ir apmierināts? Iesaku sakārtot, iztīrīt, sabalansēt māju savam ES un tikai pēc tam domāt par citām lietām. Viss sākas no paša cilvēka!
Man īpaši patīk strādāt ar bērniem, viņi ir tik patiesi, bērnu domu gājienā ir daudz vairāk gudrības nekā pieauguša cilvēka prātojumos. No bērniem var mācīties. Vecākiem vienmēr iesaku meklēt iemeslu, kāpēc bērns raud, nevis uzreiz dot zāles, kaut tas ir vienkāršāk un ātrāk. Nespēju skatīties, kad reklamē “Ibumetin” ar zemeņu garšu, kuru varot lietot jau no triju mēnešu vecuma.
Ja vien cilvēks vēlas izprast augu raksturu, to var jebkurš, pat mūsu četrkājainie draugi to dara labāk. Daba ļoti daudz pasaka priekšā, tās ir zīmes, kas jāprot un jāgrib lasīt.
Zināšanas apguvi par augiem vajadzētu ieviest skolās, jo, tikai dzīvojot līdzi augiem, mēs būsim veseli!”
Komentāri