Auciems ir laba vieta ģimenei, tur ir bērnudārzs, veikals, nav tālu pilsēta, un ar Cēsīm ir laba sabiedriskā satiksme. Bet citādi dzīve kā laukos – daudz zaļuma, brīvība. Kaut ģimene dzīvo dzīvoklī, Gunai un Jānim nav sveši lauku darbi, kurus māca arī bērniem.
Guna uzaugusi turpat Auciemā, bērnībā daudz dzīvojusi pie vecvecākiem, kuriem bija gotiņas, cūciņas, audzēti kartupeļi. Kad Jānis un Guna apprecējušies, pirmos gadus dzīvojuši lauku mājā pie Jāņa vecākiem, joprojām tur izaudzē daudz no kuplajai ģimenei vajadzīgā: kartupeļus, bietes, burkānus, sīpolus un citus dārzeņus. Guna teic: “Ja padodas gurķu raža, tad ir pavisam labi, jo bez marinētiem gurķīšiem nekas nenotiek.”
Mamma stāsta, ka ģimenē pierasts visu darīt kopā, arī, piemēram, remontēt dzīvokli, strādāt dārzā – sēt, ravēt, vākt ražu. Bērni grib iesaistīties, un arī viņiem savi darbi tiek ierādīti. Guna uzskata, ka katram ir jāiemācās sadzīvē nepieciešamais. Viņa ir gandarīta, ka, piemēram, Dainis un Līga, ja gribēs ēst, mācēs gan kartupeļus nomizot, gan olu uzcept vai makaronus izvārīt un būs paēduši.
Gunai no bērnības ļoti patīk tehnika, traktori, ja vīrs ir darbā, bet mašīnai kaut kas noticis, pati salabo – vai tās būtu bremzes, vai ģeneratora siksna: “Ja varu, tad izdaru, tā kā arī dēlam interesē, arī viņam ierādu, ko darīt. Bērnībā biju skuķupuika, tik ar puikām kopā gāju, jau tad man uz tehniku vairāk vilka.”
Raksturojot bērnus, mamma stāsta, ka Kristaps vēl mācās, bet labprāt arī piestrādā, lai ko nopelnītu pats. Līga ir ļoti prātīga, viņai jau agri varēja uzticēt pieskatīt brāli, Dainis ir māsai pretstats, puikam domas velk uz palaidnībām. Viņam svarīgs esot noteikts ritms: skola, dejošana, florbols, mājas. Bet Emīlija esot viss kopā un mammu pārbaudot, kā vien iespējams: “No dārziņa un skolas par bērniem saņemu ļoti labas atsauksmes, bērni visu sakārto, palīdz citiem, bet mājās, protams, tiek pārbaudītas robežas, izmēģināts, ko drīkst un ko nedrīkst, jo īpaši tas attiecas uz jaunāko meitu.”
Bērniem netrūkst aizraušanos ārpus skolas. Dainim tas ir sports, Līgai – dejošana. Dainis un Līga spēlē florbolu, dejo tautiskās dejas. Mamma teic: “Svarīgi ir gan sportot, gan dejot. Pati arī esmu tautiskās dejas dejojusi, bet uz Dziesmu svētkiem netiku, jo lauku skolas uz svētkiem nebrauca, bet vecāki bērnus izvadāt uz pilsētu nevarēja. Tagad jau katrā ģimenē ir mašīna, mums tā ir nepieciešamība, bez tās kā bez rokām. Bet tā – 10 minūtes un esam pilsētā. Tāpēc, kad Stalbē vairs nebija florbola treniņu, kuri bērniem bija iepatikušies, sākām vest uz Cēsīm. Tas tieši sakrita ar skolas sākšanos, kas arī ir pilsētā.”
Neiztrūkstoši Opincānu ģimenē ir gadskārtu svētki. Guna atceras: “Meitai vīrs gribēja vārdu Līga. Tagad mums Līgo svētkos ir sava Līga un Jānis. Mums patīk šajos svētkos gan pie radiem aizbraukt, gan pēc tam savu ugunskuru iekurt. Pagājušajā gadā, kad ciemoties nevarēja, braucām skatīties saulrietu pie jūras. Bērniem ļoti, ļoti patīk ūdens, pēc tam mājās kurināja savu Jāņuguni. Šogad droši vien būs līdzīgi.”
Nesen aizvadītajās Lieldienās, tāpat kā citus gadus, visi krāsojuši olas. Kamēr vārās sīpolu mizas, bērni apkaimē meklē sūnas, ķērpjus, pirmās lapiņas un puķītes, ar ko olas padarīt krāsainākas. Šoreiz apgūts arī kāds jaunums. Guna stāsta: “Meitas bērnudārzā olas tina un vārīja folijā, arī mēs izmēģinājām, sapratām, ka tā ir ļoti vienkārši un ērti, un arī sanāk skaistas svētku olas.” Īpaši ģimenei ir Ziemassvētki, jo 24. decembrī dzimšanas diena ir tētim, 25. decembrī – mammai, bet 27. – meitai. Guna gan teic: “Tie ir svētki bērniem, mēs, vecāki, savas dzimšanas dienas noliekam otrajā plānā. Pēc eglītes ejam ne ātrāk kā 23. decembrī, lai tā skaista un nenobirusi būtu līdz pat Jaunajam gadam.”
Līdz ar Emīlijas piedzimšanu ģimenē ienākusi jauna tradīcija – vismaz reizi gadā organizēties fotosesijai, lai gadu no gada paši var sevi salīdzināt. Pagājušajā gadā gan līdz ar ierobežojumiem fotografēties neizdevās, bet fotosesiju plānots organizēt vasarā, brīvā dabā, kad tas būs iespējams.
Mamma atzīst, ka laiks, kad nevar ciemoties, kad maziem bērniem jāstāsta, ka neko no citiem nedrīkst ņemt un dot, ir sarežģīts. Bērnam to grūti saprast, rodas spriedze. Bija pierasts braukt pie radu bērniem, kas līdzīgā vecumā. Lai būtu vieglāk un lai negribētos mājās pielipt pie telefoniem, vecāki organizē izbraukumus ar mašīnu. Guna piebilst: “Mašīnā ir nosacījums, ka telefonos neviens neskatās, jo jāredz, kas ir apkārt, kur braucam, kādi ir ceļi, ceļazīmes.”
Tā kā abi vecāki strādā kokapstrādes uzņēmumos, tad arī šajā laikā darbs visu laiku bijis klātienē, bet skolēniem lielākoties mācības ir attālināti. Tas ir izaicinājums, attālināti nav iespējams tik labi apgūt mācību vielu kā klātienē, jo īpaši maziem bērniem, kuriem mācīšanās prasmes vēl tikai veidojas.
Daloties sajūtās par daudzbērnu ģimeni, Guna teic, ka nevar iedomāties, kā būtu citādi – ir tik ļoti pierasts. Ja mājās ir tikai Emīlija vai nav neviena bērna, šķiet, ka kaut kā pietrūkst. Mamma teic: “Kad piedzima Līga, bija pirmā ekonomiskā krīze valstī, nolēmām ar otro bērnu nesteigties, nostabilizēties. Tad arī pēc laika bijām gatavi otram bērniņam, arī trešajam. Pie mums bieži dzīvoja arī Kristaps, māsas dēls, tāpēc nolēmām sakārtot dokumentus, lai viņš var oficiāli pie mums dzīvot.”
Guna un Jānis paši auguši lielās ģimenēs. Gunai ir trīs māsas, Jānim – pieci brāļi. Par daudzbērnu ģimeni Guna teic: “Vienam bērnam ir grūti, nav ne māsu, ne brāļu, arī pieaugušo vecumā nav savējo apkārt.”
Jautāta par lielākiem izaicinājumiem, Guna teic, ka ir tik pierasts izvērtēt, plānot, organizēt, ka īpaši nekas nenāk prātā. Viņa arī pozitīvi vērtē lielā Cēsu novada izveidošanos, tad nedalīs, ka bērni dzīvo vienā novadā, bet mācās citā, un līdz ar to var nesaņemt kādu atbalstu: “Bet esam pieraduši, cik paši izdarām, tik ir. Laikā, kad mūsu bērni bija mazāki, daudzas ģimenes aizbrauca uz ārzemēm, arī mēs to būtu varējuši izdarīt, bet tomēr palikām te un dzīvojam, nedomājam skriet kaut kur projām.”
Komentāri