Cēsīs katru gadu iegriežas kāda antīko braucamrīku salidojuma dalībnieki, lai priecētu pilsētniekus un viesus. Seno spēkratu īpašnieki apvienojušies Antīko automobiļu klubā, tā biedrs ir arī Aleksandrs Lūriņš, kurš ar restaurācijas darbiem nodarbojas jau vairākus gadu desmitus.
Sagaidot “Druvu”, Aleksandrs no garāžas izstūma divus 1962. gadā ražotos motorollerus “Vjatka”. Lai arī šie nebūt nav unikālākie braucamie, ko pats atjaunojis, tiem esot īpaša vērtība.
“Tie cieši saistīti ar mani. Viens no tiem ir pirmais motorizētais dzelzis, ar kuru apguvu braukšanu. Kad mācījos 6.vai 7.klasē, bijām ciemos pie vecāku paziņas Piebalgā, kurš atļāva man ar to pavizināties. Tas bija liels notikums, un pēc 25 gadiem ieguvu šo motorolleru, kas gan vairs nebija pārāk labā stāvoklī. Otrs motorollers ir mans vēsturiski pirmais braucamais, ko man savulaik uzdāvināja krusttēvs. Pagāja vairāki gadi, kamēr pirmo atkal dabūju sākotnējā stāvoklī. Viss ir paša darbs, sākot ar dzinēja salikšanu, beidzot ar krāsošanu un sēdekļa šūšanu. Savukārt otrs pārdzīvojis divas restaurācijas gan motoram, gan virsbūvei, bet nekad nav apstājies,” stāsta A.Lūriņš.
Viņam ir daudz ko stāstīt par konkrēto motorolleru marku, bet ikviens seno spēkratu restaurators jau ir kā staigājoša enciklopēdija. Pirms ķerties pie darba, tiek meklēta iespējami plašāka informācija, lai varētu braucamrīku atjaunot tieši tādu, kāds tas savulaik nonācis no rūpnīcas konveijera.
Aleksandrs stāsta, ka Krievijas kolekcionāru interneta lapā “padomju motorolleri” “Vjatka” nodēvēts par visu laiku un tautu labāko motorolleru: “Tā arī ir, jo skaistāka par to nav. Var pat teikt, tam ir ļoti seksīgas formas. Motorolleram ļoti interesanta vēsture. Itālijā pēc kara kādā noliktavā stāvēja daudzi aviācijas dzinēju palaišanas motori. Kādam itāļu inženierim sapnī parādījās šis motorollera dizains, abas lietas tika apvienotas, un neticamā veidā braucamrīks, kas tika nosaukts par “Vespu”, kļuva populārs visā pasaulē. Tas ir rollera etalons.”
Kā itāļu “Vespa” kļuva par padomju “Vjatku”? Aleksandrs skaidro, ka Padomju Savienībā tika dots rīkojums uzbūvēt braucamo tautas vajadzībām. Tā kā padomijā nebija modē pirkt licences, inženieri ar bīdmēru nokopēja “Vespu”. Itālijā pie varas tolaik bija itāļu kompartijas vadonis Palmiro Toljati, un viņi pievēra acis uz šo zādzību. Pat nosaukums tika izdomāts līdzīgs. “Vjatku” sāka ražot 50.gadu beigās un ražoja līdz 1966.gadam, kad Itālijā nomainījās vara, un tā norādīja, ka nav smuki tā zagt.
Padomju inženieru zādzība palīdz restaurācijas procesā, un, kad rodas problēmas ar būtiskām detaļām, kas bijušas deficīts arī tolaik, atliek paskatīties, ko piedāvā “Vespa”, un ļoti daudz kas der viens pret vienu.
Lai arī Padomju Savienībā saražoja ļoti daudz šo motorolleru, līdz mūsdienām to saglabājies pavisam nedaudz. Aleksandrs skaidro, ka ļoti daudzi pārtaisīti par motoblokiem mazdārziņu kultivēšanai, jo dzinējs ir ļoti izturīgs un neprasa dzesēšanu.
Antīko automobiļu klubā bez šiem diviem esot vēl pārītis, un, iespējams, visā Latvijā tikai četras “Vjatkas” ir braukšanas kārtībā un atbilst visām seno braucamrīku prasībām.
Šie divi motorolleri ir niecīga daļiņa no tā, ko Aleksandrs savā mūžā restaurējis. Caur viņa rokām gājuši dažādu izlaiduma gadu un dažādā stāvoklī esoši motocikli, automobiļi, motorolleri un pat velosipēdi. Viņš atzīst, ka, ja aizraujas ar restaurāciju, tas ir uz visu mūžu.
Aleksandram joprojām ir liela velosipēdu kolekcija, no tiem seši pilnībā atjaunoti Ulmaņlaika velosipēdi, arī Francijā ražotais vienīgais Latvijā braucošais pirmskara tandēms.
Aleksandrs norāda, ka velosipēdu un motociklu restaurēšana prasa lielākas pūles: “Tiem gandrīz katra skrūve redzama, tāpēc nekādas atkāpes no oriģināla nevar būt. Automobilim ir pietiekami daudz neredzamo skrūvju, tad var izmantot veikalā nopērkamās, un tas atvieglo restaurāciju. Taču motocikls, atšķirībā no automobiļa, vieglāk uzturams kā restaurācijas objekts. Ja ar auto ilgi nebrauc, tas paliek nedrošs, jo tam ir bremzes, hidrauliskā sistēma. Man bijuši retro automobiļi, un zinu, ko tas nozīmē. Tuvojas salidojums, būtu jābrauc, bet saprotu, ka neesmu braucamo pavasarī pārlasījis.”
Savulaik viņa kolekcijā bijuši vairāki antīkie automobiļi, tagad palikuši tikai “Mersedesi”, kas ir Aleksandra mīļākā automobiļu marka.
Vai joprojām Latvijā var kādā šķūnī atrast kādu pamestu senu braucamo? “Praktiski, nē,” saka Aleksandrs. “Protams, ir cilvēki, kuri dažādā stāvoklī esošus braucamos glabā cerībā, ka dēls vai mazdēls kaut ko darīs, bet atrast kādu aizmirstu braucamrīku tikpat kā neiespējami. Latvijā ir senākais antīko automobiļu klubs bijušās Padomju Savienības teritorijā, un jau 70. gados restauratori izslaucīja šķūņus, garāžas. Tad nāca vairākas metāllūžņu kampaņas, kurās nebūtībā aizgāja vērtīgas lietas. Pats esmu redzējis lūžņos nodotu lokomobili pilnīgā komplektācijā. Bija gadījums, kad manam draugam no mājas pagalma pionieri, metāllūžņus vācot, aiznesa “Horch” rāmi. Vai piemēram, kādam atlauza garāžu un nozaga unikāla motocikla dzinēja galvas, jo tās bija no alumīnija. Ieguvums zagļiem pusotra kilograma alumīnija, bet kolekcionāram zaudējums milzīgs, jo konkrētais motocikls bija uzbūvēts vien dažos eksemplāros.”
Jautāts, kuru braucamo bijis visgrūtāk restaurēt, Aleksandrs atceras pirmo atjaunoto motociklu – 1928. gadā beļģu ražoto “FN”: “Ļoti interesants aparāts, ar spararatu ārpusē. Kādreiz ar tādu veikts rekordbrauciens pāri Sahārai, un ir informācija, ka savulaik tie nelielā skaitā iepirkti Latvijas armijas vajadzībām. Pats dabūju pamocīties un virpotājus pamocīt. Gribas kvalitāti, tas prasa laiku. Piemēram, servisā, ja skrūvi nevar atskrūvēt, to vienkārši nocērt un ieskrūvē jaunu, bet restaurējot gribas saglabāt oriģinālo, tāpēc atskrūvēšana var paņemt dienas, nedēļas. Bet tas ir interesanti, un jāteic, mani vairs tik ļoti neinteresē braukšana salidojumos, daudz saistošāks ir pats restaurācijas process, kas sagādā patiešām lielu gandarījumu.” Jānis Gabrāns
Komentāri