Aušanas darbnīcas “Vēverīšas” meistares Dagnija Kupče un Dzintra Bērziņa piedalījās Starptautiskajā tautas mākslas un kultūras mantojuma izstādē “Expo 2013” Guijangā Ķīnā.
“Iespaidi gūti ilgam laikam,” abas atzīst. Pati izstāde, kurā piedalījās pārstāvji no vairāk nekā 30 valstīm, jau bija kā ceļojums pa agrāk tikai dzirdētām, bet svešām zemēm.
“Laikam nekad nebeigsim brīnīties par to, ko cilvēki prot, spēj radīt savām rokām. Kad kādu tautas mākslas darbu redzi fotogrāfijā vai veikala skatlogā, tas ir pavisam kas cits nekā kad meistars to darina,” saka Dzintra un uzbur redzētos brīnumus – akmenī un kokā iegrieztas mežģīnes, Sauda Arābijai raksturīgie no krāsainām lupatiņām ornamentos ar adatu un diegu sašūti paklājiņi ir īsti mākslas darbi.
Smalki izšuvumi no Izraēlas, skaistas zelta un sudraba krūkas ar iegravētiem ļoti smalkiem rakstiem, taisītas no viena metāla gabala, ir patiess meistara prasmes apliecinājums. Vēl pērļu paklāji, ziemeļnieku tehnikā sieti paklāji, kur kvadrātcentimetrā vairāki simti mezglu, no smalka zīda un kašmira diegiem, Briseles mežģīnes.
“Jebkurā pasaules malā novērtē roku darbu, dabiskumu un kvalitāti. Mēs bijām ģērbušās Vidzemes tērpos ar baltām aubēm galvā – tas daudzus sajūsmināja,” stāsta Dagnija un uzsver, ka izstāžu hallē pie ieejas rādītas filmas par izstādes dalībvalstīm. Par Latviju rādīts par Dziesmu svētkiem. Pie latviešu stenda uzraksti ķīniešu un latviešu valodā, pie sienas kā dekors lielā Piebalgas lakata, ko darinājusi Benita Zvejniece, fotogrāfija. “Grūti bija kaut ko nofotografēt, jo nepārtraukti apkārt un pie visiem stendiem bija daudz cilvēku,” bilst Dzintra.
Izstāde notika mazā Ķīnas pilsētā, kurā dzīvo 3,4 miljoni cilvēku. “Vecais un jaunais arhitektūrā, dzīvojām viesnīcas 15.stāvā, pa logu skatījāmies uz televīzijas torni un kalnu, kas apaudzis ar krūmiem, tam galā laubīte. Tas saucas parks. Tur cilvēki iet
skriet, vingrot,” stāsta Dagnija, bet Dzintra pastāsta televīzijā redzēto: “Māju kvartāli šķiet nenormāli, debesskrāpji tik cieši cits pie cita, ka pagalmos saule neiespīd. Mēs bijām sajūsmā, kādā nelielā skvērā starp milzīgajām mājām ieraugot skulptūras – lielus gliemežus, kas lēni velkas. Straujais ikdienas ritms un gliemeži – pretstati, kas raksturo Ķīnu.”
Interesanta bija diena Mjao ciematā, kurp izstādes dalībnieki tika aizvesti, lai iepazītu vienas no 46 Ķīnas minoritāšu ikdienu. Trīs stundas ceļā no Guijangas, un ceļotājs nokļūst citā pasaulē. “Te saglabāts tradicionālais dzīvesveids. Iedzīvotāji bija ģērbušies tautastērpos. Mūs sagaidīja, apliekot ap kaklu tautiskas jostas. Ikdienas dzīves izrādīšana ir vietējo bizness. Viņi dejo, spēlē vietējo mūziku, piedāvā visdažādākos izstrādājumus,” redzēto stāsta Dagnija. Interesanti latvietēm šķitusi iela, kurā turpat uz vietas gatavoti un piedāvāti visdažādākie ēdieni. “Tur bija viss, gan cūku kuņģi, liesas, nieres, par citu nemaz nerunājot. Interesants ēdiens bija cūku ādas, vārītas bietēs. Nevarējām saprast, kas tas – sarkans un trekns. Garšai nebija ne vainas,” atceras Dagnija.
Mjao ciematā tūrisms palīdz saglabāt tradicionālo dzīvesveidu, tautas mākslu un tradīcijas. Tur atrodas arī starptautiskās izstādes rīkotāju nams, kurp var braukt ikviens meistars no visas pasaules un vietējiem bērniem mācīt savas tautas amata prasmes. Par uzturēšanos nav jāmaksā.
“Kaut daudz nebraukājām pa Ķīnu, redzētā varenā celtniecība nevarēja neatstāt iespaidu. Grandiozi ceļu, tiltu pārvadi, protams, debesskrāpji. Un jaunceltnēs neiedomājams daudzums cilvēku strādā ar ķerrām un lāpstām. Augstceltnes būvē strādniekiem dzīvošanai, jo vecās mājas jauc nost, lai atbrīvotos vieta. Cilvēki ņem kredītu un pārceļas uz labiekārtotiem dzīvokļiem,” stāsta Dzintra.
Cēsnieces novērojušas, ka ķīniešu ikdiena ir ļoti pieticīga. Pusdienlaikā viņi sapulcējas, katram līdzi neliels pārtikas spainītis, tā saturam uzlej verdošu ūdeni, tad ēdiens gatavs, turpat arī paēd. Publiskās vietās visur bez maksas pieejams karsts ūdens, lai var apliet rīsus vai ko citu un paēst.
“Visā ciemošanās laikā Ķīnā redzējām tikai vienus bērnu ratiņus un tos pašus veikalā. Ķīnietes bērnus nēsā pičupaunā,” pastāsta Dzintra.
Neaizmirstamā atmiņā Dagnijai paliks dzimšanas diena Ķīnā. Tā iegadījās izstādes labāko meistaru apbalvošanas ceremonijas dienā. “Druva” jau rakstīja, ka cēsnieces mājās atveda “Expo 2013” sudraba un bronzas balvu.
“Bija četri no rīta pēc Latvijas laika, sākās ceremonija, tika paziņots, ka tiek sveikta viena dalībniece no Latvijas, kurai šodien ir dzimšanas diena. Bija jāpaklanās, lai visi redz. Izrādījās, todien man vienīgajai ir dzimšanas diena,” nesenos notikumus atceras Dagnija un turpina: “Vakarā festivāla rīkotāji nāca ar torti. Galvā uzlika kroni. Ar to bija jāstaigā, lai visi redz. Katrs, kurš nāca viesnīcā pretī, apsveica. Ķīnietis palūdza atļauju nodziedāt ķīniski – “Happy birthday”, tas bija fantastiski. Pēkšņi atvērās lifta durvis, no tā burtiski izlidoja krievu meitene, krita ap kaklu, viss, kas man rokās, lidoja pa gaisu, Dzintra ķēra, lasīja kopā, emocijas gāja pa gaisu.” Par izstādi un iespēju būt Ķīnā Dagnijai atgādina dzimšanas dienas dāvanas no dažādām pasaules malām – bulgāri uzdāvināja govju zvaniņu, indieši – koka masku…
“Ķīnu iepazinām reizē ar citām kultūrām. Tas bija mazs gabaliņš liela plašuma, ko redzējām,” atzīst cēsnieces Dagnija Kupče un Dzintra Bērziņa. Sarmīte Feldmane
Komentāri