Fotoaparāts vienmēr līdzi

Aivars Ošiņš – piebaldzēns, muzejnieks, fotogrāfs. Ja gribas ieraudzīt Vecpiebalgu, tās īpašās vērtības, ainavas, vērts apskatīt viņa fotogrāfijas.
– Jūsu fotogrāfija redzama uz firmas “Latvijas tekstils” auduma īpašā maisiņa, kas veltīts Vecpiebalgas novadam.
– Man patīk piedalīties konkursos. Tā ir uzdrīkstēšanās, jo tavas bildes vērtē katrs, kurš ierauga. Protams, ir satraukums, savu darbu esmu izlicis apskatei, blakus citu fotogrāfu bildes, var salīdzināt. Izlasīju, ka “Latvijas tekstils” aicina sūtīt novadu bildes, lai pēc tam tās greznotu īpašus auduma maisiņus. Skatītāji internetā balso, labākā fotogrāfija būs uz maisiņa. Vecpiebalgas novada maisiņš reklamēs Kārļa Skalbes “In­cēnus”. Tagad piedāvāju Jaun­pie­balgas novada bildes. Pa­gā­ju­šo­ziem vairākkārt braucu uz Jā­ņa­­skolu un fotografēju putnus. Mu­zejniece Gunta baro putnus, tur ziemā salido daudzi. Tagad arī pats baroju, atliek atvērt logu un fotografēt. “Zīdaste mielojas ar āboliem Emīla Dārziņa muzeja dārzā Jāņaskolā” savākusi daudz balsu. Vēl piedāvāju fotogrāfijas ar Jaunpiebalgas baznīcu mēnesnīcā un naktī. Ir patīkami, ka cilvēki balso par tavu bildi, ka tā patīk, raisa kādas asociācijas, varbūt atmiņas.
– Jūsu bildes regulāri redzamas feisbukā.
– Jā. Tā es mācos. Man svarīgs profesionālu mākslinieku, ne tikai latviešu, vērtējums. Feisbuks man ir mācību vieta, reizē tur reklamēju Piebalgu. Mans mērķis ir kā fotogrāfam sasniegt normālu līmeni. Kad kaut ko nezinu, prasu tiem, kuri zina.
– Cik kalendāros šogad ir jūsu bildes?
– Organizācijas “Es redzu” kalendārā. Iesaistījos projektā “Es redzu”. Nometnēs fotografēju bēr­­­nus ar īpašām vajadzībām. Viņi ir īpaši jūtīgi, notvert viņus darbībā, viņu skatienus nav viegls uzdevums. Man tas ir labdarības pasākums. Rīgas domē bija šo fotogrāfiju izstāde. Attēli 1,1 x 0,85 metri. Prieks, ka tās fo­togrāfijas saistīja cilvēkus. Ka­lendārā “Ozols”, kas iznāk katru gadu, arī mani ozoli. Tur arī sasūta bildes un žūrija izvērtē. Pērn mans ozols bija martā, šogad februārī. Tie ir Ķeipenes ozoli. Tā arī sevis pierādīšana, gandarījums, ka tava bilde kādam mājās visu mēnesi ir pie sienas.
Manas fotogrāfijas ir uz vairāku grāmatu vākiem, grāmatās. Tas ir gandarījums. Pavasarī iznāks grā­mata par Līgo svētkiem Turaidā. Tur būs manas fotogrāfijas. Tas bija jauks pasākums, bet bija jāpapūlas.
– Ainavas tomēr tiek fotografētas visbiežāk.
– Ja pie mājas ir kalni, ezeri, lauki, ceļi, mežs, tad tā iznāk. Pau­guri ir kā Šveicē, unikāli. Ko Rei­nis Kaudzīte rakstīja par Šveici, tas ir te. Mūsu līkumainie ceļi, kas aiziet bezgalībā. Ezeri. Die­m­žēl krasti ieaug krūmos, tāpat kā ceļi, un ainavu tas bojā.
Daudziem, kuri atbrauc uz Pie­balgu, patīk putekļainie ceļi. Sla­vē reljefu, zemgalieši saka – kādi te kalni. Ceļi ir interesanti, tikai objektīvs jāsargā no putekļiem. Nupat bija apbrīnojama ainava. Metrus simts redzi miglā tītus kokus, kādu māju, bet tālāk balta miglas siena. Interesanta bilde.
Braucot uz Vējavas pusi, var satikt staltbriežus, lai gan man labāk patīk aļņi. Bet tie ir retums. Alnis ir fotogēniski skaists. Ja vari uzacis vai lielās lūpas nofoto­grafēt, kā dzīvnieks uz tevi skatās – tā ir skaista bilde. Cik pēdējā laikā neesmu kilometrus nobraukājis, bet neesmu saticis. Man jautājuši, vai tad Piebalgā tik daudz zvēru staigā? Fotogrāfijās redzējuši. Zaķītis, stirna, lapsa… Katru dienu zaķus redzu. Braucot pa ceļu, kādu peļķi neieraugu, bet redzu visu, kas notiek ceļmalā. Kāda lapsa sēž, kāds buciņš slēpjas aiz eglītes.
– Jūsu fotogrāfijas ir arī Piebalgas reklāma.
– Tas ir mans mērķis. Kurš tad Piebalgu reklamēs, ja ne mēs paši. Bilde ir viegli uztverama. Fo­togrāfijā redzētais ieinteresē, gribas pašam redzēt to ainavu. Ir prieks par katru, kurš atbrauc uz Vecpiebalgu. Īpaši jau uz Kau­dzīšu muzeju. Tas nekas, ka ceļš slikts, krūmos ieaudzis, cilvēki brauc.
Gribas Latviju parādīt arī citiem pasaulē. Latvija ir skaista, žēl, ka paši bieži vien to neieraugām. Rīgā visu vasaru viesnīcā “Ro­ma” bija izstāde “Piebalga – Vi­d­ze­mes pērle”. Mana bilde, kurā redzama Inešu pagasta “Antē­nu” rija ziemā, ir Krišjāņa Kariņa birojā Briselē. Arī tas bija konkursa rezultāts, kurā pārējie bija profesionāļi. Manas fotogrāfijas rāda Latviju.
– Ko gribas nofotografēt?
– Man patīk vāveres. Tās tāpat kā alnis ir fotogēniskas. Un kad lido putni, skaists skats! Varētu būt interesanta grāmata ar fo­to­grā­fijām. Šoziem meklēju vāveres, Vecpiebalgā nav. Caunas iznīcinājušas. Brīžam domāju, ka jāliek sludinājums, lai kāds izstāsta, kur dzīvo vāveres. Mani interesē arī mirkļi uz ielas, cilvēku sejas.
– Par kādu bildi droši vien vari teikt – biju īstajā laikā un vietā.
– Pirms pāris nedēļām kokos bija sarma un lielceļš brūns. Diena bija pelēka, bet iznāca skaista bilde.
-Vai nejauša laime fotogrāfam bieži gadās?
– Fotoaparāts vienmēr ir līdzi. Ne­jaušības sagādā dzīvnieki. Gai­du no vienas puses, parādās no citas. Kad mašīnai izslēdz dzinēju, dzīvnieki bēg, ja ne, stāv, skatās, atliek tikai bildēt. Man ir jānoskaņojas uz bildēšanu. Tad to, kas notiek apkārt, nedzirdu, redzu tikai attēlu. Jāiemācās ieraudzīt kadru, pēc tam nofotografēt nav sarežģīti. Kad sāc uz pasauli skatīties citādi, ieraugi vērtības, kas apkārt, un ir vieglāk dzīvot.
– Piebalgā fotogrāfu ir daudz.
– Tas labi. Ja var būt daudz makšķernieku un katram pietiek zivju, kāpēc nevar būt daudz foto­grāfu. Katram taču savs rokraksts, intereses. Ar fotografēšanu, tāpat kā makšķerējot, sliktās domas, problēmas pazūd, koncentrējies tikai uz to, ko dari.
Es visu laiku mācos, kad esmu ko apguvis, meklēju atkal jaunu, jo kļūst garlaicīgi. Tagad vairāk gribu pievērsties portretiem. Man patīk jūra, bet tā ir tālu. Tur var noķer bezgalību. Cik skaisti ir apledojušie akmeņi jūrmalā! Fo­to­grā­fijai jābūt kā gleznai, tad skatītājs nepaliks vienaldzīgs.
– Kā starp simtiem bilžu izraugāties īstās, kuras likt izstādē?
– Datorā fotogrāfija izskatās laba, bet, kad ieliec rāmī, kaut kā trūkst, neuzrunā. Izstādīt bildes izstādē, tā ir māksla. To vēl mācos. Rīgā man palīdzēja mākslinieks.
-Vai brāļu Kaudzīšu muzejā ziemā klusums?
– Saimniecisko darbu netrūkst. Apzāģēju eglīšu dzīvžogu, krūmi jānovāc, kāds bīstams koks. Mal­kas šķūnis jāsagādā pilns. Tūristi ziemā nebrauc. Piezvana gan un kaut ko par Kaudzītēm paprasa. Pēdējos gados uz muzeju brauc zinoši cilvēki, kuri jau daudz zina un grib uzzināt ko jaunu. Ar viņiem ir interesanti. Va­sarai gatavoju stāstījumu par brāļu ceļojumiem.