Dzīvotprieks nav joks

Guna Rukšāne šodien svinēs to, kā vēl nav, bet būs. Un nebūt ne kādas jaunas hostu, flokšu, peoniju, īrisu vai citu puķu šķirņu izlološanu, kā pieklātos dārzniecei, bet ziemā pie rakstāmgalda, nerimtīgi skatoties datora ekrānā, paveikto. Rakstniece lasītājiem atkal sagādājusi vitamīnus, ko ražo smiekli. Bet neiztikt bez – april, april.

-Divas nedēļas pirms 1. aprīļa saņēmu april, april. Rīt bija paredzēta humorstāstu grāmatas “Dzīvotprieks” atvēršana.    Jan­vārī nodevu manuskriptu, februārī bija gatavi zīmējumi, makets, marta vidū interesējos, kur varēšu saņemt grāmatas. Būs aprīļa vidū. Bet kāpēc gan nevar būt neizdotās grāmatas atvēršanas svētki?  Bibli­otēkā sanāksim tie, kas atvērti humoram, un jauki pavadīsim laiku.

-Daudz dzirdēts, ka latviešiem ar humoru ir tā, kā ir, ne tā kā citām tautām.

-Latviešiem humors nav best­sellers. Mūsu mentalitātei saprotamākas ir sēras, sāpes, tās neatlaižam, jo tā pieņemts. Kā tad izskatīsies, ja pēc pārdzīvojumiem cilvēks staigās priecīgs un smaidīgs.

Meklēju savas klases fotogrāfijas, 3. klases bildē smaidām tikai trīs meitenes, pārējās ļoti nopietnas, tolaik gan neviens nezināja, ka jāsaka: “Siers!” Puikas brīvāki, kā tādi pašpuikas. Manā Apes vidusskolā, kurai blakus igauņi un vietējiem ir arī kaimiņu asinis, bērni vienalga nesmaida.

-Kādreiz, ja gāji pa ielu un smaidīji, ne viens vien domāja, ka kaut kas ar galvu nav kārtībā.

-Nezin vai. Es vienmēr smaidu. Un ir interesanti, ka mani uzskata par autoritāru. Varbūt tā tušēju savu autoritārismu. Man patīk justies brīvai, smaids atbrīvo. Tie, kuri saprot humoru, ir brīvāki cilvēki.

-Kādu humoru cilvēki saprot labāk? Bieži vien sarunas biedram, jūtot, ka apvainojies, nākas teikt: “Es pajokoju!”

-Anekdotes patīk daudziem. Cilvēki ir ļoti dažādi. Bieži vien profesija liek turēt sabiedrībā it kā pieņemto stingro stāju, domājot, kā izskatīsies, ja jokošu, smiešos. Arī ar kultūras darbiniekiem nav viegli, ātri apvainojas. Laikam jau joki aizskar, apsmaida viņu ambīcijas. Protams, ne visi. Ir tādi, kuri perfekti joko ar pirmās kategorijas jokiem.

-Ko tas nozīmē?

-Pirmā kategorija – nopietni un skaisti izstāsta, un citi smejas. Otrā – ne pats smejas, ne citi, trešā – smejas tikai pats stāstītājs.

-Ir lokālie joki, kurus saprot tikai draugu kompānijā.

-Padomju laikā bija anekdote par trako namu. Pacienti gadiem dzīvo kopā vienā palātā. Visi visas anekdotes jau zina. Tās sanumurē, pasaka tikai skaitli, un visi smejas. Visvairāk anekdošu esmu iemācījusies no Valda Atāla. Viņam daudzas ir parupjas, bet viņš tās prot izstāstīt tā, ka neizskan jēli, neaizskar. Tā ir liela māka. Vēl arī viņa paradoksālie aforismi.

-Kā var atcerēties anekdotes?

-Ir tie, kuri atceras, un tie, kuri ne. Esmu secinājusi, ka atcerēties var tad, ja uzreiz iespējami ātri dzirdēto kādam izstāsta. Tas ir, kā mācīties dzejoli vai valodu – izlasi vienreiz, neko neatceries. Mācoties valodu, vienu vārdu vajagot atkārtot 20 reizes, tikai tad tas iegulst atmiņā.

Man dzīvē ir viegli tāpēc, ka pasauli uztveru asociācijās. Kad kāds kaut ko nopietnu dara, saskatu kaut ko smieklīgu un atceros anekdoti. Reiz autobusā stundu stāstīju anekdotes.

-Par ko joko latvieši?

-Grūti teikt, jo sociālajos medijos ir ļoti daudz anekdošu. Daudzas ir pārveidotas mūsdienu situācijai, un kāpēc gan ne – interesanti. Tās uzreiz atpazīstu. Taču nav tādu jaunu sēriju, kā kādreiz bija par armēņu radio, Čapajevu un Petjku un citas. Kāpēc vairs neizdomā, kāpēc nav spridzīgu stāstu…

Šad tad aizeju uz komiķu stāv­izrādēm, kas patiesībā ir anekdošu apkopojums. Esmu vīlusies, bet publikai patīk. Mildiņai Nabiņai un Skaidrītei Krāniņai, tas ir, Jāņa Jarāna un  Daiņa Porganta tēliem, manuprāt, neviens vēl līdzi netur. Viņi prata uzturēt labu humoru. Cik televīzijā arī nav mēģināts veidot humora raidījumus? Ilgi neizdzīvo. Protams, būt uz skatuves vai stāstīt draugu kompānijā ir pilnīgi atšķirīgas situācijas. Nedrī­kst aizmirst, ka komēdija ir visgrūtākais teātra mākslas žanrs. Traģēdiju jau katrs varam nospēlēt kaut vai virtuvē, bet laba komēdija ir māksla.

Ja spēj pasmieties par sevi, savu reizi arī tiem, kuri ir blakus, tas nozīmē, ka neesi augstprātīgs, iedomīgs, izcils un vienreizējs. Tie, kuri dzīvē kaut ko sasnieguši, ir vienkārši un spēj par sevi pasmieties, pavērtēt no malas. Par tiem, kuri par sevi skaidro, cik viņi ietekmīgi, var droši teikt, ka    visam pāri ir ambīcijas un iedomība.

-Bet ikdienā taču cilvēkus vērtējam pēc amatiem, profesijām. Kura šķiet smalkāka, ietekmīgāka, tāds arī cilvēks.

-Mīlēsim aktierus! Teātra mīlestība latviešiem ir kas neizskaidrojams.

-Katrai tautai ir tēmas, par kurām nejoko.

-Latvieši nejoko par kapsētām. Bet, ja ir labs stāstnieks, tēma vairs nav būtiska. Cēsīs ir labi stāstnieki, varētu nodibināt klubu, nākt kopā. Būtu interesanti. Vispirms jau pašiem.

Nav anekdošu, kuras stāstu vienmēr. Anekdotes ir vārdiskās asprātības, tēlaino nav daudz. Bet vienu gan, lai pārbaudītu, vai sarunas biedrs pasauli redz vizuāli, šad tad stāstu. Lūk, tā. Parīze, Buloņas mežs. Pjērs satiek draugu Žaku, kurš atnācis ar mazu lāpstiņu rokās. Pjērs brīnās, bet Žaks atbild: “Man vakarā randiņš ar kuprīti.” Iedo­mājoties situāciju, skaidrs, par ko stāsts.
   

-Pavisam drīz varēsim lasīt “Dzīvotprieku”.  Kā tapa pirmā grāmata?

-Slinkuma dēļ. Man bija jāraksta grāmata par hostām. Vīrs ik pa laikam atgādināja, atteicu, ka gan jau pa ziemu pagūšu. Man gribējās kaut ko citu. Atvēru datorā failu “Uzme­tumi”, kur kaut ko pierakstu. Lasīju un pati brīnījos, cik daudz dažādu interesantu atgadījumu. Hostām bija jāpagaida. Un tapa “Pasmaidīsim”, kas ir personīga, apsmaidīju sevi, ģimeni, kolēģus, jaunības draugus, kuri bija uz jokiem. Aizsūtīju izdevniecībai ar piebildi, ka “Hostas” būs pēc pāris mēnešiem. Saņēmu atbildi, ka gatavi izdot, bet vajag karikatūras. Internetā uzrunāju, vai kāds negribētu, bet man ieteica Rasmu Torni. Cēsniece sazīmēja brīnišķīgas karikatūras. Tās ir arī otrajā humorstāstu izdevumā “Tas nav nopietni” un arī jaunajā “Dzīvotpriekā”.

-Viss, kas lasāms grāmatās, ir no dzīves?

-Jā. Ieraugot lietu, notikumu, nepatīkamu ziņu smieklīgo pusi, pasaudzējam nervus un sirdi. Čārlijs Čaplins ir teicis: “Tā diena, kad mēs nesmejamies, ir zaudēta.” Dzīve taču ir tik smieklīga, pilna ar muļķīgiem pārpratumiem, ka nevar nesmieties. “Dzīvotpriekā” ir man pazīstamu cilvēku atgadījumi no dzīves, arī pašas saklausītais, piedzīvotais. Dažus stāstus arī komentēju, taču ne jau tāpēc, ka lasītājs var nesaprast vēstījumu, bet reizēm pietrūkst tāda kā nobeiguma punkta, rozīnītes. Protams, bieži nav, ne ko piebilst, ne atņemt.   

Lūk, Teiksmas Vasmanes atziņa: “Smilšu kastē rāpo melna, melna vabole. Bērns to apēd, jo līdz zināmam vecumam ēd visu, kas pagadās pa rokai vai kustas. Ja gribi vīram dot bērnības garšu, tad zini, kur tā jāmeklē.”

“Kopā ar vecākiem grāmatnīcā ienāk pirmsskolas vecuma puisītis. Mamma saka, lai izvēlas grāmatzīmes. Zēns paņem vienu ar multfilmas varoņiem un iet pie mammas: “Vai tad šī mult­filma ir tik slavena, ka ir uz grāmatzīmes?” Mamma atsaka, ka droši vien, un puisītis nošķendējas: “Bļin, un es viņu tikai vienu reizi noskatījos!” (Noklausīta grāmatnīcā.)

“Atmodas sākumgados bija pagrūti ar iztikšanu. Cilvēki meklēja dažādus ceļus, kā papildināt ēdienkarti,  un viens no veidiem bija pašiem audzēt mājlopus. Ar māsu braucām pa tā saukto Pleskavas, tagad Veclai­cenes, šoseju. Mūsu “Mos­kviču” apdzina divi puiši ar “Žiguli”.  Mēs jaunas, viņi jauni. Viens no viņiem izbāž roku pa logu un rāda ar īkšķi uz leju, ka      esam nīkules un švaki braucam. Kā nu braucam, tā braucam, bet pirms “Sēnītes” tuvojamies apdzinējiem, redzam, ka viņi sāk braukt arvien lēnāk. Tikai braucot garām un rādot to pašu žestu, bet ar īkšķi uz augšu,    ieraudzījām, ka mašīnai aizmugurē ir teļš un lopiņš noķēzījis visu aizmugurējo un arī sānu stiklus, liedzot puišiem skatu uz ceļu.” (Astrīdes Rozītes stāsts.)

Kādā kompānijā sadzirdēju stāstu: “ “Husqvarna” seminārā teica: manam vectēvam ir bise, kas joprojām darbojas, tēvam ir auto, kas joprojām darbojas, bet tagad “Husqvarna” vairs nepieļaus tādas kļūdas – garantijas laiks un varbūt vēl pāris gadu.” Vai nav no dzīves? Ikdienas situācijas, lai tās kādas, bet krāso dzīvi, par kuru vajag arī pasmaidīt un ne tik nopietni ņemt galvā.