“Gadus nemēdzu skaitīt. Gadi ir skaitļi, kuri ir man blakus, kas mēra mūžu. Deviņdesmitgadnieks skaitās ilgdzīvotājs, bet cilvēks ir tik jauns, kā jūtas. Gadus nolieku blakus kā bagātību, bet dvēseliskā izjūta man ir jauna. Ja nebūtu stīvo kāju, būtu kā lakstīgala ievu krūmā.
Par gadiem nedomāju. Man tāda doma – vēl visa dzīve priekšā. Pase man derīga līdz 2046.gadam, līdz tam jānodzīvo. Nevar taču laist dokumentus postā,” saka jaunpiebaldzēniete Dzidra Kuzmane. Daudzi Latvijā viņu pazīst kā trāpīgo asprāti un savdabi Ķenci. Dzidrai aprīlī palika 90. Kā pati atzīst –šis laiks bendē cilvēkus. Pat īsti nezini, no kā jāsargājas, jāatturas, ko drīksti, ko ne. Un nekāda svinēšana neiznāca. “Man svarīgi, ka manējiem viss kārtībā. Saprotu, ka nevar bieži atbraukt, bet visvairāk gribas, lai man piezvana, lai zinu, ka visiem viss kārtībā,” teic Dzidra – piecu dēlu mamma, mīļa un saprotoša vecmāmiņa deviņiem mazbērniem un deviņiem mazmazbērniem. “ Varu teikt – bagāta. Katrs ir savā vietā. Mazmeita ar ģimeni ir Īrijā, mazdēls Anglijā, pārējie ir tepat Latvijā, viens dēls arī Jaunpiebalgā,” par savējiem stāsta Dzidra un, pieklusinot balsi, acu skatu paverot tālumā, piebilst, ka mūža lielākā sāpe ir dēla zaudējums.
“Daudzi teikuši, lai uzrakstu grāmatu par savu dzīvi, jo neviens tā neuzrakstīs kā pati. Nevaru saņemties. Mūžs nav bijis saules pieliets, bijuši tumši pavedieni. Vai pasaulei manas bēdas jānes? Esmu Zirga gadā dzimis Auns, varbūt tāpēc tik smagi vezumi bijuši jāvelk. Patiesībā gan esmu tāds mīlīgs auniņš,” smaidot saka Dzidra un uzsver: “Esmu pieķērusies dzīvei, nekas vērtīgāks jau cilvēkam nav dots.”
Dzīves izjūtas dzejas rindās
Dzidra Kuzmane ir jaunpiebaldzēniete. Bērnība pagāja, vecāku mīlestības apņemta. Meitene mācījās draudzes skolā. “Biju gudrs un labi ieredzēts bērns. Kad brauca kādi inspektori, mani vienmēr stundās izsauca. Skolā biju atbildīga par Sienas avīzi. Neviens negribēja tai rakstīt, atlika vien pašai. Vienā bija mans dzejolis par Piebalgu. Atbrauca inspektors, paņēma dzejoli, un vēlāk divi panti bija nopublicēti “Padomju Jaunatnē”. Es arī honorāru saņēmu,” atmiņās kavējas Dzidra. Latviešu valoda, vēlēšanās vārdos izteikt apkārtnē ieraudzīto viņu aizrāva. Tapa dzejoļi. “Biju neatlaidīga, braucu uz Rīgu, uz konsultācijām pie dzejnieka Valda Luksa. Viņš teica, ka man no dabas ir viss dots, lai neatlaidīgā darbā izveidotos par labu dzejnieci,” pastāsta Dzidra. Ne viss dzīvē notiek, kā sapņojam, vēlamies. Tiesa, visu mūžu Dzidra rakstījusi dzeju, sacerējusi daudzās Ķenča runas uzstāšanās reizēm, veltījumus un vēlējumus godos un svētkos. Daudziem pazīstama grāmata “Iz Ķenča gara gaišuma…” , tāpat V.Johansones sastādītā “Kā sacīt jāsaka, dubultportrets”. Tajās var iepazīt gan Dzidras domu asumu, prasmi ieraudzīt to, kam citi paskrien garām, gan atklāt viņas raksturu, Piebalgas mīlestību. Pašvaldības izdevumā “Piebaldzēniem” ik mēnesi lasāms kāds novadnieces dzejolis, atziņa. Viņas dzeja publicēta daudzos kopkrājumos.
Kad caurvijas tumšais pavediens
1952.gadā Dzidra apprecējās. “Lai cik laba meita biju vecākiem, nepaklausīju un nepareizās tautās izgāju, uzticējos un maldījos. Gadiem dzīvoju ar cerības dzirkstelīti, ka kaut kas mainīsies. Sākās ne tie laimīgākie gadi,” saka Dzidra. Vīrs vairāk laika veltīja draugu kompānijām, nevis ģimenei, kurā auga bērni. Dzidra strādāja bibliotēkā. “Kāda tad toreiz bija alga? Ja vīrs naudu mājās nenes, pašai jātiek galā,” viņa nosaka. Viņai bija saimniecība, kā pati saka – pilna kūts. Kad dēli paaugās, bija palīgi siena sagādē, dārzā. Dzidra vēl arī kopa telpas kultūras namā, netrūka arī sabiedrisko pienākumu, no kuriem atteikties nedrīkstēja.
Dzidra tika uzskatīta par pretvalstisku vecāku bērnu. “Nepazīstu nevienu, kurš tā ienīda svešu varu kā mani vecāki. Var aiziet mežā, saprotu, bet palikt, piedzīvot, ka visu atņem, ka pensijas nav, dzīvot pusbadā un vēl blakus kaimiņi, kas saka, ka viņi nav pie pilna prāta. Vecāki nestājās kolhozā, dzīvoja savā mājā, kopa zemi. Nodokļi bija milzīgi. Pēdējais ābolu grozs tika pārdots, lai samaksātu,” atmiņās kavējās Dzidra un ar apbrīnu pastāsta mātes dūšu braukt sūdzēties uz Maskavu Brežņevam. Dzejniece Olga Lisovska studēja Maskavā un bija par tulku. “Kā viņa tika Kremlī, nezinu. Izstāstīja, kā padomju vara izrīkojas ar veciem cilvēkiem. Kad atgriezās mājās, bija pavēle, lai viss, kas nabaga cilvēkiem nodarīts, tiktu atgriezts. Atbrauca no Rīgas čekists un pateica: “Ja vēl reizi sūdzēsies par padomju varu, nošaušu kā suni. Viss palika, kā bijis. Kad kādu brīdi vecāku māja bija tukša, to izdemolēja, paņēma visu. Arī manas skolas burtnīcas. No bērnības man nekā nav,” pastāsta Dzidra.
Dzidra atceras, ka savulaik, kad arī draudzei bija jāmaksā lieli nodokļi, viņas vecāki vāca naudu. Cik varēja, deva no sevis. “Viņi bija vieni no tiem, kas izglāba mūsu balto baznīcu, un tur netika ierīkota noliktava,” ar lepnumu stāsta Dzidra.
Diemžēl laiks bija tāds, kad ideoloģiskajiem darbiniekiem, un tāds bija arī bibliotekārs, pievērsa lielu vērību. Bija arī cilvēki, kas parūpējās, lai tiklīdz kas ne tā, pastāstītu, kam vajag. Dzidras mamma, viņai nezinot, meitas pirmo dēlu bija nokristījusi baznīcā. Kāds to nosūdzēja partijas komitejā un kultūras vadībai. “Toreiz mani izglāba rajona kultūras dzīves vadītājs Uldis Sisenis, viņš aizstāvēja. Ja tā nebūtu, es 55 gadus nenostrādātu bibliotēkā,” saka Dzidra un uzsver, ka diemžēl nepatīkamu gadījumu, arī pāridarījumu nav bijis maz, bet, lai arī kā gājis, ne uz vienu ļaunu prātu netur.
Dzidras ģimene, kurā auga pieci bērni, dzīvoja vienā istabā. Tad vīrs noskaitās un uzrakstīja “Cīņai” par apstākļiem, kādos jādzīvo. Atbrauca, pārbaudīja, un ģimene dabūja klāt vēl vienu kambarīti. No 1954.gada Dzidra dzīvo Jaunpiebalgas centrā, mājā, pa kuras logu var redzēt kultūras namu, kurā ilgus gadus atradās viņas mīļā bibliotēka.
Ķencis – cita dzīve
Aktīva kultūras un sabiedriskajā dzīvē – tādu bibliotekāri pazina jaunpiebaldzēni. Dažādos pasākumos, iedzīvojoties dažādos literāros tēlos, Dzidra prata pārsteigt gan bērnus, gan pieaugušos. Bet 1972.gadā viņu gaidīja jauns pārbaudījums, bija jātēlo Ķencis. “Kā es to negribēju!” viņa smej. Bet no likteņa lemtā neizbēgt, tagad Dzidras mūžs tik cieši savijies ar Ķenci, ka nav jābrīnās, ja kāds viņu nesauc vārdā, bet par Ķencīti.
“Ar Ķeņča izskatu un domāšanu esmu iepazinusi Latviju un saņēmusi daudzu cilvēku mīlestību. Kā var justies laucinieks, ejot Dziesmu svētku gājienā, kad visi viņu pazīst un sauc uzslavas? Laimīgs. Ķencis mani savedis kopā ar daudziem cienījamiem cilvēkiem, starp kuriem jutos līdzīga, arī aktieri – leģendas – mani pieņēma,” stāsta Dzidra. Dažādos pasākumos uzstājusies kopā ar aktieriem Jāni Dreiblatu, Daci Skadiņu, Pēteri Liepiņu, Robertu Zēbergu, Imantu Skrastiņu un citiem. Tikusies ar valsts prezidentiem, ministriem.
“Varbūt dzīve, lai tajā būtu arī tas gaišais pavediens, ar varu mani ielika Ķenča ādā,” spriež Dzidra.
Savulaik viņai bija izveidojusies draudzība ar vīru kori “Absolventi”. Diriģenta Paula Kveldes godināšanas reizē piedalījās arī Valsts prezidents Guntis Ulmanis. Saprotams, ka Ķencim arī viņš bija jāpavelk uz zoba. Kad 1998. gada novembrī prezidents viņai pasniedza 5. šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, atkalredzēšanās bija sirsnīga. “Prezidents klusi pie auss pajautāja: “Kur tad, Ķencīt, pauniņa?” Es tikpat klusi atteicu: “Prezidenta kungs, es domāju, ka jūs man kaut ko dosiet.” Ja jau piešķīra ordeni, tad dzīvē kaut ko cilvēkiem esmu devusi,” teic Dzidra un piebilst, ka tagad var atsaukt atmiņā satiktos cilvēkus, sarunas, tā brīža izjūtas.
Mīlestības un cieņas pilnas ir Dzidras tikšanās ar Jaunpiebalgas ciemiņiem. “Pagasta valdības mājā man ir Ķenča istabiņa. Tur savāktas manas Ķenča gaitas. Stāstu par tām, par savu mīļo Piebalgu. Ja ciemiņi prom brauc kaut mazliet priecīgāki, kādu atziņu vai domu paņem līdzi, varu būt gandarīta. Pēc šīm tikšanās reizēm vienmēr jūtos veselāka,” saka Dzidra un pastāsta, ka vienmēr ir klāt arī ļaužu pulcēšanās reizēs Zosēnos, Skrāģu krogā, uzteic režisoru Gunti Gailīti par to, ko viņš tur paveicis.
Kāpēc Ķencis daudziem tik ļoti patīk? Viņš ir tāds, kādi esam paši, pasaka to, ko domājam, bet skaļi nepasakām, un ļauj pasmieties par pašu vājībām. “Apkārt ir tik dažādi tipāži! Ķencītis jau arī tikai lūdza, lai viņam būtu tīrumiņš, pat sūtīja Pāvulu uz smiltiņām, jo diezgan jau dzīvojis šajā pasaulē, kaut abi vienā vecumā. Ir pasaulē nejēgā daudz Ķenču un nejēgā daudz Švaukstu, tāpat Prātnieku. Diemžēl Latvijā ir daudz negodīgu cilvēku, sava labuma meklētāju, kuriem galvenais ir – man. Tāpēc arī nav tā, kā brīvā zemē gribējām. Daudz kas izpārdots un nolaists. “Mērnieku laiki būs vienmēr, jo vienmēr kāds iekāros otra daļu! Ķencis ir gudrs,” Ķenci visos laikos raksturo Dzidra.
Ir prieks dzīvot
“Pavasaris ir mans laiks, kad viss plaukst un zied. Dobē ieliku sīpolus, dilles dīgst. Esmu priecīga, ka varu savā lēnā gaitā aiziet uz pastu, bibliotēku, valdības māju, kur mana Ķenča istabiņa. Apkārt jauki cilvēki. Kad ir labāka pašsajūta un esmu dzīvīgāka, tad acumirklīgās izjūtas par Piebalgu, cilvēcisko būšanu pierakstu,” atklāj Dzidra un klusi piebilst: “Nevarēju iedomāties, ka sāpes tā var izmainīt cilvēku. Man pat šķiet, ka neesmu tāda kā agrāk. Tās nomāc dvēseli, kā vari būt jautrs, runātīgs, brīvs, ja visu laiku kaut kas sāp, esi, kā sapīts. Es arī uzrakstīju:
“Vecum, mans vecumiņ,
Tu man gauži nodarīji,
Atņemdams skaistu vaigu,
Manu soļu vieglumiņu.”
Dzidra priecājas par savējiem. “Ar savu gudrību viņu dzīvēs nejaucos. Tā kā meitiņu nesagaidīju, priecājos par vedeklām, viņas pieņēmu ar dziļu mīlestību, augstu vērtēju viņu saimniekošanas prasmi. Prieks par mazmazbērniem, vai kāds būs tikpat runātīgs tautietis kā vecvecmāmiņa, dzīve rādīs,” teic Dzidra.
Komentāri