"Riga Jazz Stage" konkursa žūrijas loceklis maestro Raimonds Pauls piedalās preses konferencē mūzikas klubā "Kaļķu vārti", kurā informē par starptautisko džeza mākslinieku konkursu "Riga Jazz Stage".
Raimonds Pauls šopavasar pie klausītājiem Cēsīs atkal bija ar jaunu programmu. Šoreiz tā bija gatavota kopā ar solistu Daumantu Kalniņu, mūziķu trio un arī stīgu orķestri diriģenta Kaspara Ādamsona vadībā.
Komponists bija iedvesmojies no dzejnieces Ineses Zanderes, izraudzījies divpadsmit dzejoļus. Skanēja “Putnu dziesmas”. Katras centrā kāds cits putns. Vidzemes koncertzālē katram klausītājam skaidrs, kas tie par putniem. Tie esam mēs paši.
Ineses Zanderes dzejoļos ir tādas rindas: “Cīrulis pārnācis tēva mājās”, “Es sliņķis esmu, kas ir, tas ir, bet sliņķim vislabāk dzīvot: čir”, vai arī “Atlido sapnī baltvaigu zosis, un tu notici tam, kas nav noticis.” Meistarīgi savītās izjūtas, domas un darbi, kas piedēvēti putniem, Raimonds Pauls bagātinājis ar mūzikas valodu.
-Tas nav jaunums, ka sekojat putniem. Ne viena vien dziesma tiem veltīta. Vai jūs īpaši sekojat līdzi arī kādiem putniem dabā?
-Putni ir apskaužami. Viņi jebkurā laikā var aizlidot, kur grib. Esmu sekojis līdzi, kas notiek ar Latvijas melnajiem stārķiem, kurp tie lido. Diemžēl apgredzenotie putni laikam gājuši bojā. Esmu skatījies televīzijā, kur palika šie putni, jo Latvijā to ir arvien mazāk, un vai vispār kāds te vairs ir. Divreiz esmu mežā redzējis, kā pārlido melnais stārķis. Ļoti skaists, sarkanām kājām.
– Cilvēkiem putnu vērošana iepatikusies, to dara ar televīzijas vai interneta starpniecību. Vai jums arī zināma interneta vietne, kur sekot līdzi putnu ligzdām?
– Man mājās nav interneta, esmu kategoriski pret to, kas saistīts ar visām tām tehnoloģijām. Man ir lētākais mobilais telefons. Un pilnīgi pietiek manam darbam. Es negribu lūkoties tajā internetā. To telefonā skatās manas mazmeitas, un tur ir viņu dzīve. Bet man un sievai no tā absolūti nekā nav, pat e-pasta mājās nav. Jā, jā, jūs teiksiet, īpatnēji, bet man tas viss nav vajadzīgs. Manam darbam tagad ir tā – pats varu atļauties darīt, kā gribas. Spēlēju, ko gribu un kā gribu.
– Bez televīzijas skatīšanās gan nevar iedomāties dzīvi.
– Jā, bez tā gan nevaru. Vakar pat es savu filmu skatījos.
– Jūs domājat 4. maijā televīzijas pirmizrādi filmai “Homo Novus” par kultūras dzīvi 30. gadu Latvijā?
– Jā gan, man bija interesanti, kas kopā būs sanācis.
– Par mūziku šai filmai gribu izteikt jums komplimentu. Tā bija aizraujoša, sevišķi fināla dziesma.
– Teikšu tā. Man šķiet, ka filma “Homo Novus” pa ilgiem laikiem ir kino darbs, kas labi izdevies. Arī jau tāpat kritizēts, bet, ko mēs varējām, to izdarījām tās uzņemšanā. Lai nu kā, bet filmā ir lieliski aktieri un lieliskas epizodes. Man ir, ko runāt, jo esmu piedalījies. Dievs dod, lai mums biežāk ir tādas filmas, kuras vērts paskatīties. Visu tagad noēd standartveida seriāli, bet cilvēki tos skatās.
– Jūs ne reizi vien esat atgriezies pie putnu tēmas, lai pastāstītu nevis par lidoņiem, bet cilvēkiem. Arī jaunajā programmā. Kā tas veidojas? Laikam tas sākās ar bērnu dziesmām?
-Vai, pat saskaitīt tās nevaru. Bērniem laikam esmu uzrakstījis kādas 400 dziesmas. Es pats savas dziesmas vairs neskaitu. Gan jau kāds cits skaita.
– Dziesma par zīlīti ar jūsu rakstīto pagaidām nesaistās, bet varbūt tā būs nākotnē. Jaunā dziesma “Ko maza, zila zīlīte” Daumanta Kalniņa izpildījumā klausītājus Cēsīs aizkustināja līdz sirds dziļumiem. Jūs paredzat, ka to tauta iemīļos?
– Pagaidām jau zīlīte tautai saistās ar citu dziesmu. Ar savu dziesmu centīšos zīlīti “glābt”. Man šis putnu dziesmu cikls radās pavisam nejauši. Ineses Zanderes dzejoļus man iedeva Jelgavas izcilā meiteņu ansambļa diriģente Līga Celma. Esmu tās dziesmas iedevis Daumantam Kalniņam, bet pēc tam tās skanēs ar šo Jelgavas slaveno kori.
– Kā vērtējat savu jauno programmu, kurai tā uzgavilēja šeit, Vidzemē, un, kā saprotu, pirms tam Kurzemē, bet drīz būsiet ar to Latgalē.
– Šī programma it nemaz nav vienkārša. Mums ar solistu Daumantu Kalniņu pirmā daļa ir tikai divatā un otrā kopā ar orķestri. Viena lieta ir rakstīt, un otra izpildīt. Nākotnē esmu paredzējis rakstīt solistei Elīnai Garančai. Tā ir citas skolas un mēroga dziedātāja.
– Dažkārt no dziedātāja prasāt daudz.
– Es ļauju dziedātājam rīkoties brīvi. Viņš ir tas, kurš pasniedz dziesmu.
– Vai, braucot uz Cēsīm, jums bija asociācijas no iepriekšējiem koncertiem?
– Tik daudz esmu te, Cēsīs, bijis. Mans uzdevums ir nospēlēt tā, lai cilvēki neteiktu – viņš jau vairs nevar nospēlēt tā kā kādreiz. Man svarīgi, lai cilvēkiem pēc koncerta ir, ko padomāt. Ja es vēlreiz uz Cēsīm atbraukšu, lai gan tam vairs neticu. Man svarīgi, lai cilvēkiem aizvien būtu patīkami interesēties, kādā formā esmu un ko daru mūzikā. Negribu, lai par mani teiktu – viņš ir vecs un slims, viņš vairs nevar.
Komentāri