Ceļojums nav tikai tūrisma objektu apskate, tās ir sajūtas, ko rodam jaunā vietā, jauni iespaidi un satikti cilvēki. Katra vieta atstāj savas emocijas un katram asociācijas ar konkrēto pilsētu ir savas. Braucot uz kādu pilsētu atkārtoti, tā vien šķiet, ka jau nedaudz esam iepazinuši savu galamērķi un esam sagatavojušies tam, ko ieraudzīsim. Taču man nesenais ceļojums uz Briseli parādīja, ka katrai pilsētai ir vairākas sejas un tās var būt pavisam atšķirīgas.
Pirmo reizi Briselē biju pirms diviem gadiem, kad nelielā kompānijā nolēmām paceļot pa Beļģiju, lai satiktu draugus un labi pavadītu laiku. Bijām izplānojuši lielisku ceļojumu, devāmies apskatīt vairākas Beļģijas pilsētas – Briseli, Genti, Brigi un Antverpeni. Ceļojumu plānojām paši, līdz ar to arī varējām doties visur, kur vēlamies, nevis tur, kur tūrisma gids mūs vēlētos vest. Nepalikām viesnīcās, bet gan pie vietējiem iedzīvotājiem. Iepriekš bijām sarunājuši naktsmītnes caur interneta portālu Couchserfing, kas piedāvā iespēju sarunāt mājvietu pie cilvēkiem, kas ir ar mieru cittautiešus gan izguldīt, gan parādīt skaistākās savas pilsētas vietas.
Otro reizi Briselē sanāca būt gada sākumā, kad nu jau pilnīgi citādā sakarā devos uz Eiropas Savienības galveno pilsētu kopā ar ziņu žurnālistiem, lai viesotos Eiropas Komisijā. Briselē bijām divas dienas, šajā laikā es pilsētu ieraudzīju pavisam citādu nekā pirms diviem gadiem.
Toreiz mēs, četri draugi, kuri vēl nekad nebija bijuši Beļģijā, ieradāmies Briseles stacijā un nezinājām, uz kuru pusi doties. Zinājām vien adresi, kur paliksim pa nakti, jo jau iepriekš bijām sarunājuši naktsmājas. Tuvējā veikaliņā iegādājāmies pilsētas karti un devāmies iepazīt pilsētu. Tā kā naktsmājās bija jāierodas tikai vakarpusē, mums bija visa diena brīva. Jau iepriekš bijām sastādījuši sarakstu, ko vēlamies apskatīt, tāpēc iezīmējām kartē vēlamos galamērķus, izveidojām maršrutu. Ar lielajām mugursomām sēdāmies metro un izbraukājām pilsētu krustu šķērsu. Tā kā nebija gida, bieži jautājām ceļu vietējiem. Visi uzrunātie, kas kaut cik prata angļu valodu, laipni atbildēja un pastāstīja īsāko ceļu, vēl pajautājot, no kurienes esam, un novēlēja veiksmīgu ceļu. Sapratām, ka beļģi ir atsaucīgi un draudzīgi.
Apskatot tūrisma objektus, kas, protams, ir iespaidīgi, devāmies uz kafejnīcu, lai ieturētos. Jau zinājām, ka tradicionālākās beļģu kafejnīcas ir tās, kas atrodas tālāk no centra. Tāpēc atradām nelielu kafejnīcu ārpus centra, kur tik tiešām izbaudījām Beļģijas garšu. Karstā šokolāde šeit bija labākā, kāda jebkad dzerta, tāpat arī tika nobaudīti cepumi, kādi atrodami tikai Beļģijā. Atmosfēra bija pavisam mājīga, likās, ka beļģi nekur nesteidzas, bet gan gluži kā itāļi izbauda dzīves garšu.
Vakarā, satiekot vietējo jaunieti Sāru, kura laipni piedāvāja mums naktsmājas, devāmies uz viņas dzīvesvietu netālu no centra. Mazs, jauks un omulīgs dzīvoklītis. Kad bijām nedaudz atvilkuši elpu, Sāra piedāvāja mums izbaudīt naksnīgo Briseli un nogaršot labākās beļģu alus šķirnes. Sāra zināja tipiskākos beļģu krodziņus, kur vairāk nāk vietējie iedzīvotāji. Apmeklējām četrus krodziņus, katrā nobaudījām pa kādai alus šķirnei. Bija sajūta, ka beļģi tik tiešām prot mierīgi atpūsties un baudīt brīvus vakarus. Nebija ne klaigāšanas, ne strīdu. Likās, ka šeit cilvēki ir tik tiešām dzīvi mīloši un pozitīvi.
Taču, atgriežoties Briselē otro reizi, tā likās pavisam citāda. Ierodoties Briselē, mēs ātri devāmies līdzi savam grupas vadītājam, lai reģistrētos viesnīcā. Šajā rajonā, kas atradās netālu no centra, Brisele bija tik strauja, ka likās, esmu nonākusi citā pasaulē. Visi steidzās, mašīnu straume tik liela, ka galu nevar redzēt. Apkārt tikai biroju ēkas kā stikla būri. Lielākā daļa cilvēku uzvalkos ar koferiem rokās, daudziem jau sejā šķita rakstīts, ka nav vietējie iedzīvotāji. Tā vien likās, ka esam skudriņas lielā biznesa centrā.
Kad vakarā devāmies uz centru, lai baudītu beļģu maltīti un alu, Brisele atkal pārsteidza. Centrā, meklējot atbilstošāko ēstuvi, bija pilns ar dažādu tautu nacionālo virtuvi, tikai ne beļģu. Tā nu pēc ilgiem meklējumiem sēdējām Briseles centra kafejnīcā un baudījām nevis beļģu, bet gan grieķu virtuvi. Pēc maltītes devāmies nogaršot Briseles tradicionālās vafeles, kas centrā gan atrodamas uz katra stūra. Un jāsaka, ka šis gardums nelika vilties. Karamelizētā vafele ar saldējumu un svaigām zemenēm joprojām garšoja tikpat labi kā pirms diviem gadiem.
Pēc vafeļu nobaudīšanas bija jau laiks doties atpakaļ uz viesnīcu, kad ceļā radās diskusija, vai tikai ejam pareizā virzienā. Tad kāds no mūsu grupiņas pārliecinoši teica, ka beļģiem noteikti nevajagot prasīt ceļu, jo viņiem tik ļoti ir apnikuši iebraucēji, ka viņi bieži vien speciāli pasaka nepareizu virzienu. Nobrīnījos, kā tad tā, jo pirms diviem gadiem taču prasījām vairākiem beļģiem ceļu un attieksme bija tik tiešām pozitīva. Bet nu neko, paši saviem spēkiem atradām viesnīcu.
Kas gan pozitīvi bija otrajā braucienā – bija jūtams, ka daudz vairāk vietējo zināja, kas ir Latvija, jo nu esam iestājušies eirozonā. Dažā kafejnīcā un lidostā strādājošie, kad saprata, ka esam no Latvijas, apsveica mūs ar eiro ieviešanu un arī pajautāja, vai nevar iemainīt mūsu viena un divu eiro monētas, lai tās pievienotu kolekcijai. Tā ka ar to gan jārēķinās, ka, kā jau medijos bieži ziņots, mūsu mildiņas Eiropu jau ir ieinteresējušas.
Pēc abiem braucieniem uz Briseli nu palikušas divējādas sajūtas. Ja pirmajā reizē es Briselē jutos kā gaidīts viesis, kur visi bija gatavi parādīt savu kultūru, tad otrajā reizē jau biju tikai muša, kas Briselē ielido, izdara visu, kas darāms, un lido prom. Un tāda attieksme bija arī no pašiem briseliešiem. Tāpēc nākas atcerēties, ja esi braucis baudīt pilsētu, tad pilsēta arī ļaus sevi izbaudīt, taču, ja es braucis darīšanās, tad nedomā, ka varēsi no sirds izbaudīt lielisko Briseles garšu.
Tā es iepazinu divas Briseles sejas, kas viena otrai nelīdzinās ne par mata tiesu, un, kas zina, varbūt trešo reizi esot Briselē, šī pilsēta atkal parādīs ko pilnīgi atšķirīgu. Zane Ieviņa
Komentāri