Trešdiena, 3. jūlijs
Vārda dienas: Benita, Everita, Verita, Emerita

Disciplīna mums asinīs no Dziesmusvētkiem

Jānis Gabrāns
05:25
08.06.2020
19
Atklāj Imanta Ziedoņa Daiļradei Veltītu

Imanta Ziedoņa fonda "Viegli" līdzdibinātāja Žanete Grende piedalās Imanta Ziedoņa daiļradei veltītās "izlaušanās istabas" atklāšanas pasākumā.

Šajā pavasarī apritēja desmit gadi, kopš dibināts Imanta Ziedoņa fonds “Viegli”, kas rūpējas par dižā dzejnieka literārā un garīgā mantojuma saglabāšanu, popularizēšanu. Var droši teikt, ka fonds “Viegli” ir viens no tiem, kas daudz dara latviskās identitātes uzturēšanā.

Par Ziedoni, latviskumu un identitāti uz sarunu aicināju fonda padomes priekšsēdētāju Žaneti Grendi.
– Vai šajā laikā fondam “Vieg­li” klājas viegli?
– Šis laiks devis dažādas atklāsmes, viena no tām – cik Latvijas kultūra ir trausla. Glābjot visu, kas glābjams, nespējām pamanīt, ka jāglābj arī kultūra. Tā ir ļoti trausla, smalka lieta, tā nav maize, piens, vai zobu pasta. Imants Ziedonis saka: “Ceļš – tas ir stils.” Bet stils ir izvēle, ko ēdam, dzeram, lasām, skatāmies, velkam mugurā.
Vēl mans novērojums, ka visi var braukt autobusos, vilcienos, iet lielveikalos, būt tur lielos baros, bet, nedod Dievs, ja kāds satiksies kultūras notikumā. Kāpēc kādā jomā bez liekiem jautājumiem var iepludināt simts miljonus, bet kultūrai par pārdesmit miljoniem iet lieli strīdi. Ir daudz lielu – kāpēc? – uz kuriem man nav atbilžu. Un, šķiet, neviens uz tiem arī negrasās atbildēt.
– It kā Latvija tomēr sevi pozicionē kā kultūras valsti.
– Tikko bija Latvijas Kultūras akadēmijas 30 gadu jubileja. Esmu šīs augstskolas doktorante, un šajā pasākumā brīnišķīga lekcija par kultūru bija Valsts prezidentam Egilam Levitam. Es teiktu, tas bija labākais, ko līdz šim esmu dzirdējusi. Tur iezīmējās doma, ka valstis veidojas dažādi, bet Latvijas valsts veidojusies noteiktā ritmā, proti, nācija – kultūra – valsts. Ja mums beigsies kultūra, tas būs pirmais risks valsts pastāvēšanai.
– Fonda “Viegli” pienesums kul­tūras identitātē ar katru gadu kļūst arvien plašāks.
– Šogad tas devums būs vēl izteiktāks. Dainu tēvam 185.gadadiena, tas pamudināja sākt sadarbību ar Krišjāņa Barona muzeju. Tikko Rīgā atklājām “Tautas­dziesmu augtuvi”, kurā runājam, kura ir tava tautasdziesma, kā tu to audzēt sevī. Cik ārkārtīgi būtiska ir tautasdziesma kā pamats, jo tad var sajust, kur ir tavs pamats, tavs sākums. Ne velti tautasdziesma un Krišjānis Barons šajā projektā ievietoti siltumnīcā, jo gan viens, gan otrs šobrīd ir siltumnīcā saudzējami.

Ja izietu Cēsu centrā un Vienības laukumā palūgtu pieciem garāmgājējiem norunāt savu mīļāko tautasdziesmu, domāju, būtu liels samulsums.
Krišjāņa Barona gadadienas sakarā no 20.augusta mēs sāksim iet no Tērbatas uz Koknesi, cauri Jaunpiebalgai un Ērgļiem, pēc tam uz Turaidu un Dundagu. Tas ir gājiens, ko veica Krišjānis Barons, lai uzrakstītu pirmo ģeogrāfijas grāmatu. Viņš bija ļoti eksakts cilvēks, Tērbatā mācījās astronomiju, ģeogrāfiju, matemātiku, un tikai mūža pēdējos 30 gadus nodarbojās ar tautasdziesmu sistematizāciju, tā topot par mums tik zināmo Dainu tēvu. Var teikt, ka Dainu skapis ir viens no pirmajiem latviešu datoriem, tāds failu salikums, lai varētu uzskaitīt un izveidot sistēmu, kas ir unikāla.
– Domājot par Baronu, Ziedo­nis taču nav piemirsts?
– Ziedoņa muzejā šajā laikā ļoti daudz mācījāmies. Un arī darījām. Murjāņos atklājām divas jaunas programmas. “Lasīttaka” re­alizēta ar Vidzemes plānošanas reģiona un Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu. Tā ir taka no Murjāņiem līdz Siguldai, pa kuru ejot, vari lasīt. Te vērts atgādināt, ka latviešu valodā vārds “lasīt” nozīmē, ka vari lasīt tekstu, čiekurus, iespaidus. Taka apmēram 18 km gara, un katrā kilometrā plānots kāds interaktīvs punkts, kas saistīts ar literatūru, dabu, mākslu, novērojumiem, lai iešanas gaitā iegūtu vairāk.
Otra programma domāta bērniem. Murjāņos atklājām lasītavu bērniem, kur ģimenēm būs iespējas kopā darboties. Izveidota burt­nīca, kas balstīta vienā no maz zināmajiem Imanta Ziedoņa darbiem “Es, cilvēks, pasaulē”, enciklopēdijā bērniem.
Lai sagatavotu šos divus projektus, zināms laiks bija jāpavada pēt­nieciskās nodarbēs.
– Cik var noprast, šis fondam ir labo cilvēku meklēšanas laiks. Iedvesmojoties no “Kurzemītē” paustajām idejām, vēlaties iet dzej­nieka pēdās, lai stāstītu par lieliem cilvēkiem mums apkārt. Ir arī aicinājums kļūt par La­bie­ti, kas, pēc Imanta Ziedoņa domām, ir cilvēks ar izkoptu garīgo stāju, tāds, uz kuru var paļauties.
– Viena no kovida laika idejām, kas “izlīda ārā”, ka mums pašiem sevi jācildina. Te atkal var citēt Ziedoni, kurš teicis, ka šodien “ļoti viegli ir būt smagi”. Proti, ir viegli pateikt kaut ko sliktu, kādu nolamāt, kaut ko iekomentēt, tas ir tik vienkārši! Bet kā teicis Imants – grūti ir vieglam būt! Ir jāsaņemas, lai pateiktu ko labu par valsti, par otru latvieti, par latviešiem pasaulē.
Bet mēs esam valsts, kura pēc no koronavīrusa nomirušo skaita ir priekšpēdējā vietā Eiropā. Mēs visi kopā esam spējuši saglabāt savus cilvēkus. Jā, ir bijis grūti, jā, kaut ko varbūt esam piemirsuši, bet kopumā esam izturējuši. Esmu domājusi, kāpēc mēs to spējam? Domāju, ka viens no priekšnoteikumiem ir tas, ka esam izdzīvojuši cauri gadsimtiem. Ir nākuši vācieši, zviedri, krievi, poļi, citi, pāri gājis mēris, bet kaut kādā mistiskā veidā mēs esam izdzīvojuši. Izdzīvojuši kopā ar tautasdziesmām.
Tā disciplīna mums, manuprāt, ir asinīs no Dziesmusvētkiem, jo gandrīz visi bērni skolā dziedājuši korī, tur ir disciplīna, un mēs spējam būt disciplinēti kādā X brīdī, kad svarīgi saņemties. Vai tās ir barikādes, Dziesmusvētki vai citi notikumi. Izdzīvošana un disciplīna ir mūsu pamatīpašības, mēs varam sev uzsist uz pleca un teikt, latvieši ir malači. Un varam meklēt citus foršos latviešus, citus lielos cilvēkus.
Lielo cilvēku un labiešu meklēšana ir jauna forma apbalvojumam “Laiks Ziedonim”. Piecus gadus bija šis projekts, tagad mēģinām no citas puses paskatīties uz šo procesu, meklēt citus vārdus, citas definīcijas.
– Fonds “Viegli” varētu veikt plašu pētījumu, kas palīdzējis latviešiem izdzīvot cauri gadsimtiem un pārbaudījumiem.
– Tur jādarbojas zinātniekiem, gēnu inženieriem, jo, iespējams, mums kaut kas ir atšķirīgs. Taču kaut kādu pienesumu tam dodam. Šobrīd gatavojam izstādi “Tuvāk”, jo Tartu Universitātē atradām skapi, no kura iedvesmojās Krišjānis Barons, izveidojot savu Dainu skapi. Izlasīju Barona biogrāfijā, kur viņš stāsta, ka Fricis Brīvzemnieks rādījis viņam 30 000 tautasdziesmas, sasūtītas no visas Latvijas, un lūdzis palīdzību tās kaut kā salikt. Krišjānis Barons atcerējies skapi, kādu redzējis Tērbatā, un tā tapa Dainu skapis.
Nolēmām, ka jāatrod šis skapis. Aizbraucām uz Tartu Universitāti, izstaigājām noliktavas un atradām vislīdzīgāko. Skapis piederējis kādam matemātikas profesoram, kurš, iespējams, varēja būt pasniedzējs Krišjānim Baronam. Atvedām skapi uz Latviju, veidojam izstādi, kurā parādīsim, ka latvieši ar igauņiem ir ģenētiski daudz līdzīgāki nekā ar lietuviešiem. Šādu pētījumu veicis kāds Tartu Universitātes pētnieks, un to līdzību ar igauņiem esam ieguvuši tāpēc, ka Latvijas teritorijā bija un ir līvi. Saprecoties ar līviem, latvieši veidoja tuvāku būtību ar igauņiem.
– Latvijas Kultūras akadē­mi­jas doktorantūrā studējat muzeoloģiju. Kāpēc šāda izvēle?
– Kad apsolījām Imantam Ziedo­nim veidot muzeju, neviens neiedomājāmies, ka mums taču nav nekādas izpratnes, kas ir muzejs. Turklāt Imants pats šo muzeju sau­ca par nemuzeju, viņš teica, ka negrib tur gidus, ko citu, kas raksturīgs klasiskam muzejam.
Tāpēc, iestājos Kultūras akadēmijā, lai uzzinātu, ko klasiski nozīmē muzejs, un tad veidotu tā pretmetu. Attālināti mācījos arī Liverpūlē, Otavā, Sidnejā, tur sapratu, ka muzejs, kādu gribēja Imants, ir jaunā tipa modernais muzejs, kurā vari ne tikai skatīties uz priekšmetiem, bet ir iespēja pieredzēt. Tāpēc Murjāņos nav gidu, apmeklētājs saņem savas ceļa piezīmes, un viņš var pieredzēt tik daudz, cik pats to spēj. Cik katrs spējīgs paņemt, tik var ņemt.
– No Ziedoņa var paņemt daudz, arī jūs viņu bieži citējat.
– Lasīt Ziedoni ir mans darbs, jo strādāju viņa muzejā. Viņa ģeni­alitāte ir tajā, ka spēj ļoti precīzi pateikt. Ļoti precīzi un, galvenais, īsi noraksturot lietas ir mūsu spēks. Te vēlreiz var atgādināt dzej­nieka teikto, ka ceļš ir stils un stils ir izvēle. Tā ir izvēle, ko es katru dienu izvēlos teikt, lasīt, skatīties, ar kuriem tikties un runāt. Un cik tajā stilā ir tās mūsu saknes. Jo to vairāk, jo esam spēcīgāki! Tā taču ir arī dabā.q

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *


The reCAPTCHA verification period has expired. Please reload the page.

Saistītie raksti

Veido namiņu, kur vecļaudis jūtas labi

07:32
30.06.2024
68

Cēsu pilsētas pansionātam 12. jūlijā apritēs 30 gadi. Vairāk nekā pusi no šī laika sociālās aprūpes un rehabilitācijas iestādes direktore ir Inga Gunta Paegle. -Pansionātam ir 30 gadu jubileja. Kā tas šo gadu laikā mainījies? -Es kā šodien atceros 1994. gada 12. jūliju, kad pansionāts no Glūdas kalna Cēsīs ienāca šeit, Cīrulīšos. Glūdas kalnā istabiņās […]

Mērķis - cilvēkiem palīdzēt atgūt veselību, dzīvesprieku un enerģiju

10:24
27.06.2024
659

Saruna ar holistiskās medicīnas eksperti Ingrīdu Mergupi – Leitlandi -Jums ir interesants uzvārds. Tāds rets – Mergupe. -Manas saknes ir no Mālpils. Tur ir upe Mergupe, un šo uzvārdu nes arī mana dzimta. 1928. gadā vectētiņš Jānis Mergups lika pirmo akmeni dzimtas mājai. Un tā nu arī es izceļojos pa pasauli, apgūstot zināšanas, un vēlāk ar […]

Dzīve enerģētiski spēcīgā vietā – kalna galā

10:12
25.06.2024
275

“Jau četrdesmit gadus strādāju Krimuldas vidusskolā par skolotāju, esmu tur kopš skolas dibināšanas brīža. Man jau ir pensionāres statuss, bet darbu turpinu, pēc diviem gadiem gan došos pavisam pensijā,” tā par sevi stāsta Edīte Kanberga, saimniece Drabešu pagasta Kārļu “Eglainēs”. “Eglaines” ir arī viesu nams un atpūtas bāze, bet Jāņu laiku ģimene aizvada savā lokā. […]

Jāņuzāles klimata pārmaiņās

09:54
25.06.2024
52

Par ziedošām pirmsjāņu pļavām, par trejdeviņu ziedu vainadziņu un dabas norišu izpratni saruna ar zālāju biotopu eksperti Maiju Medni. -Jāņi klāt, brienam pļavās, lai no trejdeviņām puķītēm pītu vainadziņu. Vai to var izdarīt?    -Ar katru gadu to izdarīt ir aizvien grūtāk. Lielāka iespēja saplūkt trejdeviņas jāņuzāles ir bioloģiski vērtīgos zālājos, bet tādi Latvijā ir mazāk […]

Balto ceriņu smarža gadu desmitu garumā

06:30
19.06.2024
123

Dace un Alfrēds Jurciņi izstaigā dārzu. Puķes šopavasar steidzas ziedēt, arī rozes pie namdurvīm. Karstās dienās paēnu un spēku dod nelielā birzīte. “Dzīvojam šo dzīvi, kaut reizēm gadās dzelkšņi vai iekož asa nātre. Dzīvojam kopā jau 50 gadus. Visi saka, ka pamatā ir mīlestība, bet šis vārds tāds novalkājies, reizē dziļš un skan dvēselē. Visjaukāk […]

Maza vieta ar lielu sapni

06:13
17.06.2024
88

Pasaules latviešu mākslas centrs darbu Cēsīs sāka pirms desmit gadiem. To vada Čikāgā dzimušais Kārlis Kanderovskis, kurš jau vairākus gadus dzīvo Cēsīs. Mākslas centra galvenais mērķis ir veicināt mākslas vērtību saglabāšanu, ko radījuši Otrā pasaules kara laikā trimdā devušies latviešu mākslinieki, kā arī ārzemēs dzīvojošā jaunā paaudze. Centrs bez maksas ir atvērts ikvienam un darbojas, […]

Tautas balss

Pļauj, ka putekļi pa gaisu

10:12
02.07.2024
19
Priekulietis A. raksta:

“Priekuļu centrā pagājušajā nedēļā pašvaldība pļāva zāli, putekļi vien gāja pa gaisu. Zā­līte tik īsa un nīkulīga, ka tur nav, ko pļaut. Bet laikam jau noteiktie kvadrātmetri jāno­pļauj, citādi nesaņems naudu. Manuprāt, pļaušanu nevajadzētu organizēt pēc grafika, bet gan tad, kad tas nepieciešams,” pārdomās dalījās priekulietis A.

Zāļu ražotāji negodprātīgi

12:29
28.06.2024
18
Lasītāja raksta:

“Re nu! Eiropā ražotāji zāļu cenas valstīm nosaka slepeni, mazākās un nabadzīgākās valstis maksā vairāk. Tāpēc jau arī mums ir tik dārgi medikamenti un jauno zāļu maz. Te būtu gudri, ja, piemēram, Baltijas valstis vienotos un iepirktu vajadzīgo kopā. Bet varbūt jautājums jārisina Eiropas Savienības līmenī?” sprieda lasītāja.

Autobusu pieturā lietū un vējā

12:29
28.06.2024
59
Vilma raksta:

“Ikdienā diezgan bieži nākas ar autobusu braukt no Valmieras un Cēsu autoostas. Autobusa gaidīšanu abās pilsētās nevar salīdzināt. Valmierā nojume pasargā pasažierus no lietus un saules, Cēsīs pa bedrainu laukumu no stacijas ēkas var aizklunkurēt līdz pieturai, sēdēt uz soliņa, lai kādi laikapstākļi, un skatīties uz apdrupušo mūra sienu,” pārdomās dalījās Vilma un piebilda, ka […]

Pasaki, kas ir tavs draugs…

10:01
25.06.2024
26
Politikas vērotājs raksta:

“Kā gan Krievijas sabiedrība var nejusties pazemota, ja viņu valsts līderim jāslēdz vienošanās ar visu citu pasaules valstu ignorēto un nosodīto Ziemeļkoreju? Tas taču ir kauns, ka par sabiedroto jāizvēlas kas tāds!” pauda politikas vērotājs.

Vai tiešām ietaupīja

10:01
25.06.2024
22
Zaubēniete raksta:

“Zaubē vairs nav pagasta pārvaldes. Nezinu, cik daudz paš­valdība ietaupīja, bet cilvēkiem gan tagad grūtāk. Nav speciālista, kas var pastāstīt par visiem jautājumiem pagastā, par katru jāiet pie cita darbinieka. Kad bija pārvalde, bija tā kā drošāk, zināji, ka ir, uz kuru paļauties, arī kam prasīt atbildību,” pastāstīja zaubēniete.

Sludinājumi