Andra un Baibas Ruču ģimenē aug trīs bērni: Jānis (8 gadi), Zane (6 gadi) un Pēteris (5 gadi). Mamma Baiba dienē Nacionālajos bruņotajos
spēkos un mēro ceļu uz dienestu Rīgā, bet tētis Andris ir zemnieku saimniecības “Pekas” īpašnieks, nodarbojas ar bioloģisko biškopību, kā arī apsaimnieko ģimenes māju Priekuļos.
Pateicoties Andra zināšanām, viņš arī konsultē uzņēmumus ķīmijas jautājumos.
Bērni dzimuši ar gada un septiņu mēnešu starpību, mamma Baiba atzīst, ka laiks, kad būts tikai ar vienu vai diviem bērniem, ir bijis ļoti īss, pierasts, ka bērni ir tieši trīs. Arī bērniem vienmēr bijusi sajūta, ka viņi ir trīs. Andris teic, ka daudzbērnu ģimeņu lielākais izaicinājums ir sadalīt laiku visiem bērniem, lai kāds nejustos piemirsts, savukārt bērniem vairāk attīstās komandas prasmes, jo no mazotnes jāatrod dialogs, jāsadarbojas. Baiba arī piebilst, ka ir svarīgi, lai ģimenē viens otru atbalsta: “Svarīgi, lai domājam vienā virzienā. Man ar vīru ļoti veicies. Esmu strauja pēc dabas, man ir daudz “ātro ideju”. Viņš visas atbalsta.” Andris piebilst: “Ģimeni redzu kā mazu komandu, kas cīnās kopā. Mūsu gadījumā paliela komanda, kurai patīk pavadīt laiku kopā, atbalstīt citam citu.”
Priekuļi ar pilsētas un lauku auru
Baiba ir no Taurenes, viņai patīk lauki, un ģimenes dzīve tika uzsākta tieši tur. Tomēr viņa atzīst, ka diemžēl Latvijas laukos līdz ar skolu likvidēšanu un dzīves daudzveidības apsīkumu nav iespējas nodrošināt bērniem plašas ārpusskolas aktivitātes. Arī Andris teic: “Bērniem augot, sapratām, ka vēlamies viņiem piedāvāt dažādas iespējas pilnveidoties, bet Taurenē tas nebija pieejams. Kad sievai beigām tuvojās jaunākā bērna kopšanas atvaļinājums, sapratām ka izvadāt bērnus no Taurenes uz pulciņiem būs sarežģīti, jo pats strādāju Cēsīs. Izlēmām par labu Priekuļiem, kur tukšs bija mammas dzīvoklis, viņa dzīvo Lielbritānijā. Tā pārcēlāmies. Priekuļi ir kolosāla vieta, kur dzīvot ģimenei, šeit jūtama gan pilsētas, gan lauku aura. Ir meži, neskarta daba, un tajā pašā laikā ir bibliotēka, baseins, skola, stadions, mākslas skola.” Baiba piebilst: “Priekuļos ir pieejams viss, ko bērni var vēlēties, bet tas, kā šeit nav, pieejams Cēsīs. Priekuļos ir lieliskākais bērnudārzs “Mežmaliņa”, bērni pirms valstī noteiktajiem ierobežojumiem apmeklēja tautu deju kolektīvu, kā arī treniņus baseinā. Savukārt Cēsīs puiši apgūst brīvo cīņu, meita zīmēšanu bērnu un jauniešu centrā.” Baibai vienīgi ir žēl, ka pat Cēsīs nav šaha pulciņa: “Vīrs ir šahists, šahs mūsu ģimenē ir svēta lieta.” Andris uzsver: “Šī spēle attīsta domāšanu, plānošanu un taktiku, tāpēc arī bērniem mācu šahu. Visi jau prot figūru gājienus, abi puikas turnīros jau izcīnījuši medaļas.”
Sapnis par lielu ģimeni
Baiba teic, ka vienmēr vēlējusies lielu ģimeni: “Laikam tāpēc, ka esmu augusi viena, brāļu, māsu nebija, dzīvoju viensētā, nebija iespējas iziet pagalmā ar kaimiņu bērniem. Mūsu ģimenē bērniņi apzināti ir plānoti ar mazu vecuma starpību, lai visiem kopā būtu interesanti, kā arī mums, vecākiem, būtu vieglāk.” Arī Andris atzīst: “Tā viens dzīves nogrieznis tiek pavadīts ar maziem bērniem, praktiskā ziņā arī vecākiem ir vieglāk. Bet dzīve rādīs, iespējams, kad bērni paaugsies, varbūt gribēsim vēl kādu atvasi.” Baiba gan novērojusi, ja ģimenē ir trīs bērni, viņi spēlējoties dalās pāros, tā viens visu laiku ir atstumtais: “Tāpēc pat šķiet, ka labāk būtu, ja ģimenē būtu vai nu divi, vai četri bērni.”
Protams, daudzbērnu ģimenes ritms ir dinamisks. “Šobrīd, kad visi bērni vēl nav patstāvīgi, ir nemitīga laika plānošana: kurš kuru izņem no bērnudārza, kad un kur vedīs, kurš gatavos vakariņas, kurš ies uz sapulcēm, kurš galu galā strādās mazāk,” saka Baiba un uzsver, ka bērni paši izvēlas, kādos pulciņos grib darboties, kādas nodarbības apmeklēt, tomēr, kas uzsākts, jāiztur līdz mācību gada beigām. “Nodarbības bez īpaša iemesla nekavējam, nav – gribu, negribu. Tas piespiež arī pašus neslinkot un vienmēr atrast veidus, kā bērnus nogādāt tur, kur tiem jābūt, lai arī, atzīšu, tas ne vienmēr bijis viegli.”
Andris uzskata, ka ģimenes ar bērniem, tajā skaitā arī daudzbērnu ģimenes, valsts līmenī varētu atbalstīt vairāk, taču viņš kā kuplas ģimenes tēvs jūtas labi: “Skatāmies un priecājamies, kā aug mūsu atvases. Katrs bērns ir atšķirīgs.” Arī Baiba atzīst: “Aizvien brīnos, kā ar vienādu audzināšanas metodi vienā ģimenē bērni var būt tik dažādi. Jānis ir vienpatis – mierīgs un kluss, aizraujas ar lasīšanu un savā vecumā ir īsts gudrinieks. Pēteris ir “vēsais”, aktīvais un komunikablais. Zane ir ģimenes kopā turētāja, par visiem parūpējas, katru aizstāv, katru apčubina un pamāca, kā arī ir viltīga koķete, kas jebkuru situāciju pavērsīs sev par labu un mācēs “paplikšķināt” actiņas, lai iegūtu vēlamo.”
Pienākumu sadale
Tā kā Baiba darba dienās strādā Rīgā, ikdienā ar bērniem vairāk nodarbojas Andris, palīdz viņiem arī izmācīties: “Tomēr ikdienā ar pienākumiem maināmies, nav strikti noteikts, ko kurš dara.” Savukārt arī bērniem ir savi pienākumi palīdzēt mājas darbos. Baiba novērojusi: “Ja darām kopā, arī bērniem ir interese.”
Baiba arī uzsver, ka viņi bērnus cenšas audzināt patstāvīgus. Jānis mācās Cēsu 2.pamatskolā. Kopš skolas gaitu sākšanas vecāki mācīja viņam pārvietoties ar sabiedrisko transportu, kas arī labi izdevies. Aizbraukt uz skolu, braukt no skolas uz pulciņiem, pēc tam mājā viņš ir apguvis lieliski. “Ir liels atspaids, ka Jānis pazīst pulksteni, māk laikā nokļūt tur, kur nepieciešams. Tas arī viņam ir liels ieguvums – mācīties risināt sadzīviskas problēmas, piemēram, ja nokavēts autobuss, pazaudēts maks vai sporta soma. Domāju, ir svarīgi uzticēties bērnam un ļaut pašam ar to tikt galā, ne vienmēr būt blakus.”
Aktīva un draudzīga ģimene
Baiba teic, ka abi ar vīru uzskata: “Ir svarīgi visu darīt kopā ar bērnu, lai iedotu dzīvei nepieciešamās prasmes. Mēs esam aktīvi, paši esam sportiski, iesaistām arī bērnus, braucam ar riteņiem, skrienam, spēlējam futbolu, regulāri ejam pārgājienos. Bērni iecienījuši galda spēles. Svētdienu pankūku rīti, ikvakara pasaciņas un mīļošanās – tas nekur nepazūd, arī bērniem paaugoties.” Arī Andris piebalso: “Piedalāmies dažādos konkursos, piemēram, platformā miksike – galvā rēķināšana, Zvaigznes ABC lasīšanas un citos, sporta pasākumos, kultūras pasākumos.” Ģimene pieradusi arī reizi gadā doties uz ārzemēm. Andris stāsta: “Pagājušo gadu bijām Maljorkā. Lai bērniem un pašiem paplašinās redzējums, taču ļoti novērtējam arī to, kas ir Latvijā.”
Andris uzsver, ka svarīgākās ģimenes vērtības ir jēgpilni pavadīts laiks, cieņa un atbalsts: “Bērni mums ir mainījuši skatījumu uz dzīvi, likuši noteikt prioritātes. Daudz lielāku gandarījumu dod bērnu sasniegumi, nevis finansiālais stāvoklis.” Domājot par ģimeni, Baiba teic: “Ceru, ka tad, kad bērni izaugs, viņiem būs sajūta, ka bijām visi kopā, ka augām kā stipra un draudzīga ģimene. Man gribētos, lai bērni izaug laimīgi un veiksmīgi. Tas būtu vislabākais pierādījums, ka ar vīru visu esam darījuši pareizi.”
Komentāri