Kopš 1753.gada, kad atrada un izdeva Indriķa hroniku, Vidzemē meklē Beverīnas pili. Gluži kā Svētais Grāls tā neatklāj savu atrašanās vietu ne amatieriem, ne nopietniem vēsturniekiem un arheologiem. Varbūt tas būs lemts senatnes mīlētājiem, kuri gatavi pārstaigāt metru pa metram plašas teritorijas, iztaustot un analizējot katru pakalnu, senu ceļa vai pārceltuves vietu. Savādi, ka līdz mūsdienām nebija saglabājies kaut viens līdzīgs vietvārds, kaut vai kāds aptuvens vēsturisks “nospiedums” apkārtnes senajos apvidvārdos. Meklētāju pulkā viedoklis ir arī vēsturniekam un tūrisma gidam Gintam Skutānam, kurš piedāvā savu variantu. Gints ved izziņas pārgājienos uz Beverīnu jeb Raunas Tanīskalnu, virzot maršrutu pa seno tirdzniecības un kara ceļu vietām, stāsta par notikumiem, kas risinājušies pirms daudziem gadsimtiem.
Meklējam rakstos
Indriķa hronikā Beverīnas vārds iemūžināts pietiekami daudz, lai liktos, ka “apvilkt apli” ap iespējamo atrašanās vietu nebūtu problēmu. Tekstā Beverīna minēta 15 vietās; pie tam četras reizes šajā vārdā dēvēti arī novada iedzīvotāji – beverīnieši.
Gints Skutāns precizē: “Beverīnas nosaukumam nav izšķiroša nozīme. Ir pat kuriozs, ka arhīvā atrastajā zviedru laiku kartē, kas datēta ar 1680.gadu, pie Pekas pilskalna ir ierakstīts “Beber”- Bebru mājas. Tomēr turpinu strīdēties pretim, ka Valmieras Pekas kalnā nav Beverīna. Salīdzinājumā ar Cēsu apkārtnes pilskalniem tas ir maziņš, pat niecīgs. Arī izrakumi pierāda, ka šeit bijis vācu būvēts koka nocietinājums, kura apdzīvotība sākusies pēc 1214.gada. Turpinot meklējumus, pēkšņi arhīvā zviedru kartēs atradās māja “Bewer” – tieši Raunas novadā.”
Meklējumi abos Gaujas krastos
Gints Skutāns izpētījis visus Beverīnas pils novietojuma variantus, no kuriem vairāki mūsdienās neiztur kritiku: “Pirmā versija radās 18.gadsimtā, kad Beverīnu lokalizēja Burtniekos. Tā bija lingvistiska kļūda. “Putru ievārīja” mazizglītotie baltvācu pētnieki un muižnieki, kuriem vēsture bija hobijs. Pati arheoloģija tolaik vēl nebija radusies kā nopietna zinātne. Nākamie “putru vārīt” turpināja latviešu tautiskie romantiķi.
Otrā versija – Valmieras apkārtne, Gaujas krasti, kur ir desmit dažādas iespējamās vietas un vie-nīgais pierādītais pilskalns ir Pekas kalns. Piemēram, Vaidavas pilskalns neatbilst laikmetam, jo tur krietni vēlāk, 16.gadsimtā, bijusi nocietināta muižas vieta. Neesam vēl īsti uztvēruši patiesību, ka daudzi pilskalni patiesībā ir vācu koka pilis vai pat Livonijas kara laika nocietinājumi.
Trešā versija ir Cēsu puse – Raunas Tanīsa kalns. Arheoloģiski pierādīts, ka pilskalna vieta apdzīvota jau kopš bronzas laikmeta. Pats galvenais, konstatēts, ka pils 13.gadsimtā degusi, taču apdzīvotība pēc tam turpinās. Tas un vēl Indriķa hronikā minētās divas ieejas pilī sakrīt ar izrakumu materiāliem.”
Raugoties kartē un dabā
Viena no Beverīnas pils atrašanas “mērvienībām” ir pārvietošanās attālumi un laiks. 1208.gada rudens notikumi Indriķa hronikā aprakstīti šādi: “Un viņi sūtīja pa nakti pie mestra Venno uz Cēsīm, kas toreiz tur bija, un lūdza nākt viņu vajāt igauņus. Viņš sasauca visus letus (Lethi) no apkārtnes un, kad kļuva rīts, nonāca Beverīnā, un atrada, ka pagānu karaspēks jau aizgājis, un viņš vajāja viņus visu to dienu.”
Gints Skutāns uzskata, ka Beverīna atradās netālu no Cēsīm: “Atkrīt tālākie – Vijciema Celīškalns un Trikāta. Ziņnesis vakarā izjāj, otrā rītā jau karaspēks ir klāt. Ziņnesis pārvietojas ātri, var nodot vēsti nākamajam, taču karaspēks ir jāsasauc, tas pārvietojas lēnāk.
Ir bijuši dažādi eksperimenti, mērot ticamākos karaspēka virzības tempus, pašiem ejot pārgājienā. Indriķa hronikā minētais Beverīnas ceļš varētu būt pie Briežezera. Viss sakrīt, hronikā pieminētā baznīca ir Rubenes baznīca. Tolaik tur virzījās lielais Tērbatas tirdzniecības ceļš. Pāri Gaujai devās pie Grīviņiem, kur upē ir unikāls brasls ar cietu baltā smilšakmens pamatni. Tā ir sena pārceltuves vieta pretī Briežu muižai un ezeram, kas labi zināma un izmantojama arī mūsdienās.”
Kā tas izskatās no igauņu puses?
Indriķa hronikā pieminēti igauņu iebrukumi un attālums līdz igauņu (sakaliešu) zemēm – vēl viena norāde Beverīnas pils vietas lokalizēšanai. Lūk, kā to apraksta Indriķis: ” … latvieši sanāca lielā daudzumā pie Beverīnas pils. Un viņi, uzģērbuši savus ieročus, devās uz priekšu vienas dienas gājumā un apstājās, sakārtoja savu karaspēku un gāja dienu un nakti, un iegāja sakaliešu novadā.”
Gints Skutāns: “Igauņu vēsturnieki ļoti pedantiski apzinājuši un izpētījuši savus pilskalnus. Pēc atklātajiem arheoloģijas pieminekļiem igauņu apdzīvoto zemju robeža bija tālāk par Sedas upi, vismaz 50 kilometrus uz ziemeļiem, viņpus tagadējās valstu robežas. Pa vidu pastāvējusi teritorija ar jauktu etnisko sastāvu. No Beverīnas līdz Igaunijai ir tālu – karaspēks iet dienu, nakti un vēl nākamo dienu.”
Beverīna un Rauna
Gints Skutāns: “Vienīgais arguments, kādēļ neļauj Raunā novietot Beverīnu, ir uzskats, ka tur jābūt Sateklei, Rūsiņa pilij. Manuprāt, tā nevarēja atrasties Raunā! Ir dzelžains arguments – starp Cēsīm un Raunu atradās Autīnes zemes, Autīnes vaka pastāv vēl 17.gadsimtā, un tās robežas gar Vaives krastiem ir fiksētas.”
Rūsiņa Satekle ir vēl viena hronikā minēta, bet neatrasta pils, kuru vēsturnieki savulaik novietoja gan Kvēpenē, gan tuvāk Turaidai. Gints Skutāns uzskata, ka Rūsiņa pils ir mīkla, jo minēta tikai vienu reizi: “Pēc hronikas tai vajadzētu būt Gaujas krastā Cēsu pusē. Esmu rakstījis par versiju, ka Satekle varēja būt Līgatnē vai pat Nītaurē. Sarežģītajā reljefā Amatas krastos var tikt atklāts arī jauns, nezināms Satekles kandidāts. Mums nav tādu atbalsta punktu, lai varētu kaut ko precīzi šeit apgalvot, nepieciešami izrakumi.”
Nekas nav beidzies
Gints Skutāns savos pētījumos nav apstājies, kaut arī apkārtējie Beverīnas atrašanas brīnumam vairs netic: “Man ir sajūta, ka Cēsu pusē Beverīnu nevienam nevajag. Raunēnieši vairs netic, ka vēl ko var atrast, jūtams skepticisms. Viņus var saprast, jo blakus ir Beverīnas novads, kuru veidojot bija vajadzīgs skaists un skaļš nosaukums.
Jaunākie pētījumi par Beverīnu pierāda, ka vieta turpina eksistēt arī viduslaikos. Nosaukums “Beveren” fiksēts 14.gadsimta tirdzniecības dokumentos, šajā pilsētiņā vai miestā mituši daudzi tirgotāji. Pēc tam dokumentos pēkšņi parādās “Ronnenburg”. Minēti arī krievu tirgotāji no Beveren miesta. Skaidrs, ka tā neatrodas kaut kur Rietumeiropā, bet tepat, Baltijā. Diemžēl arī šis arguments atduras pret vēsturnieku neticību un neizpratni. Tikmēr Novgorodā no zemes tiek izrakti arvien jauni tirdzniecības arhīvi – bērzu tāšu grāmatas. Tajos rakstīts par darījumiem ar Livoniju, lībiešiem un Rīgu. Galvenais noticēt, ka Beverīnu var atrast!”.
Komentāri