Nītauriešu Ineses Ismailovas un Mareka Gablika ģimene pirms mazliet vairāk nekā mēneša sagaidīja otro atvasi – Tomasu.
Inese un Mareks iepazinās pirms astoņiem gadiem. Nejauši sākusies draudzība ātri vien kļuva par mīlestību. “Tā bija vidusskolas izlaiduma balle, uz kuru biju devusies līdzi draudzenei. Ievēroju Mareku, mēs iepazināmies, viens otram iepatikāmies. Tā kā biju aizņemta meitene, man bija citas attiecības, tad uztvēru Mareku kā draugu. Tomēr, kā saka, sirdij nevar pavēlēt. Ātri vien sapratu, ka mani pie Mareka saista kas vairāk par draudzību. Kā mazs bērns gaida Ziemassvētkus, tā es gaidīju ik reizi, kad satikšu Mareku,” atceras Inese. Nu pāris ir vecāki diviem dēliem – piecus gadus vecajam Alvim un mēnesi jaunajam Tomasam.
Inese stāsta, ka gan katra bērniņa gaidīšanas laiks, gan nākšana pasaule bijis atšķirīgs: “Kad gaidīju Alvi, grūtniecību pilnībā izbaudīju – mani nemocīja rīta nelabumi, nepiemeklēja citas likstas, ar kurām nereti saskaras grūtnieces. Turpretim gaidot Tomasu, mani mocīja nelabumi, izjutu bezspēku, nepārtraukti nāca miegs. Sapratu, cik grūtniecības mēdz būt dažādas. Tāpat arī dzemdības bija ļoti atšķirīgas. Alvīša piedzimšana ilga daudzas stundas, bet ar Tomasu tā vien paspējām aizbraukt līdz slimnīcai.”
Abi mazuļi dzima Siguldas slimnīcā. Inese ir priecīga par izvēlēto vietu. Tāpat divu bērnu māmiņa novērtē to, ka mazuļu tētis gribējis piedalīties dzemdībās: “Tas man ļoti daudz nozīmēja. Zināju, ka nebūšu viena, man līdzās būs cilvēks, kuram uzticos. Uzskatu, ka katram vīrietim ir tiesības izvēlēties, vai būt līdzās sievietei šajā īpašajā notikumā, piespiedu kārtā to darīt nevajag. Bet, ja vīrietis to dara, tad tas ir brīnišķīgi.”
Mareks ir nītaurietis, bet ilgāku laiku ģimene dzīvoja Siguldā. Nu ceļi aizveduši atpakaļ uz Nītauri. “Šeit Mareka ģimenei ir dzīvoklis, tajā dzīvojam. Nav jāatdod barga nauda par īri un komunālajiem maksājumiem, kā tas bija, dzīvojot Siguldā. Jūtami ietaupās līdzekļi, varam atļauties vairāk gan sev, gan bērniem. Nedaudz pietrūkst pilsētas plašuma, parku, kur pastaigāties, un ar ratiem ērti izbraucamo celiņu. Bet Nītaurē ir skaisti, klusi, šai vietai piemīt īpaša burvība. Pagaidām pārcelties neplānojam, baudām ģimenes dzīvi te,” stāsta Inese.
Viņa atzīst – esot nepierasti, ka nu mājās ir divi bērni. Esot jāmācās plānot laiku tā, lai tā pietiktu visam un visiem. Vērojot bērnus, Inese aizdomājas, cik labi vecākais dēls pieņēmis brāļa ienākšanu ģimenē: “Alvis ļoti gaidīja brālīša piedzimšanu. Tiklīdz pārrodas no bērnudārza, skrien apraudzīt Tomasu – stāsta brālim savus dienas piedzīvojumus. Lielais dēls ir arī liels palīgs – labprāt stumj brāli ratos, palīdz paēdināt viņu.”
Pirmais mēnesis, kura laikā ģimene centās aprast ar jauno situāciju, nu ir aizvadīts. Starp daudzajiem darbiem un rūpēm par bērniem Inese cenšas atrast laiku atpūtai. “To izdarīt nav viegli. Kamēr Tomass guļ, jāapdara mājas darbi, jāpagatavo pusdienas un vakariņas. Pastaigu laikā klausos mūziku, tas ir ļoti relaksējoši. Kad Mareks ar Alvi pārrodas mājās, tad atļaujos nedaudz pagulēt. Šobrīd viena stunda miega bez pārtraukuma jau šķiet daudz,” smaida jaunā māmiņa.
Inese zina, ka bērnu audzināšana ir pats grūtākais, bet tajā pašā laikā pats skaistākais notikums dzīvē. Inese pārliecināta, ka abi ar Mareku spēs izaudzināt dēlus par labiem un godīgiem cilvēkiem. “Katra mamma un tētis saviem bērniem vēl visu labāko. Mēs gribam, lai dēli dzīves laikā iemācās cienīt sevi un citus. Mēs viņiem mācīsim apzināties ģimenes vērtības un mīlēt savas mājas, savu valsti. Mācīsim dēliem tiekties uz mērķu un sapņu sasniegšanu,” stāsta Inese.
Divu dēlu mamma novērtē kopā būšanu ar ģimeni un priecājas ik dienu, redzot jaunus bērnu sasniegumus – vai tas ir jaunākā dēla pirmais smaids, pacelta rociņa, vai vecākā dēla panākumi bērnudārzā – viss ir vienlīdz svarīgi. Inese atklāj, ka viņas lielāko prieku un gandarījumu par aizvadīto dienu sagādā vakari, kad, ģimenei sēžot pie vakariņu galda, tiek pārrunāts svarīgākais.
Komentāri