Tāpat kā Rīga nekad nebūs pabeigta, arī Cēsu viduslaiku pilī nebeigsies izpēte, konservācija un restaurācija. Aicinot uz interviju Gundaru Kalniņu, Cēsu viduslaiku pils vecāko speciālistu, viņa kalendārā nebija viegli atrast brīvu stundu, jo darbs pilī ir nepārtrauktā procesā. Pēc sarunas kļuva skaidrs, ka šeit nekad nepienāks tas brīdis, lai varētu droši teikt, ka nu viss ir padarīts, taču pils turas stabili, un tagad varam parunāties.
– Kopš iepriekšējās intervijas, kad “Druvai” stāstīji par daudzām iecerēm, kas tagad realizētas, pagājuši nepilni trīs gadi. Redzamākais ir viduslaiku pils Rietumu torņa sarkanais jumts, viena no pilsētas panorāmas dominantēm, kas saskatāma jau no tālienes un, iebraucot no Rīgas puses, paveras visā krāšņumā.
– Man pašam Rietumu torņa atjaunošanas projekta īstenošana nav saistīta ar estētisko vērtību, ar jaunu akcentu, ko esam ielikuši Cēsu panorāmā, vairāk ar praktisko, jo Rietumu tornī darbus varējām uzsākt tieši simts gadu pēc pirmā projekta 1914.gadā. Nākamajām paaudzēm Mestra zāles velves un kultūrvēsturiskās vērtības būs saglabātas un apskatāmas tik ilgi, kamēr, Dievs dos, stāvēs dakstiņu jumts uz torņa un nenotiks kādas kataklizmas. Emocionālajā līmenī vērtējot – mums tas ir izdevies! Praktiskajā līmenī – darbi paveikti ļoti labi, cepuri nost restauratoriem!
1914.gada projekts ir brīnums – Pirmā pasaules kara priekšvakarā paspēt izglābt Cēsu pili, kas ir nozīmīga ne tikai Latvijas, bet arī plašākā mērogā. Toreiz tā bija vairāk entuziastu avantūra. Tādas pašas jāīsteno arī šodien. Ja gribam kaut ko realizēt tikai tad, kad ir pilnīgi droši, kad visi zīmogi ir salikti, nekas nenotiks. Ja 1914.gadā būtu gaidījuši pēdējo saziedoto rubli un kamēr visus zīmogus saliks, tad Mestra zāles velves nebūtu mūsu tūrisma galvenais apskates objekts.
– Top nākamā grāmata par Cēsu viduslaiku pils vēsturi. Kāda ir vēstures rakstītāja misija? Vai nav tā, ka līdz šim Latvijas sabiedrības kolektīvā apziņa diktēja, ko pētīt un rakstīt, ko ne?
– Gan rakstītājs, gan lasītājs ir sabiedrības daļa. Ja viņu interesējošie jautājumi sakrīt ar sabiedrības vairumu, izveidojas pareizā ķīmiskā kombinācija. Kur dzīvoja, kādos apstākļos, kā izskatījās? Izdevums būs pārstrādāts un papildināts ar 13 jaunām nodaļām, protams, populārzinātniskā formātā, lai jebkurš ar interesi var doties vēsturiskā ceļojumā un nākamajā rītā uzsist sev pa plecu – re, es vienā vakarā izlasīju grāmatu! Papildinājums veltīts Livonijas kara notikumiem. Rakstot centos nevienkāršot, neizvairīties no svešvārdiem, kuru lietošanai ir pamatojums, taču tā, lai lasītājiem bez priekšzināšanām tomēr būtu saprotams. Bieži vien, piemēram, mākslas vēsturē pētījumi ir kā atskaitīšanās par svešvārdiem, ko vēsturnieki iemācījušies. To saku ar ironiju, jo autori mēdz tīksmināties par specifiskajiem vārdiem.
Jārespektē mūsdienu sabiedrība, skrienošais un mazlasošais cilvēks, kuru izlutinājusi televīzija un žurnāli, kuram jāsaņemas grāmatas lasīšanai. Esmu gandarīts par katru, kurš izlasa un ieinteresējas.
– Latvijas sabiedrība padomju gados bija šķirta no Eiropas intelektuālās telpas, līdz ar to izveidojies pieradums gaidīt vēsturnieku sagatavoto “pareizo vēsturi” pa daļām un laika posmiem.
– Jā, plašākas sabiedrības izpratne par viduslaiku periodu nav pietiekama, vēl jāskaidro un jāmēģina pārvarēt neskaitāmi stereotipi un mīti. Kļūdains apgalvojums, ka tā nav mūsu vēsture, ka mēs tur sevi nesaskatām. Par to jau kopš 2009.gada plašāk runāts arī Cēsīs konferencē “Kam pieder Latvijas viduslaiku vēsture?”.
Tā ir mūsu vēsture! Katrs tajā var atrast tautas saknes, nebūt ne pazemotā, paverdzinātā statusā. Tas ir labs izaicinājums, izskaidrojot 200 gados radušos mītu. Vēsture ir stāsts par indivīdiem. Kad sākam vispārināt uz tūkstošiem, kas nomira karā vai mērī, skaitļi mūs padara absolūti nejūtīgus. Viduslaiku vēsturi mēs saprotam daudz labāk, kad to cilvēciskojam un mēģinām skaidrot caur indivīda pieredzējumu.
– Vai vēstures izpētei ir paliekoša vieta Latvijas attīstībā un modernajā sabiedrībā?
– Pirmām kārtām tas ir atkarīgs no pašiem pētniekiem, jo pietiekami ilgi esam dzīvojuši situācijā, kurā vēsturnieks ir režīma priesteris un viņa uzdevums ir attaisnot konkrētus politiskus notikumus vai virzienus. Tā ir divu pasauļu līdzāspastāvēšana, kas Latvijā vēl arvien ir novērojama – akadēmiskā vide un plašākā sabiedrība, kura priekšstatu par vēsturi gūst no televīzijas pārraidēm, žurnāliem un interneta. Ja tiek diskutēts tikai par specifiskiem terminiem, tad kāda gan sievietei lauku mājas virtuvē var būt interese par vēsturi? Ja neatrodi sabiedrībai interesējošo tēmu vai neproti to “pagriezt” tā, lai tā šķistu interesanta, tad nav vērts. Protams, vēsturniekam nav jākļūst tikai par populārzinātnisku rakstu tiražētāju, taču jauki, ja līdztekus nopietnam pētījumam viņš ir uzrakstījis arī vieglāk lasāmo sadaļu, kur pārstāstījis saturu saviem vārdiem. Dievs dod, lai katram dzīves laikā tomēr sakārtojas attiecības ar vēsturi!
Lai gan mans ikdienas darbs ir saistīts ar viduslaikiem, interesē arī citi gadsimti, tēmas, kas ir interesanti risinātas un bagātina, arī daba, ēdiena gatavošana. Ar patiesu sajūsmu, kas nezinātājiem var likties dīvaina, priecājos par pilī atkal ligzdojošajiem kraukļiem. Brīvajos brīžos vēroju viņu sadzīvi.
– Vai ir jūtams, ka cēsniekiem veidojas izpratne par savas pilsētas galveno simbolu – pili un brīnišķīgo pagātnes mantojumu?
– Cēsniekiem šopavasar ir iespēja noklausīties publiskās lekcijas un pamazām apgūt pilsētas vēsturi, atrast ko interesantu, dalīties zināšanās, pastāstīt saviem draugiem, ciemiņiem. Atsaucība ir tiešām liela, ierodas arī iepriekšējo gadu gidu kursu absolventi. Arī ar jaunāko paaudzi nav nemaz tik bezcerīga situācija. Tas pierādījās pagājušajā gadā, rīkojot Viduslaiku dienas, rosinot bērnus sagatavot savas lekcijas. Daudzi atnāca ar ilustrēto Cēsu ceļvedi padusē. Ar šo interesentu grupu vēl arvien tiekamies reizi mēnesī.
– Vai vēl arvien ir iespējams kaut ko atrast arhīvos un ar tehniskām un modernām izpētes metodēm noskaidrot par Cēsu pils vēsturi?
– Arhitekti un vēsturnieki pētījuši jau vairāk nekā simt gadu, mēģinot noteikt, kura Cēsu pils daļa ir senāka. Precīzi zināmi tikai daži punkti, dažas pils daļas, kuru celšanas laiku varēja noteikt, pateicoties koka gabaliem, kuru vecumu datēja ar dendrohronoloģisko metodi. 2011.gadā pirms neliela apjoma izrakumiem, ņemot paraugus putekšņu un kaulu analīzēm, veicām zemes skenēšanu ar ģeoradaru, meklējot vietas, kur ir iespējami neskarts kultūrslānis.
Ar optiski stimulētās luminiscences datēšanu var noteikt, kad pils sienā iemūrēts konkrētais ķieģelis. Eiropā šī metode tiek izmantota jau kopš 20.gadsimta 80. gadiem, bet Latvijā līdz šim nav lietota. Varam lepoties, jo šajā jomā esam pionieri! Rezultātus no laboratorijas Polijā gaidīju pusgadu un konferencē lasīšu lekciju par optiskās datēšanas pirmajiem rezultātiem Cēsu pilī. Tā ir arheoloģijas nākotne, nedestruktīvā izpēte. Savā ziņā provokatīvs ir apgalvojums, ko lieto arī paši arheologi, ka arheoloģija ir kultūrslāņa postīšana ar pievienoto vērtību. Šādi pētīt var tikai vienu reizi.
– Reizi gadā, rīkojot Viduslaiku svētkus, Cēsu pilij tiek pievērsta lielāka uzmanība. Kādas jomas turpmāk paredzētas izcelt?
– Tiecamies uz dzīvās vēstures pastāvīgu eksponēšanu pilī, ar dzīviem cilvēkiem, kuri strādā, skaidro un demonstrē. Lai apmeklētājs uzzina ko vairāk, nevis paskatās un aiziet prom ar tām pašām zināšanām, kas viņam jau ir. Tuvākajos gados viduslaiku pilī būs vairāk amatnieku un cilvēku, kuri palīdzēs labāk izprast laikmetu.
Mūsu turpmākais ceļš ir nevis katru gadu ieguldīt līdzekļus liela publiska pasākuma rīkošanā, bet nodrošināt visu sezonu šo viduslaiku sajūtu, lai te vienmēr būtu kāds amatnieks vai viduslaiku ārsts, monētu kalējs vai žurku vīrs, spēļu rīkotājs vai dārznieks. Lai vēsturi piedzīvo arī tas viesis, kuram nav palaimējies vienreiz gadā atbraukt uz lielo pasākumu. Mums ir svarīga katra diena pilī un katrs apmeklētājs, kurš ierodas. Šovasar tās būs sešas svētdienas, kad pilī varēs uzzināt par dažādiem viduslaiku higiēnas aspektiem, kas cieši saistīti ar mūsdienām, ar aktuālo jaunības un skaistuma kultu.
Komentāri